Mobilā versija
+2.9°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
1. decembris, 2015
Drukāt

Rērihs. No Kurzemes līdz Himalajiem

Foto - Karīna MiezājaFoto - Karīna Miezāja

Skats no izstādes "Nikolajs Rērihs un Latvija" Mākslas muzejā "Rīgas birža". 2016. gada februārī – martā tā tiks eksponēta Sanktpēterburgas Valsts Rērihu ģimenes muzeja-institūta zālēs.

Mākslas muzejā “Rīgas birža” līdz 31. janvārim apskatāma  izstāde “Nikolajs Rērihs un Latvija”.

Kas ir Nikolajs Rērihs? Slavens gleznotājs vai slepens politiskais aģents? Nenogurdināms ceļotājs vai mistiķis un Šambalas meklētājs? Šarlatāns, budists, teosofs vai arī jaunās reliģijas dibinātājs? Viņa dzīve dažreiz izskatās pēc avantūriska romāna, bet dažreiz – pēc svēto dzīves stāstiem. Katrā gadījumā Rēriha figūru var salīdzināt ar viņa darbos tik bieži attēlotajiem kalniem, kuri no dažādiem rakursiem vienmēr izskatās atšķirīgi. Šoreiz izstāde Mākslas muzejā “Rīgas birža” izgaismo vienu maz zināmu, bet ļoti būtisku šķautni Nikolaja Rēriha biogrāfijā, proti, viņa ciešās saites ar Latviju.

Pašsaprotami, ka katras mākslas izstādes uzdevums ir ne tikai eksponēt darbus, bet sniegt tiem arī savu interpretāciju. No šī viedokļa skatoties, parādīt Rēriha gleznas ir ļoti neparasts uzdevums. No vienas puses, viņš dabiski piesaista uzmanību kā unikāls un interesants mākslinieks, bet, no otras puses, tikko sāksi par viņu runāt, tā uzreiz jūti, ka aizslīdi smagnējā mistikā un pilnīgā Tibetas miglā. Tāpēc ekspozīcijas racionāli pamatotais četrdaļīgais iekārtojums deva iespēju izstādes vēstījumu pasargāt no pārmērīgas apstarošanas ar Rēriha ezoterisko gaismu.

Sākumposmā skatītājam tiek piedāvāti vērtīgi arhīvu materiāli un vēsturiskas liecības, kas saglabājušas atmiņas un pierādījumus par Nikolaja Rēriha senču un radinieku dzīvi Kurzemē kopš 18. gs. Pats viņš dzimis Sanktpēterburgā, bet, kā pierādīja turpmākā vēsture, emocionāla saikne ar Latviju spēlēja svarīgu lomu mākslinieka dzīvē. Diemžēl kuplajam Rērihu dzimtas kokam un bildēs redzamajiem cilvēkiem izstāde dod nepietiekamu atšifrējumu, un mums nekas cits neatliek, kā pašiem mēģināt iztēloties tās radnieciskās saites, kas viņus vienoja.

Nesamērojami plašāks skats paveras uz nākamo izstādes sadaļu, kur mums ļoti burtiski tiek parādīts, ka Nikolajs Rērihs bija pazīstams ar vairākiem Latvijas māk­sliniekiem. Daļa no viņiem, kā, piemēram, Janis Rozentāls un Johans Valters, arī tajā pašā laikā mācījušies Mākslas akadēmijā un bija Rēriha paziņas. Toties ar Vilhelmu Purvīti viņu saistīja tuvākas attiecības, galvenokārt pateicoties laikam, kas tika kopīgi pavadīts, strādājot Arhipa Kuindži dabasskatu darbnīcā. Atšķirībā no pārējo “rūķu” gleznām Purvīša ainavas izstādei dod būtisku pienesumu, jo, salīdzinot Himalaju un Latvijas skatus, var pēkšņi ieraudzīt tos dabas attēlošanas pamatprincipus, kurus abi mākslinieki apguvuši pie sava izcilā skolotāja. Ekspozīciju papildina vēl daudzi darbi no tiem latviešu gleznotājiem, kuri kādu laiku mācījušies Rēriha vadītajā Mākslas veicināšanas biedrības skolā Pēterburgā.

Tiem, kurus mazāk interesē vēsturiskais ekskurss, ekspozīcija piedāvā uzreiz doties pa centrālo eju uz saulaini dzeltenos toņos krāsoto Rēriha galeriju, kur eksponēti aptuveni 40 viņa darbi. Šī kolekcija varbūt neatklāj mums Rērihu visā viņa stilistiskajā un tematiskajā diapazonā, bet tā ir unikāla. Proti, ne tikai gleznas, bet arī atlase ir mākslas darbs, jo šīs ­ainavas Rērihs speciāli atlasījis savam garīgo sekotāju pulciņam, redzot, cik rūpīgi tiek rotātas sienas ar viņa darbu reprodukcijām. Tad arī rodas ideja, ka Rīgā jābūt ne tikai biedrībai, bet arī muzeja nodaļai. Tomēr muzejam nebija lemts ilgs mūžs. Tas pastāvēja tikai desmit gadus līdz likvidēšanai, 1940. gadā Latvijā nodibinoties padomju varai. Izstāde ļoti uzskatāmi parāda, ka šie darbi jāuztver kā ansamblis. Temperas tehnikā gleznotie kalni, kas apņem skatītāju, brīžiem pārvēršas vizuālā rečitatīvā, lūgšanā, rožukroņa zīlīšu virtenē, kur atsevišķai gleznai vairs nav savas nozīmes, bet svarīgākais ir ritmiska atkārtošanās un variācijas. Es pat domāju, ka zilo un violeto nokrāsu dāsnums, bezgalīgas kalnu grēdas un pārpasaulīgais miers pārāk jutīgiem cilvēkiem var izraisīt skābekļa bada sajūtu. Bet tas nav iemesls, lai izvairītos no šī skaistuma.

Pēdējā ekspozīcijas daļa zināmā mērā izskaidro, kā izstādē redzamie Nikolaja Rēriha un viņa dēla Svjatoslava darbi nonākuši līdz mums, bet plašie arhīva materiāli dod padziļinātu ieskatu Rēriha biedrības aktivitātēs, rūpējoties par viņa ideju un mākslas izplatīšanu Latvijā. Biedrības pirmsākumos piedalījās arī rīdzinieks, kaislīgs teosofs un indiešu kultūras pazinējs Vladimirs Šibajevs. Viņu tikšanās ar Rērihu Anglijā pārvērtās par ilgstošu un auglīgu sadarbību, kuras rezultātā Rīgā tika organizēts Rēriha domubiedru pulciņš, ko vēlāk pārdēvēja par biedrību. Dažādi dokumenti uzskatāmi demonstrē, ka Rēriha saistība ar Latvijas kultūru neaprobežojas tikai ar vizuālo mākslu. Viņa idejas atbal­stīja vairāki inteliģences pārstāvji, kuri varbūt nejuta līdzi ezoteriskajām koncepcijām, bet ar saviem parakstiem bija gatavi atbalstīt Rēriha iniciēto Miera pakta aktualizēšanu Latvijā. Tāpēc, apskatot izstādi, var justies pārsteigts, kā Nikolajs Rērihs no Himalaju sirmgalvja pārvērties gandrīz par mūsu kurzemnieku.

Nikolajs Rērihs (1874 – 1947)

Dzimis Pēterburgā; viņa tēvs bija cēlies no Kurzemes guberņas, ieceļojis Pēterburgā un kļuvis par notāru.

Rērihu dzimta ir skandināvu izcelsmes, senais vārds “Rērihs” latviski nozīmē – ar slavu vainagotais.

1893. gadā beidza Kārļa Meja ģimnāziju Pēterburgā un vienlaikus iestājās Pēterburgas universitātes Juridiskajā fakultātē un Ķeizariskajā Mākslas akadēmijā, kur mācījās glezniecību pie Arhipa Kuindži.

1909. gadā tika ievēlēts par Krievijas Mākslas akadēmijas locekli. No 1910. gada vadīja mākslinieku apvienību “Mākslas pasaule”.

1916. gadā plaušu kaites dēļ pārcēlās uz dzīvi Somijas teritorijā, 20. gs. 20. un 30. gados rīkoja izstādes apmēram 30 ASV pilsētās, vadīja ģeogrāfiskas un etnogrāfiskas ekspedīcijas.

1928. gadā apmetās Rietumhimalajos, kur Kulu ielejā nodibināja Himalaju studiju institūtu “Urusvati” (Rītazvaigznes gaisma).

Pievienot komentāru

Oņegins ar dzīves pieredzes čemodānu. Saruna ar Aināru Rubiķi un Rēziju KalniņuCeturtdien, 8. decembrī Latvijas Nacionālajā operā pirmizrādi piedzīvos P. Čaikovska opera "Jevgeņijs Oņegins". Pie pults stāsies diriģents Ainārs Rubiķis, režisore ir Rēzija Kalniņa, kurai šī būs debija mūsu operā un kura šajā uzvedumā aicina skatītāju "uz romantiku, ilūzijas un realitātes cīņu".
Draugiem Facebook Twitter Google+