Mobilā versija
-2.2°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
23. februāris, 2016
Drukāt

Renesanses mēroga personība – Umberto Eko

Foto - AFP/LETAFoto - AFP/LETA

Uberto Eko

Piektdien, 19. februārī, savās mājās 84 gadu vecumā mūžībā aizgājis viens no pasaules visatzītākajiem intelektuāļiem – itāliešu vēsturnieks, filozofs un rakstnieks Umberto Eko (5.01.1932. –  19.02.2016.).

Latvijā lasītāji viņu iepazinuši no “Jāņa Rozes” apgādā klajā nākušajiem romāniem “Rozes vārds” (1998), “Fuko svārsts” (2001), “Bodolīno” (2002), “Ķēniņienes Loanas mistiskā liesma” (2013), “Skaistuma vēsture” (2009), “Neglītuma vēsture” (2008), “Prāgas kapsēta”(2014) u. c. Tos visus spoži latviskojusi talantīgā tulkotāja Dace Meiere, kura 2015. gada sākumā Latvijas Radio 3 “Klasika” teica, ka šis autors bijis arī izšķirošais viņas karjerā: “Ja savā jaunības trakumā nebūtu iztulkojusi “Rozes vārdu”, iespējams, nebūtu kļuvusi profesionāla tulkotāja.”

Pats rakstnieks reiz stāstīja žurnālam “Esquire”, ka viņš dzimis 1932. gadā Itālijā, Alesandrijā, – tajā pašā Pjemontas pilsētiņā, kas slavena ar savām borsalīno cepurēm. Viņa tēvs bijis grāmatvedis – vecākais no trīspadsmit bērniem, bet pensijā aizgājušais vectēvs nodarbojies ar grāmatu iesiešanu uz pasūtījuma. Tēvs bērnībā bijis liels grāmatu cienītājs, bet, tā kā ģimene bijusi nabadzīga, viņš mēdzis ņemt grāmatas no ielas kioskiem, turpat atšķirt un lasīt, kamēr pārdevējs dzinis prom, un pēc tam atkal devies pie nākamā kioska. Arī Eko ģimenē piedzimis kā pirmais bērns. Viņš atceras, kā bērnībā bēniņos lasījis sava vectēva iesietos Dimā un Gotjē sējumus. Vēlāk viņš ieguva izglītību Turīnas universitātē, kur studēja filozofiju un literatūru.

Kad Umberto Eko jau bija guvis plašu atzinību akadēmiskajās aprindās, klajā nāca viņa pirmais romāns – “Rozes vārds” (1980), kas tulkots 43 valodās, un tā tirāža mērāma miljonos eksemplāru. Romāna teksts aprok lasītāju kā gigantiska nozīmju lavīna, un, to lasot, ir nepieciešamas intelektuālas pūles, tomēr tas nāca kā īsta atklāsme par to, kāda var būt literatūra, un Eko tajā pārliecinoši iemiesojas gan kā izcils vēsturnieks, gan rakstnieks vizionārs.

Būdams nozīmīgs zinātnieks, viņš aizvien ir uzsvēris, ka nekad nav uzskatījis viduslaikus par kaut kādu tumšo vēstures posmu, jo tie bija augsne, uz kuras izauga Renesanse. Savukārt septītais un pēdējais Eko romāns – “Nulles numurs” – tika publicēts 2015. gada janvārī.

“Umberto Eko proza – tas ir viens milzīgs romāns par autora attiecībām ar būtni, ko dēvē par semiotiku. Par to, ka sarežģītās zīmes(..) ir eksistenciāli svarīga padarīšana: cilvēks mīt zīmju pasaulē, savas pēdas viņš atstāj zīmju skatā, un par viņu spriež, vadoties pēc viņa radītajām zīmēm,” šādi savulaik kādā recenzijā Umberto Eko darbus raksturojis literatūras pētnieks Guntis Berelis.

No Baltijas akadēmiskajām aprindām ciešākas attiecības Umberto Eko izveidojās ar Tartu universitāti, kas pazīstama ar savu semiotikas skolu. Tur viņš viesojies arī kā goda lektors, pulcinot cienītājus no visām Baltijas valstīm. Tieši lekcijā Tartu Eko pastāstīja, cik detalizēti būvējis pasauli, ko apraksta romānā “Rozes vārds” – no diviem romāna tapšanas gadiem pusi paņēmusi tieši vides izveide, simtiem plānu un mūku zīmējumi.

Umberto Eko bija izcils intelektuālis ar apbrīnojami plašu domāšanas mērogu – pēc laikabiedru novērojumiem, no kāda nejauši izteikta joka viņš vienā acumirklī spēja pāriet filozofijas dziļumos. Intervijā žurnālam “Esquire” Eko reiz stāstīja, ka ik reizi, sākot rakstīt grāmatu, viņš jūtas tā, it kā būtu piespriests divu gadu cietumsods, jo radīt grāmatu ir līdzīgi kā dot dzīvību bērnam – pēc tam tev par viņu jārūpējas, un tikai vēlāk viņš sāk staigāt un beigās arī runāt. Būtiska Eko intelektuālā mantojuma daļa ir arī viņa trāpīgie aforismi. Viņaprāt, laba grāmata vienmēr ir gudrāka par savu autoru, jo bieži vien vēsta par lietām, par kurām rakstnieks pat nav iedomājies. Un – lai kādu personāžu arī izdomātu, tas aizvien būs saistīts ar tavu pieredzi un atmiņu. Umberto Eko arī uzsvēra – katram no mums, kas uzskatām sevi par intelektuāļiem vai vienkārši kultūrai tuviem cilvēkiem, pirmajam pienākumam jābūt gatavībai no jauna pārrak­stīt enciklopēdiju. Viņā pašā izcila zinātnieka dabiskais elitārisms apvienojās ar interesi par populāro kultūru – Eko ir visā pasaulē atzīts bondoloģijas eksperts (viņš ir strukturāli analizējis Iana Fleminga darbus par slaveno aģentu 007) un arī pasaku autors. Iespējams, Umberto Eko fenomena noslēpuma atslēga meklējama viņa humānismā, atvērtībā pasaulei, gatavībā apliecināt, ka tajā viss, sākot no divdomīgiem jociņiem un beidzot ar pašām sarežģītākajām filozofijas doktrīnām, ir vienots vienā garīgajā substancē. Kāds domubiedrs atceras, ka viņš vienmēr Umberto Eko redzējis laimīgu. Patiešām – spēja nodzīvot laimīgu dzīvi ir vērtējama tikpat augstu kā viņa izcilais talants zinātnē, literatūrā vai mūzikā.

Būdams pārliecināts ateists, Umberto Eko reiz teicis, ka cilvēcisko iespēju robeža ir ārkārtīgi garlaicīga un vilšanos nesoša – nāve. Līdz ar viņa aiziešanu pasaule ir zaudējusi kultūras personību, kuras lielums patiesi mērojams Renesanses mērogā – Umberto Eko bija rakstnieks, sociologs, vēsturnieks, filozofs, arī – talantīgs mūziķis. Brīvi un dziļi domājošs intelektuālis, kura iztrūkumu nespēs aizvietot nekad un neviens.

Pievienot komentāru

Hermaņa režisētās "Madama Butterfly" pirmizrādi "La Scala" rādīs arī RīgāTrešdien, 7. decembrī, notiks Alvja Hermaņa režisētās operas "Madama Butterfly" pirmizrāde pasaulslavenajā opernamā "La Scala", un to, vietējiem skatītājiem par prieku, tiešraidē varēs noskatīties arī Rīgā kinoteātrī "Splendid Palace".
Draugiem Facebook Twitter Google+