Reskājs: Saliedētības pamatā ir valsts attīstība un spēcīgs līderis 0
Valdošie politiķi bieži vien izliekas nesaprotam un nezinām, kas patiesībā ir sabiedrības sašķeltības pamatā. Cerībā, ka opozīcijas pārstāvis būs atklātāks, uz sarunu redakcijā aicinājām Sabiedrības saliedētības komisijas deputātu Vladimiru Reskāju (“SC”). Ar viņu sarunājās “L A” žurnālisti Voldemārs Krustiņš un Ģirts Zvirbulis.
V. Krustiņš: – Mums kā vērotājiem no malas grūti saprast pēdējā laika notikumus Saeimas Sabiedrības saliedētības komisijā. Tad kā īsti ir: Ilmārs Latkovskis turpina vadīt šo komisiju vai vairs nevada?
– Latkovska kungs turpina vadīt komisiju. Man grūti pateikt, kādēļ viņš sāka runāt par aiziešanu no šā amata. Pieļauju, ka bija vairāki sasāpējuši faktori, un pēc vienas sēdes viņam izcēlās konflikts ar deputātu Andreju Judinu, kas laikam bija pēdējais piliens. Pēc tam viņš tā emocionāli paziņoja, ka viņam pietiek. Pēc tam, pirms Lieldienām, bija vēl viena sēde, kurā komisijas deputāti atbalstīja Latkovska palikšanu amatā. Tādēļ viņš palika. Maniem kolēģiem no “SC” frakcijas bija atšķirīgs viedoklis, un viņi šajā balsojumā nepiedalījās. Tomēr es uzskatu, ka Latkovska kungs ir ļoti piemērots šīs komisijas vadīšanai, tādēļ balsoju par viņa palikšanu amatā.
Ģ. Zvirbulis: – Pirms šā balsojuma runāju ar jūsu frakcijas kolēģi Irinu Cvetkovu, un viņa pauda sarūgtinājumu, ka komisijas vadībā nav neviena opozīcijas pārstāvja. Viņasprāt, saliedētībai tas nāktu tikai par labu.
– Tā ir tiesa, ka visus amatus komisijas vadībā ieņem koalīcijas pārstāvji. Es neesmu saskāries ar to, ka komisijas vadība kaut kādā veidā traucētu strādāt. Latkovska kungs ir laba kompromisa figūra, kam piemīt tādas īpašības, kas padara viņu piemērotu šīs komisijas vadīšanai.
V. Krustiņš: – Nu jau būs gads apkārt, kopš šī komisija ir strādājusi. Vai ir kādi rezultāti, ar ko palepoties? Cik tad ir tās saliedētības, par ko tik daudz runāts?
– Tas ir labs jautājums. Par komisijas darba veikumu gan labāk varētu pastāstīt pats Latkovska kungs. Es domāju, ka pirmkārt vajag saprast pašu jēdzienu “saliedētība” un izvērtēt, cik lielā mērā sabiedrība jau ir saliedēta.
Mana subjektīvā pieredze ir tāda, ka manī pašā ir četru dažādu tautu asinis, mani draugi ir dažādu tautību pārstāvji, dažādu reliģisko konfesiju sekotāji. Man ar viņiem nav nekādu problēmu, un viņiem ar mani arī nav. Tātad no šāda skatpunkta nav nekādu problēmu. Sadzīviskā līmenī sabiedrība ir saliedēta.
Sašķeltību rada paši politiķi vai personas, kuras par tādām vēlētos būt, izmantojot šo jūtīgo jautājumu savtīgos nolūkos.
– Nu tad jau tāda Saliedētības komisija it kā nemaz nav vajadzīga?
– Gadījumā, ja pēc Ilmāra Latkovska atkāpšanas sāktos cīņa par amatiem, es piedāvātu šo komisiju likvidēt. Uzskatu, ja politiķi mazāk iejauksies šajā jautājumā, sabiedrība no tā tikai iegūs.
– Tā ir godīga atbilde. Jūsu frakcijas biedrs Ņikita Ņikiforovs laikrakstā “Vesti” izteicies, ka viņam kā deputātam vispār neesot jāspriež par 1940. gada notikumiem un citiem vēstures jautājumiem. It kā tie nebūtu sabiedrības uzmanības un saprašanas pamatā. Tā, redz, neesot deputātu darīšana. Ziniet, man savukārt raisa izbrīnu, ka Saeimas deputāts, turklāt labi izglītots, tā var spriedelēt.
– Nevaru komentēt viņa izteikumus. Ņikitam ir savs redzējums uz lietām, man – savs. Ne es, ne Ņikita neesam speciālisti vēsturē. Es varu spriest tikai pēc tā, ko man pastāsta cilvēki, ko izlasu vai ieraugu medijos.
– Un kā tad ir ar vēstures zināšanām?
– Turpinot jautājumu par saliedētību – uzskatu, ka saliedētībai jānotiek dabiski. Diemžēl nav iespējams tā, ka Saeima pieņemtu lēmumu – no rītdienas sabiedrībā ir saliedētība – un tas arī piepildītos. Manuprāt, saliedētība slēpjas Latvijas attīstībā. Tas ir viens no atslēgjautājumiem.
Ja Latvija attīstīsies, ja Eiropas Savienības valstu vidū vairs nebūsim beigu galā, ja turpinās augt labklājība, palielināsies IKP, tad saliedētība notiks pati no sevis. Arī patriotisms un lepnums par valsti cilvēkos radīsies dabiski.
– Vai tad sašķeltībai ir materiāli cēloņi? Vai tikai?
– Materiālā puse nenoliedzami ir viena no sastāvdaļām attieksmē pret valsti. Piemēram, tieši materiālu apstākļu spiesti, cilvēki ar vilšanās sajūt pamet Latviju, jo te nevar samaksāt komunālos maksājumus vai kredītus, nevar atļauties skolot bērnus. Ne jau tāpēc pamet, ka šeit būtu sašķelta sabiedrība.
– Beigsim izlikties. Sabiedrības sašķeltība bieži vien sākas atšķirīgā attieksmē pret vēsturi, piemēram, pret okupācijas faktu. Tieši tādēļ ir bīstami, ka Saeimas deputāti kā Ņikiforovs pat nevēlas par vēsturi runāt, un izskatās, ka pat negrib neko zināt.
– Vēlētāji ievēl tādus deputātus, kādus vēlas redzēt parlamentā. Tādēļ Saeima savā ziņā kalpo kā sabiedrības spogulis un zināmā sabiedrības daļā pastāv vēlēšanās ignorēt un aizmirst vēsturiskās traģēdijas.
– Jums taisnība, bet nu arī “SC” izvairās no politiķiem nepatīkamās tēmas – okupācijas, no kuras tad arī cēlās sašķeltība. Tāpat politiķi izliekas nemanām tos 274 tūkstošus cilvēku, kuri referendumā nobalsoja par divvalodības ieviešanu.
– No vienas puses, referendums jau ir pagājis, rezultāti ir zināmi, tas arī varētu būt viss. No otras puses, tiešām jāpiekrīt – nav bijusi valdošo politiķu nopietna interese par to, kāpēc 274 000 pilsoņu atbalstīja krievu valodas ieviešanu par valsts valodu, ar ko viņi patiesībā ir neapmierināti. Man grūti pateikt, kādēļ netika veikta šāda analīze.
– Nu ļoti dīvaini, ka pat jums, kas strādā ar saliedētības jautājumiem, nav bijusi tāda ziņkāre. Ko saliedēsiet, ja pat negribas noskaidrot, par ko pilsoņi ir nemierā? Vai, jūsuprāt, tas nebija svarīgi? Nevienu tas neinteresēja?
– Man tiešām grūti atbildēt uz šo jautājumu. Piekrītu, ka būtu svarīgi saprast tos cēloņus, kādēļ referenduma rezultāts bija tāds, kāds bija.
Kopš esmu ievēlēts Saeimā, es esmu tajā vīlies, jo parlaments pārāk maz nodarbojas ar Latvijas attīstības un iedzīvotāju labklājības jautājumiem. Kad iesaistījos politikā un kandidēju uz parlamentu, par saviem mērķiem izvirzīju sociālekonomiskus, nevis etnopolitiskus jautājumus, kaut arī šis ceļš varētu būt vieglāks. Toties mans mērķis nav par jebkuru cenu noturēties deputāta krēslā, bet dot reālu pienesumu valsts attīstībai, un, ja neatradīšu iespēju to panākt, tad politikā nepalikšu. Tāpēc es mēģinu norobežoties no jautājumiem, kas saistīti ar etnopolitiskiem strīdiem, un, manuprāt, visai politiskajai videi vajadzētu no tā norobežoties.
Latvijas nelaime kopumā ir tāda, ka vēlēšanās cilvēki partijas izvēlas pēc to etnopolitiskās nostājas, nevis sociālekonomiskā piedāvājuma. Un pēc tam cilvēki no šiem etnopolitiķiem cer sagaidīt arī ekonomisko problēmu risināšanu. Bet tās ir veltas cerības, jo neko citu kā izspēlēt nacionālo kārti šie politiķi nemāk. Tādēļ arī naivi gaidīt strauju ekonomisku izaugsmi.
– Man tomēr ir grūti saprast, kādēļ krievvalodīgie balso par “Saskaņas centru”, jo nekāda krievvalodīgo apspiešana Latvijā taču nenotiek.
– Gluži vienkārši. Ja skatāmies pašvaldību kontekstā, tad Nila Ušakova personība vēlētājiem liekas patīkamāka nekā citu konkurentu personības. Tas pat nav Ušakova fenomens, vienkārši pārējās partijas nav spējušas izvirzīt reālus konkurentus.
– Atgriezīsimies pie saliedētības tēmas. Vai nav tā, ka arī “Saskaņas centrā” darbojas cilvēki, kas ar savu darbību nekādu saskaņu starp latviešiem un cittautiešiem neveicina? Tas pats Kabanovs, piemēram, nekādu saliedētību noteikti neveicina.
– Mēs taču esam izglītoti cilvēki un labi saprotam – cik cilvēku, tik viedokļu. Diemžēl nevar izdomāt, ka visi domās vienādi, pat vienas partijas ietvaros. Vienmēr būs cilvēki, kuri domās ekstrēmāk, nepieņemamāk un citādi. Bet nevajag pēc šiem atsevišķiem izņēmumiem izdarīt secinājumus par visu nāciju.
Ģ. Zvirbulis: – Nesen jūs Saliedētības komisijā bijāt uzaicinājuši un uzklausījāt cilvēkus, kuri veido tā saukto nepilsoņu kongresu. Viņi vasarā organizēšot alternatīvās vēlēšanas un pēc tam acīmredzot kādu “alternatīvo parlamentu”. Vai šādas aktivitātes, jūsuprāt, ietekmēs sabiedrības saliedētību?
– Es neteikšu, ka baigi sekoju tam, kas notiek nepilsoņu kongresa sakarā. Man grūti spriest par šo cilvēku mērķiem. Acīmredzot mērķi ir katram savi un dažādi…
– Jautājums bija par to, vai šis nepilsoņu kongress varētu sabiedrības saliedētībai kaut kādā veidā traucēt.
– To vajadzētu papētīt. Arī sēdē, kur uzklausījām šīs organizācijas pārstāvjus, par to netika runāts. Mēs vairāk viņus iztaujājām par to, kādas problēmas viņi saskata naturalizācijas procesā. Saliedētības komisijas ietvaros izveidota arī naturalizācijas darba grupa, kas gatavo priekšlikumus. Piemēram, visā Latvijā atjaunot naturalizācijas sagatavošanas kursus par valsts vēsturi un valodu. Pašlaik to dara tikai dažas organizācijas. Esmu arī bijis uz naturalizācijas pārvaldi un pārliecinājies, kā notiek eksāmeni. Biju patīkami pārsteigts par tur valdošo pozitīvo un neformālo gaisotni. Turklāt eksāmenus pieņēma sieviete, kas pati pilsonību ieguvusi naturalizācijas ceļā. Ja cilvēkiem būtu vairāk informācijas par to, kā notiek šis process, daudzi aizspriedumi un bailes izzustu.
Taču pilsonības sakarā ir būtiski, ka no juridiskā viedokļa mēs varam izskaidrot, kādēļ daļai cilvēku pēc neatkarības atjaunošanas netika piešķirta pilsonība. Taču no emocionālā viedokļa cilvēkam, kurš Latvijā ir dzimis un nodzīvojis šeit visu mūžu, izskaidrot, kādēļ viņš kļuvis par nepilsoni, ir ļoti grūti.
V. Krustiņš: – Tad varbūt vajag komisijā noskaidrot, kāpēc tāda un tāda masa nav pilsoņi. Mēs atkal atgriežamies pie jautājuma, ko Saeima, valdība un visa vara negrib atzīt – pie okupācijas, kuras dēļ šeit tika ieplūdināti Latvijai nepiederīgi cilvēki, kas visi nevar būt pilsoņi. Nav ko slēpt – arī latvieši ir aizdomīgi. Un ne bez pamata. Ja šodien pieprasa divvalodību, tad rīt, iespējams, pieprasīs Krievijas protektorātu. Galu galā arī Krievijas aprindās Baltiju nereti uztver kā “īslaicīgi zaudētu teritoriju”. Neuzticība beigsies tad, kad beigsies tādas provokācijas kā divvalodības referendums vai šis te nepilsoņu kongress, kura organizatoru vidū netrūkst pretlatvisku elementu. Viens pats Aleksandrs Giļmans kongresa valdē liecina, kas tā par kustību.
– Nepilsoņu jautājums ir aktuāla mūsu sabiedrības problēma, kas traucē izveidoties vienotai nācijai. Toties šis jautājums jārisina nevis ultimātu ceļā, bet meklējot kompromisu. Šādu kompromisu mēs arī meklējam mūsu darba grupas ietvaros.
Galvenais ir pārkāpt pāri etniskiem faktoriem mūsu politiskajā vidē, definēt valsts nacionālās intereses un vienot ap to šeit dzīvojošus cilvēkus – tam nenoliedzami sekos arī valsts attīstība. Tomēr izšķiroša loma šajā procesā pieder valsts līderiem, un tā ir vēl viena Latvijas problēma. Tādu cilvēku, kas varētu iestāties par valsts nacionālajām interesēm, vienojot ap sevi gan latviešus, gan krievus, un vest uz priekšu kopīga mērķa vārdā, šobrīd ļoti trūkst.
