Mobilā versija
-3.8°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
2. jūnijs, 2015
Drukāt

Man būt vai nebūt Čārlijam? Reliģijas un vārda brīvības cīņa demokrātijā (7)

Foto: AFPFoto: AFP

Daudzviet pasaulē izvēršas diskusijas par vārda un reliģijas brīvības savstarpēju konkurenci, un ne viens vien diskusijas dalībnieks baidās par savu drošību.

Džihādisti pret vārda brīvību

Par dažu islāma kritizētāju slepkavību tika piedāvāta atlīdzība vairāku miljonu dolāru apjomā (Salmans Rušdi, Kurts Vestergards u. c.). Dažu kritiskās balsis (Ādams Gopniks no “The New Yorker” u. c.) bailēs ir pieklusušas pēc radikālo islāmistu uzbrukuma šā gada maijā Teksasā, ASV, pasākumā, kas bija veltīts karikatūrām par tēmu “Es esmu pret džihādu”. Pēc satīras žurnāla “Charlie Hebdo” redakcijā Parīzē notikušā terorakta atlūgumu iesniedzis un islāma pravieti Muhamedu vairs nezīmēt nolēmis arī viens no žurnāla galvenajiem karikatūristiem Renalds Lizjē, kurš brutālo slaktiņu “nogulēja” pēc savas 43. dzimšanas dienas ieilgušām svinībām. Šī tendence un notikumu norise starptautiskā līmenī izraisīja bažas par draudiem vārda brīvībai bailēs no džihādisma. Tika organizēti protesti un atbalsta demonstrācijas žurnālam ar saukli “Es esmu Čārlijs” (“Je suis Charlie”).

“Es neesmu Čārlijs”

Drīz vien ne tikai islāmticīgajās valstīs, bet arī Eiropā daudzi musulmaņi un kristieši demonstrēja ar plakātiem “Es neesmu Čārlijs”. Parīzē daudzi skolēni nepievienojās skolu centieniem paust atbalstu šai ierosmei, boikotējot aicinājumu piecelties kājās. Jaunu izaicinājumu radīja ASV rakstnieku apvienības “PEN” lēmums “Charlie Hebdo” redakcijai piešķirt apbalvojumu par drosmi izmantot vārda brīvības tiesības. Aptuveni 200 no 2000 “PEN” biedriem atklātā vēstulē kritizēja šo soli, atzīstot – lai gan nekas neattaisno slepkavības, balvas piešķiršana par cilvēkiem svarīgu vērtību izsmiešanu un goda aizskaršanu nav pamatota. Tāpat kā “Čārlija” pusē esošos motivē atšķirīgi iemesli (islamofobija, nacionālisms, vārda brīvības tiesību aizstāvēšana, vēršanās pret reliģisko radikālismu, atbalsts žurnālistiem, kas, par spīti nāves draudiem, turpina provocēt ar karikatūrām u. c.), arī cilvēki, kuri distancējas no šīs iniciatīvas, to dara, dažādu pārliecību vadīti. “Es neesmu Čārlijs” atbalstītāju rindās ir ne vien aizskarti musulmaņi, bet arī, piemēram, vardarbību noliedzoši cilvēki, kas vēlas cienīt savu islāmticīgo līdzcilvēku reliģiskās vērtības un nesaskata vajadzību par tām ņirgāties. Starpkultūru pārpratumus starptautiskā līmenī dažādās sabiedrībās rada nezināšana, kāpēc kāds sevi “identificē” ar “Čārliju” vai gluži pretēji. Arī vardarbību noliedzoši musulmaņi intervijās pauž pārliecību, ka “Es esmu Čārlijs” atbalstītāji vēlas izsmiet viņu ticību, kamēr daudzi “Čārlija” pusē esošie, kuru pamatmotīvs ir, piemēram, vēršanās pret džihāda teroru, uzskata, ka “Čārlija” pretinieki atbalsta vardarbīgu vārda brīvības ierobežošanu.

“Vājprātam nav ne krāsas, ne reliģijas”

Par upuri džihādistiem krita ne vien Parīzes teroraktā bojāgājušie, bet arī islāma tēls. Daži politiski aktīvi musulmaņi, piemēram, jemeniešu-šveiciešu politoloģe Elhama Manea, sabiedriskajos tīklos pēc terorakta pārpublicēja “Charlie Hebdo” karikatūras. Teroraktā bojā gājuša policista brālis (musulmanis) par notikušo džihādisma saistībā izteicās, ka “vājprātam nav ne krāsas, ne reliģijas”. Manea viņam piekrīt, paužot pārliecību, ka radikālais islāmisms ir pielīdzināms sektām, kas ļaunprātīgi interpretē svētos rakstus un ar islāmu nav saistāms. Politoloģe ne tikai iesaistās cīņā par vārda brīvību Šveicē, bet arī organizē starptautisku solidaritātes kampaņu, lai atbalstītu Saūda Arābijas blogeri Raifu Badavi. Viņam tika piespriests 10 gadu cietumsods, 1000 pātagas sitieni un 194 000 eiro naudas sods par “islāma aizvainošanu”, jo Badavi rakstījis, ka musulmaņi, kristieši, ebreji un ateisti ir līdzvērtīgi.

Parīzes terorakts kultūru sadursmes kontekstā dažkārt tiek pārprasts kā kristiešu un musulmaņu izraisīts konflikts, lai gan “Charlie Hebdo” vadītājs Štefans Šarbonjē bija ateists, tāpat kā iepriekšminētais Rušdi un Vestergards. Satīras žurnāls iesmej ne vien par islāmu, bet arī kristietību. Piemēram, plašu skandālu 2012. gadā sacēla karikatūra, kurā attēlots pāvests ar urīna plankumu uz mantijas.

Pievienot komentāru

Komentāri (7)

  1. Vārda brīvības absolutizēšana un ateisma izplatīšana pasaulē arī rada šīs problēmas ar vardarbīgām sekām. Vārda brīvību sludina demokrātija, kas atzīst uzskatu dažādību, bet ateismu sludina marksisma ideoloģija, kas būvē totalitārus režīmus un neatzīst pārliecības un uzskatu dažādību. Un šīs atšķirības uzskatos arī rada konfliktus starp cilvēkiem. Vardarbība notiek, ja šie dažādo uzskatu paudēji nonāk galējībās, sāk viens otru izsmiet, pazemot vai ņirgāties, aizskar otras puses cieņu un godu par lietām, kuras otrai pusei ir svētas. Cieņas un goda aizskaršana bija arī karikatūru publicēšana par Muhamedu, kas atklāti aizskar islama ticīgo jūtas un tāpēc arī sekas bija likumsakarīgas. Ar vārda brīvību tai ir visai maz sakara.

  2. Labāk paskatieties, kas notiek ar tiem, kuri uzdrīkstās teikt kaut ko pret viendzimuma partnerattiecībām. Tad sapratīsiet, cik patiesībā švaki Latvijā ir ar vārda brīvību, ja tikai viens viedoklis tādā situācijā tiek atzīts par “pareizo”.

    • Alla Borisovna>aha Atbildēt

      Nu un kas tad notiek ar tiem, kas “uzdrīkstās teikt kaut ko pret viendzimuma partnerattiecībām”? Viņus publiski per? Vai pārdod mūža verdzībā uz Āzijas bordeļiem?

  3. viena tiesa visiem Atbildēt

    “balvas piešķiršana par cilvēkiem svarīgu vērtību izsmiešanu un goda aizskaršanu nav pamatota”
    – – – – – – – – – –
    Bet kāpēc kristīgie (īpaši katoļi) un viņu institūcijas tiek nepārtraukti izsmietas Holivudas (t.i. žīdu) filmās un citās programmās?

    • atver acis,lai gaisma iespīd Atbildēt

      filmas un it sevišķi seriāli ir fragmenti no cilvēku likteņiem.Mācītāji un it sevišķi katoļi ar grēka neizpaušanu vienmēr ir novedusi ticīgo līdz noziegumam vai citu ciešanām.Laikam tā baznīca ir tik glupa ,ja to nesaprot,bet ja vara viņiem kalpo,tad jau problēmu nav,bet ir mafioza valsts

  4. viduslaiku muklājos Atbildēt

    Relīģija var runāt tikai ar tiem kuri tic relīģijai,bet ne ar tiem kuri noliedz.Krievijā ir 6 % kuri sauc sevi par kristiešiem,bet sēdina cietumos pārējos ja aizskar viņu jūtas,bet par citu jūtām viņi nemaz neielaižas runās.Ja varai vajag tautai aiztaisīt muti,tad tā var ar relīģiju un tas notiek kristīgajās diktatūrās arī

  5. Kas gan ir vārda brīvība un kam tā ir ļauta?
    Par reliģiju nevar, par cilvēku nevar, par krāsu nevar, par citādi orientētiem nevar utt utjp

Draugiem Facebook Twitter Google+