Kultūra
Literatūra

Replika par repliku 16


Sergejs Timofejevs. “Replika”. “Orbīta”, 2018.
Sergejs Timofejevs. “Replika”. “Orbīta”, 2018.
Sergejs Timofejevs. “Replika”. “Orbīta”, 2018.

Izdevniecība “Orbīta” tikko laidusi klajā viena no šīs tekstgrupas dibinātājiem, dzejnieka Sergeja Timofejeva (1970) bilingvālo dzejas krājumu “Replika/Реплика”. Tā ir trešā latviešu/krievu valodā izdotā dzejnieka grāmata, un tajā iekļauti dzejoļi, kas tapuši beidzamo piecu gadu laikā. Latviski šos tek­stus atdzejojuši dzejmīļiem labi pazīstamie Arvis Viguls, Toms Treibergs un Andris Akmentiņš.

 

Oriģināls vai atdzeja

Atdzejot no krievu valodas ir liela uzdrīkstēšanās, jo daudzi lasītāji šo valodu zina it labi, īpaši Sergeja Timofejeva paaudzes ļaudis. Arī man gribot negribot acis aizslīd oriģinālteksta virzienā, un, protams, nav jau arī nevienam noslēpums, ka jebkuru literāru tekstu vislabāk ir baudīt un izjust oriģinālvalodā, ja vien zināšanas to ļauj darīt. Un, protams, rodas savas atdzejas versijas, dažubrīd atdzejotājiem gribas arī oponēt. Nē, nē, – tas nebūt nav pārmetums atdzejotājiem, jo gan Arvis Viguls, gan Toms Treibergs, gan Andris Akmentiņš savu darbu ir paveikuši gods godam! Ļoti aizraujošs piedzīvojums ir arī kopā ar atdzejotājiem neklātienē ietiekties tekstā un diskutēt. Tomēr jāatzīstas, ka primāri baudīju tekstu krievu valodā, jo Sergeja Timofejeva dzejai piemīt īpašs garšīgums. Jāpiebilst, ka priecē fakts, ka šobrīd Latvijas krievu literātu veikums ir augstā līmenī un ka viņi – jā, jā, daudzskaitlī, jo arī citi, ne tikai Sergejs Timofejevs vien – aktīvi darbojas un, kas nav mazsvarīgi, arī veiksmīgi iekļaujas mūsdienu Latvijas literatūras kopainā.

 

Virsraksta semantika

Nopērkot grāmatu, daudziem var rasties mulsums, ka tās komplektā ietilpst arī tukša burtnīciņa (grāmatas dizaina autors ir Aleksejs Muraško), taču grāmatas atslēgas vārds “Replika” un pats teksts ātri palīdz atrast tam atbildi: tā ir vietne, kur lasītājam, krājumu lasot, fiksēt savas replikas, savus impulsus, jo dzejnieks ir parūpējies par ne mazums teksta dziļslāņu. Autors visnotaļ eleganti un precīzi ir izvēlējies krājuma nosaukumu, jo vārda “replika” daudznozīmība būtībā ir kā Ariadnes kamols, kas palīdz orientēties Sergeja Timofejeva dzejas labirintā. Savukārt paradoksālais krājuma oranžīgā vāka attēls, proti, ekspresīvas mīmikas (kliedzošas/izbrīna pilnas – kā kuram labpatīkas saskatīt) meitenīte ar blakus nogūlušos mierpilna izskata suni apliecina tā vizuālo saspēli ar tekstu.

 

Poētiskā rokraksta diagnostika

Paradoksa un absurda poētika (nereti ietverta precīzos apzīmētāja vārdos), kas iekodēta vienkāršībā un liriskā varoņa niansēti precīzās ikdienības epizodēs, no tā t. s. mazā cilvēka skatpunkta, bez patosa un liekas pozas, bet ar ironisku smaidu uz lūpām un lakonisms izteiksmē, arī ir tas, kas mani saista un valdzina Sergeja Timofejeva poētiskajā rokrakstā.

Šis reiz ir tas gadījums, kad man gribas paklusēt un skaļi neinterpretēt, bet vienkārši baudīt tekstu un ļaut to darīt arī citiem. Lūk, daži piemēri, lai tie runā paši no sevis, un lasītājam vien atliek atvērt tukšo piezīmju burtnīciņu un to piepildīt ar savām intīmajām, ļoti personiskajām Sergeja Timofejeva dzejas uztveres versijām: “savaldīgi maitājas laiks” (7. lpp.); “Miers ar jums, ofisa A darbinieki, / izklīstiet, apmierināti, šķindinādami / mašīnas atslēgas, kas aizvedīs jūs / laimīgajā piektdienas korķī” (19. lpp.); “Reizēm vajag kaut kur ierasties pilnīgi velti, / Lauzt acīmredzamības maizi nepievilcības sausiņos, / Zaudēt apveidus, pārvērsties par aklu traipu, / Drudžaini nesteigties pamosties.” (51. lpp.); “Esmu kļuvis par sliktu cilvēku, / it visur es redzu slikto,” / [..] “Kokos es redzu kukaiņus, / dzejā – tautoloģiju, / politiķu runās – politiķu runas. / Varbūt tas nav uz visiem laikiem, / un reiz es atkal ieraudzīšu / kokos – zaru daiļumu, / dzejā – nokrāsu bagātību, / politiķu runās – nākotnes variantus. / Bet pagaidām – kā pret sienu. Pats saprotat, / tās ir tikai manas problēmas. Pasaule taču / joprojām ir absolūti, absolūti / brīnišķīga…” [..]” (23. lpp.). Un tā varētu citēt un citēt…

Sergeja Timofejeva tekstos mēs noteikti saskatīsim gan paši sevi, gan mūsu laikmetu un mūsu laikmetīgās nebūšanas, gan mūsu mazās laimītes un neveik­smes. Tas viss sasiets stingrā mezglā, gluži kā Sergejs Timofejevs sasien laiku dzejolī “Ekskursijas”: “Visus skumīgos septiņdesmito džinsus / (nejaukt ar laimīgajiem sešdesmito / un bezbēdīgajiem piecdesmito džinsiem) / sasēja vienā mezglā” (9. lpp.).

 

Replika par garumzīmēm

Ir teiciens “kļūdīties ir cilvēcīgi”, un protams, neviens izdevums vēl līdz šim nav bijis bez kļūdām, un pat šī replika nav jāuztver kā mīnuszīme, drīzāk dažas liekas garumzīmes latviskajā tekstā piešķir grāmatai vēl vienu kolorītu odziņu. Kaut vai, piemēram, grāmatas pasītē atdzejojuma redaktora Māra Salēja pseidonīmā radies misēklis “Sālejs”, kas manī radīja tikai vēl lielāku mīļumu un cieņu pret šo izdevumu.

LA.lv