Mobilā versija
Brīdinājums +8.4°C
Rolands, Rolanda, Ronalds, Erlends
Trešdiena, 18. oktobris, 2017
8. novembris, 2016
Drukāt

Rekonstruēto atmiņu gobelēns

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Izstādē eksponāti kalpo kā katalizatori atmiņām par Rīgas un Jūrmalas restorāniem, viesnīcām, koncertzālēm, sanatorijām, fantastiskiem griestu dekoriem un grandioziem dekoratīvajiem panno.

Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā līdz 2017. gada 15. janvārim apskatāma izstāde “Septiņdesmitie. Skaistuma lietderība. Lietišķās mākslas attīstības procesi 20. gadsimta 70. gados”.

Vēsturē nekas nenotiek precīzās laika robežās – ne Simtgadu, ne Trīsdesmitgadu karš neilga atbilstoši savam nosaukumam. Arī 19. gadsimts kā kultūras fenomens krietni pārsniedza gadsimta hronoloģiskās robežas, un reti kurš stils vai virziens piedzimst konkrētajā brīdī un beidz pastāvēt precīzi nofiksētā momentā. Bet tā mums vieglāk strukturēt savas zināšanas un novērojumus. Nevar teikt, ka 20. gadsimta Latvijas māk­slas vēsturi ļoti precīzi var sadalīt pa dekādēm, tomēr aptuveni tieši desmit gadu posmi iezīmē pārmaiņas politikā, ekonomikā un kultūrā. Šobrīd Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā apskatāmā izstāde “Septiņdesmitie. Skaistuma lietderība” aicina dziļāk ieskatīties tajās izmaiņās, kuras piedzīvoja Latvijas lietišķā māksla gandrīz jau pirms pusgadsimta.

Izstāde radusies kā loģisks turpinājums pirms trim gadiem tapušajam projektam, kas bija veltīts sešdesmito gadu Latvijas dizaina un lietišķās mākslas kopainai ar poētisko nosaukumu “Uz lielās dzīves trases”. Tāpēc nav iespējams nesalīdzināt šo izstādi ar tās priekšteci, kurā uz bagātīgi atlasīta materiāla bāzes ne tikai bija parādīta lineāri ģeometriskās estētikas dominēšana dažādos māk­slas veidos, bet tā tika arī sasaistīta ar ekonomiskām un sociālām pārmaiņām. Piemēram, kā vizuālo valodu ietekmēja jauno materiālu izgudrošana vai mākslinieku lomas pieaugums rūpniecībā un viņu iesaistīšana plaša patēriņa preču ražošanā. Neapšaubāmi, tāpat kā iepriekšējā periodā, arī septiņdesmito gadu cilvēki bija atšķirīgi savā praktiskajā un estētiskajā domāšanā. Tieši tāpēc es gaidīju no šīs izstādes analītisku turpinājumu, kas palīdzēs saprast laika kontekstu un tos faktorus, kuri veidoja pietiekami viengabalainu stilistisko parādību dizainā. Tomēr šoreiz izstādes koncepcija, šķiet, neplānoti atradusi citas sliedes, ne tik racionālas, bet pietiekami emocionāli iedarbīgas.

Svarīgi ir pievērst uzmanību tam, kādas izveidojas attiecības starp izstādes atmosfēru un atspoguļoto laika periodu. Šoreiz tas nav mēģinājums skaidrot vēlāk piedzimušajiem apmeklētājiem, kāpēc veidojās attiecīgās formas vai krāsas vai arī, kāpēc gobelēns un keramika piedzīvoja tādu neiedomājamu popularitāti. Izstādē redzamie darbi ir nevis atmiņas, ar kurām gribam dalīties, bet emocijas, kuras katrs grib paturēt sev. Tāpēc eksponāti kalpo drīzāk kā katalizatori cilvēku atmiņām par Rīgas un Jūrmalas restorāniem, viesnīcām, koncertzālēm, sanatorijām, neskaitāmiem košiem skatuves aizkariem, fantastiskiem griestu dekoriem un grandioziem dekoratīvajiem panno. Skaidrs, ka milzīgus skatuves gobelēnus nevar izstādīt muzejā, panno nevar noņemt no foajē sienām un ēku fasādēm, bet interjeri, kuri gāja bojā vēlākos laikos, ir tik maz fiksēti fotogrāfijās, ka patiešām tikai pašu cilvēku atmiņas var uzburt to vīziju, kurai izstāde kalpo kā pirmais impulss.

Varbūt tieši tāpēc izstādē gribas runāt nevis par mākslu, kaut gan eksponēti izcilāko mākslinieku darbi, bet gan par atmiņām un nostalģiskām jūtām. Nostalģiju par nosacītajiem septiņdesmitajiem, kurus raksturo ar vārdu “zastoj” (jeb stagnācija), kad laiks plūda lēni un paredzami, kad dzīves ritms, šķiet, palīdzēja māksliniekam dziļāk saprast būtiskas dzīves lietas, bet neizteikti vai slepeni zemteksti sasniedza mērķi ātrāk un precīzāk nekā tieša uzruna. Izstāde pārnes skatītāju kā modificētā laika mašīnā uz skaisto pagātni, kur aug koši vilnas zemes ziedi, māla ķirbji vai adītas taures. Padomju romantisms vienoja rudens tēmu ar ilgām pēc kosmiskajām tālēm un daudziem māksliniekiem sniedza iespēju šajā diapazonā lietišķās mākslas ietvaros baudīt brīvas mākslas garšu bez stingrām ideoloģiskām prasībām un abstraktās formveides aizliegumiem. Vienīgā problēma, ka, veidojot izstādi tā, it kā mēs patiešām būtu nonākuši septiņdesmito gadu muzejā, tiek zaudēta viena būtiska lieta – iespēja atskatīties uz šo māk­slu ar laika distanci, ko nevarēja izdarīt laikabiedri, un ieraudzīt no mūsdienu perspektīvas tās fundamentālās likumsakarības, kuras izveidoja septiņdesmito gadu dekoratīvās mākslas fenomenu.

Tāpēc vēlreiz domās salīdzinot šo izstādi ar iepriekšējo mēģinājumu aplūkot sešdesmito gadu mākslas fenomenu arhitektūrā, lietišķajā grafikā, pastkartēs, mēbelēs, tekstilijās, keramikā utt., šķiet, ka šoreiz, koncentrējoties tikai uz gobelēniem un keramiku, ir grūti izveidot stereoskopisku priekšstatu par 70. gadu dzīves estētiku. Piemēram, kā pa vidu starp Rūdolfa Heimrāta un Henriha Vorkala gobelēniem atrast vietu, kur novietot automašīnu VAZ-2101 “Žiguļi”  kā galveno šī perioda dizaina un “izdevušās” dzīves simbolu, vai kā pretī Latvītes Mednieces dekoratīvās keramikas sienai LPSR Filharmonijas ēkā nolikt kombinētos finierēta saplākšņa skapjus jeb t. s. sienas kā dzīvokļa interjera galveno dominanti, un beidzot – kā, stāvot blakus Edītes Pauls-Vīgneres darbam, atcerēties par diskotēku kultūras un džinsomānijas pirmsākumiem? To visu gribas ieraudzīt vienlaikus, tomēr izstāde piedāvā tikai pašiem atcerēties, cik katrs spēj, “kā toreiz bija”, skatoties uz košām gobelēnu krāsām, kuras līdzīgi kā stagnācijas laikā kļūst par pēdējo cerību uz iespējamām izmaiņām. Cerams, ka nākamā, astoņdesmito gadu lietišķajai mākslai veltītā izstāde kļūs par atmodu.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+