Foto – AFP/LETA

Uldis Šmits: Reiz pietrūkušais “Welcome!” 2

Francijas parlamentā 16. septembrī norisinājās diezgan karstas bēgļu tēmai veltītas debates, ko ievadīja premjerministra Manuela Valsa uzstāšanās. Tajā, kā jau bija gaidāms, tika piesauktas Eiropas Savienības valstis, kas noraida bēgļu sadales obligātās kvotas. “Vairākas valstis atsakās spēlēt pēc noteikumiem. Tas ir nepieņemami. Šīs valstis aizmirst pašas savu vēsturi, šos cilvēkus, ko mēs Francijā uzņēmām, kad viņi bēga no komunistiskajām represijām.” (Citēts pēc “Public Senat”.)

Reklāma
Reklāma
Mistika: pie Ukrainas robežas atvēries milzīgs krāteris, ko dēvē par “portālu uz pazemes pasauli” 32
Kokteilis
Mākslīgais intelekts nosauc 5 sieviešu un 5 vīriešu vārdus, kas nes laimi to īpašniekiem 30
Putins ir izmēģinājis jaunu “superieroci”, kādu pasaule “vēl nav redzējusi” 154
Lasīt citas ziņas

Jādomā, ka Valss šo savu sakāmo neattiecināja uz Otrā pasaules kara beigām, lai gan viņa frāzēs nojaušamajos hronoloģiskajos ietvaros vienīgi tolaik no Austrumeiropas, arī no Baltijas, bēgļu gaitās devās miljoniem cilvēku, bet konkrēti Franciju šīs straumes skāra samērā maz. Savukārt pēc kara tās nekad nesasniedza tautu staigāšanas mērogus. Bēgšana bija Eiropas sadalīšanas sekas, kas izrietēja no “Jaltas kārtības” un Rietumu lielvaru pretimnākšanas Staļina totalitārajam režīmam, ļaujot tam izvērst pakļautajās Austrumeiropas valstīs masu teroru un noziegumus. Ko, starp citu, daudzas kreisās partijas dzelzs priekškara otrā pusē nevēlējās redzēt vai pat atbalstīja. Un nav īsti manāms, ka mūsdienās šīs aprindas būtu pievērsušās objektīvam komunisma izvērtējumam. Droši vien paša Manuela Valsa pārstāvētajā Sociālistiskajā partijā atradīsies biedri, kas viņam pārmetīs par komunistisko represiju atgādināšanu vispār.

Protams, Francija ir devusi patvērumu neskaitāmiem politimigrantiem, tai skaitā poļiem, čehiem un ungāriem, kuri pārsvarā veiksmīgi iesakņojās un saviem spēkiem izsitās sabiedrībā, pieņemdami par savējām un aizstāvēdami jaunās dzimtenes valstiskās vērtības. Francija bieži uzņēmusi no Austrumu bloka izraidītos vai izkļuvušos intelektuāļus – tā ir Eiropas kultūras vēstures un tāpat Francijas imigrācijas vēstures īpaša lappuse. Taču šajā garajā ar imigrāciju saistītajā stāstā, kā zināms, netrūkst ne traģikas, ne politisku divdomību, un tās reizēm caurvij arī Eiropas lielvalstu tagadējo vadītāju runas. Jo var tomēr strīdēties, cik lietderīga ir kvotās vai ar kāda t. s. pastāvīgā mehānisma palīdzību izkalkulētu bēgļu kontingentu izvietošana tajās valstīs, kurās viņi nemaz negrib uzturēties. Turpretī diez vai vajadzētu salīdzināt nesalīdzināmo un konfrontēt atšķirīgu laikmetu ārkārtīgi atšķirīgās norises, lai noveltu visu atbildību par izpalikušo solidaritāti uz Slovākiju vai Ungāriju. Austrumeiropieši savu vēsturi nebūt nav aizmirsuši. Viņi to atceras gluži labi. Varbūt pat, jāteic, pārāk labi. Vismaz sākot ar nosacīti netālās pagātnes brīdi, kad cerībā pēc nacisma izvairīties no komunisma – un tātad Francijas premjera pieminētajām represijām – “vairākas valstis”, kam uz to bija pilnas tiesības, gaidīja lielo demokrātiju “Welcome!”. Taču tā arī nesagaidīja. Savukārt šodien vairāk nepieciešami atbildīgi lēmumi, nevis vēstures paralēles. Īpaši, ja tās tiek vilktas, kā politiķiem šķiet izdevīgi, bet ne līdz galam.

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.