Viedokļi
Lasītāju viedokļi

Rektors: Vai uzraudzības padomes dos gaidīto efektu augstākajai izglītībai? 16


Rīgas Stradiņa universitātes rektors Aigars Pētersons
Rīgas Stradiņa universitātes rektors Aigars Pētersons
Publicitātes attēls

Autors – Rīgas Stradiņa universitātes rektors Aigars Pētersons

Lai panāktu straujāku tautsaimniecības un kopējās labklājības izaugsmi, dažādu interešu pārstāvji ik pa brīdim izsaka aicinājumu reformēt augstāko izglītību. Lai gan mērķis ir cēls, nereti izraudzītie līdzekļi nav pietiekami izvērtēti un analizēti, tādēļ var apdraudēt universitāšu turpmāko attīstību, kas balstīta uz izcilību un ilgtspēju.

Šoreiz ar šādu priekšlikumu nākusi klajā Ārvalstu investoru padome Latvijā (The Foreign Investors’ Council in Latvia – FICIL), kas rosinājusi strauji reformēt trīs lielo universitāšu pārvaldes mehānismu. Jau līdz šā gada 1. jūnijam Rīgas Tehniskajai universitātei, Latvijas Universitātei un Rīgas Stradiņa universitātei (RSU) būtu jāatsakās no pašreizējā demokrātiskā pārvaldes veida – Satversmes sapulces, ko veido demokrātiski ievēlēti augstskolas darbinieki un studenti. Šobrīd tā pieņem un groza augstskolas satversmi, ievēlē vai atceļ rektoru un senātu, kā arī pieņem citus universitātes attīstībai svarīgus lēmumus. Ierosinājuma autori aicina arī atteikties no Padomnieku konventa, kura uzdevums ir nodrošināt efektīvu saikni ar darba devējiem. Bez padziļinātas izpētes un diskusijām tiek aicināts kopēt Tartu Universitātes likumu, kas paredz kā galveno universitātes pārvaldes orgānu izveidot īpašu uzraudzības Padomi, kas pēc FICIL domām, vienmēr būs neatkarīga, profesionāla un nodrošinās saikni ar darba tirgu.

Kaimiņvalsts likumā minēts, ka šo padomi veido 5 Izglītības un zinātnes ministrijas virzītas personas, 5 pašas augstskolas Senāta virzītas personas un viens Zinātņu akadēmijas virzīts pārstāvis. Rezultātā Tartu Universitātes Padomē ir vairāku lielo industrijas uzņēmumu pārstāvji, dažādu jomu profesori, Igaunijas Jauno zinātnieku akadēmijas prezidente un pat Upsalas Universitātes rektore.

Sauklis “Visu varu padomēm!” ir iemantojis sliktu slavu gan tālajos padomju laikos, gan šobrīd, kad publiskajā telpā bieži dzirdam par dažādu varai pietuvinātu personu virzīšanu labi apmaksātos amatos. Turklāt līdzšinējā pieredze liecina, ka padomes ne vienmēr attaisno uz efektīvu menedžmentu liktās cerības, bet kļūst par politisko spēku cīņu un amatu dalīšanas platformu. Šoreiz šīs “milžu cīņas” varētu skart augstskolas, kuru budžets mērāms vairākos desmitos, simtos miljonu eiro. Vai politiski angažētas padomes ļautu universitātēm veikt reformas, kā to vēlas FICIL? Diezin vai!

Pasaule pazīst dažādus augstskolu pārvaldības modeļus, un nav iespējams vienu vai otru modeli virzīt kā “zelta standartu”, pasakot, kurš ir efektīvākais. Piemēram, ir labas universitātes, kuras vada Satversmes sapulces apvienojumā ar Senātu un Padomi. Augstskolas efektivitāti pierāda ne tikai tās pārvaldes forma, bet studiju kvalitāte, zinātnes sniegums, piemēram, augstas raudzes citējamo publikāciju skaits, infrastruktūra, absolventu atsauksmes, reputācija u.tml.

Studentu klātesamība universitātē ir kā asinsrite organismā. Ja universitātē nav studentu, tad nav arī pašas universitātes. Piemēram, Daremas Universitātē (Durham University), Lielbritānijā arī ir Padome, un tā ir viena no Top100 augstskolām pasaulē. Taču šīs augstskolas padomē vismaz divas personas “ex-officio” ir no studentu vidus, to skaitā, Studējošo pašpārvaldes vadītājs. Līdzīgi ir citā izcilā augstskolā – Helsinku Universitātē, kuras valdē pārsvars ir universitātes pārstāvjiem. To vidū ir vismaz divi studenti, kā arī pašas universitātes profesori un pētnieki, bet no personām, kas nepārstāv universitāti – citu augstskolu profesori, darba devēji un bijusī valsts prezidente Tarja Halonena. Vai studentiem augstskolu sienās vairs nebūtu teikšanas, un atliktu tikai iespēja savu viedokli paust ielu mītiņos?

Studijas un pētniecība ir divi vaļi, uz kuriem balstās universitāte. Lai izkoptu gan vienu, gan otru universitātes vēsturiski ir rūpējušās par akadēmisko brīvību. Piemēram, nereti viduslaikos universitātes bija patvērums no inkvizīcijas bēgošajiem brīvdomātājiem. Vai mūsdienās, kad redzam, cik tomēr vārda brīvība un viedokļu dažādība var būt trausla, nebūtu jāsargā arī universitāšu autonomija? Vai jaunās padomes to nodrošinās?

Augstskolu pārvalde jau tagad ir pašu augstskolu rokās, un to nosaka ne tik daudz pārvaldes forma, cik tās vadītāju līdera spējas un kompetences. RSU ir labs piemērs, kad, piesaistot vadības komandā vadībzinātnēs izglītotus profesionāļus, uzklausot Padomnieku konventa ekspertu padomus, un iesaistot universitātes absolventu asociāciju, ir bijis iespējams desmitkāršot ārvalstu studentu skaitu, it sevišķi, no ES valstīm, piesaistīt ESF līdzekļus infrastruktūras attīstībai, modernizēt studiju vidi un dubultot pašu gūtos ieņēmumus. Vai Padomes ļaus attīstībai ritēt straujāk?

Padomes idejas autoriem būtu noteikti jāievēro stingri principi, kas dotu garantu universitāšu turpmākajai attīstībai un saglabātu to ilgstoši koptās akadēmiskās tradīcijas:

Padomes sastāvā obligāti būtu jāsaglabā augstskolas pārstāvju vairākums, un to vidū jābūt studentiem;
ja vēlamies iekļaut ministriju pārstāvjus, tad noteikti no nozares ministrijas;

obligāti jāsaglabā Padomnieku konventa dalība lēmumu pieņemšanā, t.i., augstskolas ciešā saikne ar darba devējiem;

universitātes absolventi ir ieinteresēti, lai viņu Alma Mater veikums un reputācija pastāvīgi uzlabojas, jo tas dod viņiem lielākas iespējas darba tirgū. Attiecīgi jābūt iesaistītai absolventu asociācijai;

jānodrošina maksimāla padomes locekļu politiskā neitralitāte;

jāsaglabā universitātes autonomija, un reformas jāīsteno brīvprātīgi. Tas arī nozīmē universitātes vēlēto institūciju lomu saglabāšanu (Satversmes sapulce, Senāts, fakultāšu domes u.c.).

Vai Padomēm būs griba, ievērot šos principus?

Neviens neapšauba, ka augstākā izglītība ir visas sabiedrības kopējs labums. Sabiedrība pieprasa arī noteiktus rezultātus un sniegumu. Universitātēm jāuzņemas atbildība par savu izcilību, taču arī katram sabiedrības loceklim ir jābūt līdzatbildīgam par savu izglītību un pienesumu tautsaimniecībai. Plānojot reformas augstākajā izglītībā, ir vērts ieklausīties OECD pārstāvju teiktajā, ka Latvijas augstākās izglītības problēmas sakne ne tik daudz ir pārvaldības modelī, bet finansējuma apjomā. OECD valstīs vidēji uz vienu studentu tiek tērēts 6,5 tūkstoši eiro gadā, bet Latvijā uz pusi mazāk – 3,5 tūkstoši eiro gadā. Kā uzrāda Ēnu ekonomikas indeksa dati par pērno gadu, ēnu ekonomika 2017. gadā ir pieaugusi par 1,7%, veidojot 22% no IKP. Mazinot ēnu ekonomiku, daļu no gūtajiem līdzekļiem varētu izmantot augstākās izglītības un zinātnes attīstībai. Te parādās ikviena sabiedrības locekļa iespējamā līdzatbildība izglītības atbalstam.

Pasaulē vērojama dažādība universitāšu pārvalžu modeļos – nav viena «zelta standarta», kā sasniegt izcilību studiju un pētniecības kvalitātē. Taču, ja gribam attīstīt augstāko izglītību un strādāt tās labā, tad jau tagad varam sasniegt labus rezultātus, neieviešot jaunas uzraugošas padomes, un pārāk vienkāršotā veidā necenšoties kopēt kādu atsevišķu modeli. Viena un tā paša pārvaldības modeļa ietvarā Latvijā ir gan universitātes, kuras spēj sasniegt izcilus rezultātus un studentu skaita pieaugumu, gan tādas, kurās studentu kļūst mazāk. Ir tikai jāgrib strādāt un jātiecas uz izcilību aiz cieņas pret savu universitāti un valsti.

LA.lv