1941. gada 14. jūnijā izsūtītie bērni – bāreņi un pusbāreņi – pēc viņu pārvešanas no Krasnojarskas novada un Tomskas apgabala uz Rīgas bērnunamu. 1946. gads. Ilustratīvs foto.

Represēti kopš dzimšanas brīža 2

0:00, 23. marts 2016

Stāsti Pieredze

Abās lielajās deportācijās – 1941. gada 14. jūnijā un 1949. gada 25. – 30. martā no Latvijas uz dažādām Sibīrijas nometinājuma vietām aizveda ne tikai pieaugušos, bet arī 14 738 nepilngadīgus bērnus. 287 bērni piedzima ceļā vai izsūtījuma sākumā. Tēvi daudziem tika nošauti vai nomira no bada un slimībām gulaga nometnēs, bet mātes un citi tuvinieki – nometinājuma vietās. Izsūtītie bērni daudzkārt nokļuva pat pilnīgas bezizejas apstākļos.

Reklāma

Lasītākie

Kokteilis

Personības tests: jūsu dzimšanas mēneša zieds atklāj par jums vairāk, nekā spējat iedomāties 17

“Kā krāpnieks zināja, ka neesmu izņēmusi paciņu?” Lasītāja atmasko neīsto “Latvijas Pastu” 1

Mākslīgais intelekts nosauc piecus “neveiksmīgākos” latviešu politiķus 115

Lasīt citas ziņas

Pirmā lielākā deportāciju kampaņa Padomju Savienībā aizsākās 1930. gadā ar “kulaku” ģimeņu izsūtīšanu. To saistīja ne tikai ar lauksaimniecības kolektivizāciju, bet arī ar Sibīrijas speckolonizāciju. Cilvēkus parasti aizveda uz kādu tālu, neapdzīvotu vietu un pameta likteņa varā. Šādos apstākļos bērnu mirstība bija ļoti liela. PSRS Apvienotās politiskās pārvaldes priekšsēdētājs H. Jagoda 1931. gada 26. oktobra dienesta ziņojumā VK(b)P Centrālās kontroles komisijas priekšsēdētājam un Strādnieku – zemnieku inspekcijas tautas komisāram J. Rudzutakam norādīja: “Specpārvietoto saslimstība un mirstība ir ļoti liela. (..) Mirušo vidū ir ļoti daudz jaunāko grupu bērnu. Vecumā līdz 3 gadiem mēnesī nomirst 8 – 12% šīs grupas bērnu. (..) Jānorāda, ka lielā mirstība ir atkarīga nevis no epidēmiskajām slimībām, bet dzīves apstākļiem un nenokārtotās sadzīves, turklāt bērnu mirstība palielinās sakarā ar nepieciešamās pārtikas trūkumu.” Mazgadīgo un gados veco cilvēku mirstība bija tik liela, ka Jagoda bija spiests izdot speciālu rīkojumu, kurā norādīja: “Izsūtīto kulaku bērnus līdz 10 gadu vecumam un cilvēkus vecākus par 65 gadiem atļauts atstāt radiniekiem un paziņām, kuri izteikuši vēlēšanos viņus uzturēt. (..) Kulaku ģimenes, kurās nav darbspējīgu vīriešu, izsūtīšanai nav pakļautas.”