Mobilā versija
Brīdinājums -1.4°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Sestdiena, 10. decembris, 2016
17. janvāris, 2014
Drukāt

Gatis Suhoveckis un Ivo Jurkāns. Reportieri ar rūdījumu
 (1)

Foto - Līga VasiļūnaFoto - Līga Vasiļūna

Gatis Suhoveckis un Ivo Jurkāns ir LNT Ziņu dienesta vadošie reportieri ar rūdījumu politiskajās krīzēs, ekonomikā, tiešraidēs. Abi veido arī ārzemju ziņas. Dažreiz skatītāji viņus jauc. Lai beidzot būtu skaidrība, aicinājām uz sarunu abus reportierus reizē.

– Kādām īpašībām un spējām ir jāpiemīt TV ziņu reportieriem?


Gatis Suhoveckis: – Jābūt asam prātam, spējai ātri reaģēt, pacietīgam, ar stabilu nervu sistēmu, īpaši tiešraidēs ekstremālās situācijās. Un, protams, profesionālajām īpašībām – spējai uzdot trāpīgus jautājumus, labai rakstītprasmei.

Ivo Jurkāns: – Televīzijas reportierim ir jāprot vizualizēt, rīkoties ar televīzijas izteiksmes līdzekļiem. Tiešraidē jāprot raiti pateikt galveno domu, kas tur notiek. Būšana kadrā uzliek arī pienākumu izvēlēties notikumam atbilstošu apģērbu.

– Piecpadsmit darba gadi LNT ziņu dienestā. Kad sajutāt šā darba īsto garšu?


G. Suhoveckis: – LNT sāku strādāt kā tehnisks darbinieks, asistents, vajadzēja kādu, kurš prot labi runāt angliski. Tad piedāvāja palīdzēt veidot ārzemju ziņas, vēlāk uzticēja pašam rakstīt ārzemju ziņas un vienā brīdī piedāvāja veidot nacionālās ziņas. Jo lielāka pieredze, jo vairāk tā palīdz.

I. Jurkāns: – Reiz kāds pasniedzējs no ASV nolika avīzi un teica: “Tas nav tas, kas jums jādara, informāciju un plašu izklāstu atstājiet laikrakstu ziņā. Jums ir jādod emocija, lai tā būtu televīzija.” Man ir grūti atdoties tematam, ja es to neredzu. Pie tā nonācu otrajā, trešajā darba gadā.

– Kāda bija pirmā jūsu veidotā ziņa LNT?


G. Suhoveckis: – Par Mērfija un Cicerona balvas pasniegšanu.

I. Jurkāns: – Betonēšanas darbi Kokneses pilsdrupās. Tolaik bija grūti iedomāties, ka vienas dienas laikā var izbraukāt Koknesi, samontēt un parādīt ziņu. Latvija šķita tik milzīga, tagad – otrādi.

– Par kuru notikumu atspoguļošanu esat visvairāk gandarīti? 


G. Suhoveckis: – Valsts prezidentei Vairai Vīķei–Freibergai bija aktīva ārpolitika. Bija interesanti no dažādām valstīm ziņot par Valsts prezidentes vizīti. Tolaik daudzviet bija problēmas ar internetu, arī sižetu pārraidīšanas tehnoloģija bija cita un gadījās nepatīkami pārsteigumi. Ja beigās viss izdodas un skatītāji redz, ko esi gribējis viņiem pateikt, tad ir gandarījums.

I. Jurkāns: – Man ir bijis gandarījums, ja esmu izdarījis ko tādu, kas ir bijusi novitāte. Tagad mikrofoni bez vadiem ir ikdiena. Bet savulaik kādā sižetā paslēpām vadus un pat priekšniecība vaicāja, kā to var izdarīt. Vai reiz Somijā veidojām sižetu par modernās mākslas muzeju, filmēšanu uztaisījām mistisku caur ēnām, skaņām… Jāatzīst, toreiz dzīve bija lēnāka. Šodien ziņu izlaidumu skaits dienā ir pieaudzis un atspoguļošanas smalkumiem diemžēl vairs nepietiek laika.

– Ja neatgadās kas traģisks, ziņās visbiežāk tiek atspoguļoti politiskās un ekonomiskās elites darbi un vārdi. Varbūt personu un notikumu lauku derētu paplašināt? 


G. Suhoveckis: – Politiskā dzīve ir trauksmaina un jārēķinās, ka daļa raidlaika ar to jau ir aizņemta. Tāpat ekonomiskie notikumi, kas svarīgi iedzīvotājiem. Bet cenšamies cilvēkus nebombardēt tikai ar politiķu un ekonomistu sejām. Veidojam arī stāstus, kas cilvēkiem dotu atslodzi, varētu būt interesanti un vizuāli labi izskatās. Piemēram, bruņurupuču svēršana zoodārzā.

I. Jurkāns: – Ja jūs ieslēgsiet CNN, BBC, “Euronews”, redzēsiet to pašu. Televīziju kritizē, ka ir šaurs atspoguļoto notikumu loks. Es tam negribētu piekrist, jo tā ir mūsu dzīves realitāte. No otras puses cenšamies paplašināt komentētāju un ekspertu loku. Bet jāņem vērā, ka ne katrs politologs, ekonomists, finansists piekrīt komentēt. Man šķiet dīvaini, ka viņiem vajag trīs dienas, lai sagatavotos vienkāršam jautājumam. Mēs taču dzīvojam dinamiskā pasaulē, ja tevis nav šodien, rīt tu vairs nebūsi vajadzīgs.

– Ja redz, ka politiķis melo, ka ausis kust, kā vislabāk izvilināt taisnību?


G. Suhoveckis: – Jāturpina neatlaidīgi uzdot jautājumus, un tad kādā brīdī pasprūk nodevīga atbilde. Var arī intervējamo konfrontēt ar faktiem, kas kļuvuši zināmi. Bet, protams, sakrustotus pirkstus aiz politiķu muguras ne vienmēr var redzēt.

I. Jurkāns: – To vērts darīt, ja intervija notiek aci pret aci tiešraidē. Bet bieži ir tā, ka jāstrādā daudzu kolēģu ielenkumā un katrs grib uzdot kādu jautājumu. Bet patiesību jau var atklāt citos veidos. Ja man ir pierādījumi, to varu pateikt aizkadrā un tad: “Bet šāda ir viņa atbilde uz šiem faktiem.”

– Kā Latvijas sabiedrība mainījusies piecpa­dsmit gadu laikā?


G. Suhoveckis: – Cilvēki ir kļuvuši atvērtāki un smaidīgāki. Pat krīzes laikā nešķita, ka valdītu šausmīga nolemtība. Latvijas iedzīvotāju gēnos ir būt stipriem, jo ir daudz ko pieredzējuši. Gadiem ejot, tomēr situācija kļūst labāka. Jā, cilvēki vairs nav ar tik lielu grumbu pierē.

I. Jurkāns: – Cilvēki ir kļuvuši komunikablāki, bet nedaudz. Reizēm jādzird pārmetumi, kāpēc ziņās nav parasto cilvēku viedokļu. Tad es kritizētājiem iesaku – intervējiet cilvēkus pie Brīvības pieminekļa, redzēsiet, cik daudzi paies garām, pasakot kaut ko rupju. Vēl šo gadu laikā cilvēki, ieraugot reportieri, vairs nedomā, ka katra televīzija ir “Panorāma”.

– Cik gara ir televīzijas ziņa, un cik darba tajā ieguldīts?


G. Suhoveckis: – Divas trīs minūtes. Lai ziņu sagatavotu, reizēm jāpavada visa diena. Piemēram, ja sižets tapis pēc kādas trīs stundu garas sanāksmes. Un ja pēc tam vēl jāiegūst papildu viedokļi.

I. Jurkāns: – Mans rekords – esmu bijis notikumā, kas sākas septiņos vakarā, intervijas, filmēšana, montāža un astoņos sižets bija gatavs. Bet tā strādāt nevar katru dienu, tad cilvēks sadeg.

– Kura tēma visvairāk iet pie sirds, kāpēc? 


G. Suhoveckis: – Mani visvairāk interesē politika, patīk iespēja būt klāt valstiski svarīgās norisēs – Latvijas uzņemšanā ES vai NATO vai valdības veidošanā un no tā atkarīgs, kā turpmāk dzīvosim Latvijā.

I. Jurkāns: – Katrā tēmā ir kaut kas interesants. Nogurdina vienveidība, ja mainās ziņu sfēras, ir pat labi. Profesija liek interesēties par visu, jo tu nekad nezini, kas tev tajā dienā būs jādara.

– Kā tam visam reportieris spēj sagatavoties?


G. Suhoveckis: – Reportierim ir jābūt gatavam, ka jebkurā brīdī jebkas var notikt un ziņām nav darba laika no 8 līdz 17. Interesanti, bet virkne notikumu mēdz gadīties tieši piektdienas pēcpusdienā. Un, kad citu profesiju cilvēki pošas nedēļas nogalei, mums sākas lielā darba duna.

I. Jurkāns: – Jau bērnība man bija interesanti televīzijā vērot ziņas. Gan studējot, gan pirmajos darba gados tika teikts, ka reportierim jālasa, jāklausās radio, lai zinātu, kas vispār notiek. Man tas nesagādā lielu piespiešanos. Es nezinu visu visās detaļās, bet, kādā stadijā kas norisinās, man ir priekšstats, un tas nāk dabiski.

– Vai domājat, kas ir LNT ziņu skatītāji? 


G. Suhoveckis: – Reitingi rāda, ka mūs vairāk skatās nobriedusi publika.

I. Jurkāns: – Tā ir mūžīgā dilemma – vai liet kā ar karoti mutē, domājot, ka skatās gados vecāki cilvēki, vai arī, piemēram, saistībā ar eiro ieteikt lejuplādēt savā telefonā aplikāciju, kur cenas rēķinās automātiski. Uzskatu, ka mēs nedrīkstam atbaidīt jaunos. Jābūt līdzsvaram.

– Kā jūsu darba spriedzi vispār var izturēt? 


G. Suhoveckis: – Uz darbu raitā solī pusstundu eju kājām, tā var labi pamosties. Mājās nākot, četras dienas nedēļā eju uz sporta zāli. Tas dod jaunus spēkus, vienīgi diena vēlu beidzas, mājās tieku ap pulksten 21.

I. Jurkāns: – Man patīk klausīties mūziku, siltākā laikā paskrienu, ļoti patīk sauna, cik vien iespējams, pāris stundas pavadu saunā. Un ceļojumos nedomāja, kā gan es tos atspoguļotu.

– Ko ziņas galu galā dara ar reportieri?


G. Suhoveckis: – Cilvēks kļūst ciniskāks. Arvien sarežģītāk tevi ir ar kaut ko pārsteigt, jo tik daudz kas jau ir piedzīvots. Iespējams, reportiera darbs palīdz labāk izprast cilvēkus.

I. Jurkāns: – Rodas spēja uz visu skatīties kritiski. Mans darbs ir visu laiku būt cilvēkos, masu pasākumos un runāt. Tāpēc brīvajā laikā negribu nekur doties. Labāk klausos mūziku vai vienkārši klusēju.

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Puiši, paldies! Jūs tik tiešām esat profesionāļi.

Draugiem Facebook Twitter Google+