Egils Līcītis: Vai viņi domā, ka tautai nauda aug kokos? 5
Arī mūsu zemē ir cilvēki, kuri grib strādāt kā grieķi, bet saņemt kā vācieši. Politiķi! Partiju rijība kļūst grūti vārdiem izsakāma, ja vien neesi badakāša Gargantijas apetītes aprakstītājs Rablē. Tikt klāt nodokļu maksātāju naudai pirmajā reizē izlīdzēja “eksperti – politologi”, kuri ņaudēja un spekulēja, ka ar stipendijām no valsts kases mazināšot naudas varas ietekmi partijā un politiku ar budžeta līdzekļiem algojot viscaur Rietumos. Nu, lai gudrinieki parāda, kad un kurā vietā partijas izrāvušās no sponsoru skaujām un cik saimniekiem aizcirtušas durvis deguna priekšā, sak, pigu tev, vairs neko nediktēsi, savāc savu netīro skanošo un taisies, ka tieci. Manuprāt, notiek otrādi. Cepures celšana un klanīšanās naudas priekšā aug augumā.
Tagad, labu gribēdams, naudaskāro politiķu tīklos iekritis Valsts prezidents. Viņš nāca klajā ar kritiku, ka partijas nav iesakņojušās sabiedrībā, pastāv kā sīkas interešu grupas, darbībā vadās pēc horoskopiem, nevis skaidri izstrādātām programmām. Bērziņtēvs piedāvāja veidot jaunu partiju tipu, palielinot biedru skaitu, neļaujot bez pieredzes startēt vēlēšanās, un tikai viens no priekšlikumiem bija piesviest kādu eiro politisko organizāciju iztikšanai.
Silē ar visām četrām kāpējiem to vien vajadzēja! Daudzreiz būdami kurli pret vērtīgām ierosmēm, nagu atkārtotu ielaišanu budžetā deputāti izskatījuši steidzamības kārtā! Viņus sen rāva žagas dubultot valsts finansējumu, bet bija neērti līst priekšplānā ar spiedīgu vajadzību. Tagad, redz, grābs abām rokām kā grābekļiem. Kad ir runa par skolotāju algu palielināšanu, tad kaulējas par katru centu, skaita stundas un slodzes, gadiem “reformē”. Valsts aizsardzības spēju stiprināšanai tikai pēc mājieniem ar sētas mietu atrod pa maišelim naudas, bet pārējās vajadzības atliek uz 2018. gadu un uz pastardienu. Par sevi špicbuki, protams, parūpēsies pirmām kārtām.
Mums nauda kokos neaug! – ir tautas atbilde. Ballīte beigusies! Saņemam ļoti sliktas kvalitātes sabiedriskos pakalpojumus, Saeima bez mitas strādā ar brāķi, politiķu kompetence ir zemā līmenī, bet produktivitāte ir tuvu nullei, izēstas olas čaumalas vērta. Partijas deformējas, nevis pieņemas spēkā, intelektā, un nebauda vēlētāju uzticību. No valsts budžeta visu laiku uzturam draugu būšanu – siltās vietās iekārtotos partiju biedrus un uzticamības personas. Ilgāk darbojušies politiskie spēki aplipuši ar cilvēkiem, kuru savtīgās intereses ir stipri attālinātas no valsts interesēm. Partijas nav attīrījušās, cīnījušās par prestižu, kvantitatīvo un kvalitatīvo izaugsmi. Indīgi varētu pajautāt, kā veicas ar biedru naudu iekasēšanu.
Bet gribas pamieloties vēl treknākā uzdzīvē. Lai izdala algas zelta kartes, bezmaksas dzērienus, importa drēbes un pusdienas “Kaviāra” bārā ar omāru galdā. Ofisā – kolekcijas mēbeles guļvietām. Par tiešo pienākumu pildīšanu kaklakungiem vis neatgādinām. Bet parādiet apņemšanos – cik cilvēku atgriešanos panāksiet 12. Saeimas laikā, cik lielā mērā šajā periodā pieaugs IKP. Un lai nebūtu halucinācijas, bet argumentēts izklāsts un termiņš, kad būs bagāta valsts, stipra armija. Par dīkstāvi un bezdarbību sabiedrība izspiedējiem negrasās maksāt.
