Mobilā versija
+4.9°C
Guna, Judīte
Piektdiena, 9. decembris, 2016
26. marts, 2013
Drukāt

Represēto piemiņas dienā atgādina par brīvības vērtību

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

“Represētie ir stipri cilvēki,” saka Ārija Neimane, kas atnākusi pie Brīvības pieminekļa ar tumši sarkanām un baltām rozēm, pieminot savus Omskas apgabalā apglabātos vecvecākus. No Bernātiem toreiz – 1949. gada 25. martā – deportēja visu ģimeni.

 

Pavasarī pirms 64 gadiem no Latvijas izveda vairāk nekā 13 600 ģimeņu, kopskaitā pāri par 44 000 cilvēku. Ārijai izsūtīšanas dienā bija trīs gadi un septiņi mēneši, māsiņai Veltai – gadiņš. Brīnumainā kārtā izdzīvoja arī Velta, taču bija tā novārgusi, ka staigāt sāka tikai piecu gadu vecumā. Kamēr mamma visu dienu bija meža darbos, Ārija rūpējās par māsiņu. Kad mamma, slima ar smagu plaušu karsoni, gulēja nemaņā, bērns lūdza Dievu. “Laikam Dievs mūs sargāja,” teic Ārija, “ka varējām kopā ar mammu un māsu tomēr atgriezties Latvijā.”

Godinot komunistiskā genocīda upuru piemiņu, vakar pie Brīvības pieminekļa ziedus nolika valsts augstākās amatpersonas, Eiroparlamenta un Saeimas deputāti, ministri, Rīgas domes pārstāvji un ārvalstu vēstnieki.

Pēc Ārlietu ministrijas preses dienesta sacītā, aicināts uz piemiņas brīdi bija viss Latvijā akreditēto diplomātu korpuss, un gandrīz visi arī ieradušies, izņemot Krievijas un Baltkrievijas vēstniekus; ārpus Latvijas pašreiz atrodas Izraēlas vēstniece.

Latvijas Politiski represēto apvienības valdes priekšsēdētājs Gunārs Resnais uzrunā uzsvēra, ka no izsūtījuma atgriezties Latvijā bija liels prieks, taču daudzi jutās kā “otrās šķiras cilvēki, ar diezgan lieliem darbavietu ierobežojumiem, jaunieši – ar ierobežojumiem mācīties”. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas dzīve mainījās, tomēr arī tagad rodas daži smagi jautājumi: “Ja jau krīzē bijām iekrituši tik dziļi kā neviena cita Eiropas valsts, kāpēc tagad nedzirdam atbildīgos par to? Vai tad tā ir uzskatāma par atbildību, ja partija likvidējas?”

G. Resnais aicināja padomāt, kāpēc reizēm šķiet, ka cilvēki nesaprot, kāda liela Dieva dāvana ir mūsu senču izveidotā brīvā Latvijas valsts, kas mums ir jākopj un jāaizstāv. Viņš sacīja: “Pie Brīvības pieminekļa noliekam ziedus pateicībā par savu neatkarību un pieminot bojāgājušo represēto likteņus, arī viņi savulaik tika veicinājuši Latvijas valsts attīstību. Taču jājautā – vai tas ir normāli, ka 16. martā šeit pie pieminekļa notiek provokācijas, jandāliņš, faktiski – cirks ar pārģērbšanos un visu pārējo? Šis teātris aizvaino.” Represēto pārstāvis izteica priekšlikumu un aicināja sabiedrību, valdību un politiskās organizācijas pārdomāt – ja ir iemesli, kāpēc jau vairākus gadus nevar nodrošināt kārtību 16. martā, varbūt ir vērts atbildību par šo visai Latvijai svēto piemiņas vietu valsts galvaspilsētā pārņemt valdībai:

“Varbūt vajag noorganizēt komisiju, kura izskata jautājumu, kuros datumos pie pieminekļa var rīkot pasākumus. Jo tomēr ir zināma ētiskas uzvedības robeža.”

Valsts prezidents Andris Bērziņš pateicās visiem politiski represētajiem par aktīvo dzīves pozīciju un mudināja pirms pašvaldību vēlēšanām izvērtēt politisko partiju līdz šim izdarīto un solījumus.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+