Mobilā versija
-0.4°C
Renāte, Modrīte, Mudrīte
Pirmdiena, 23. oktobris, 2017
21. februāris, 2017
Drukāt

Revolūcija atnāk, kad neviens negaida. Vēsturnieks Jānis Šiliņš par 1917. gada notikumiem (14)

Foto - Valdis SemjonovsFoto - Valdis Semjonovs

Par 1917. gada Februāra revolūciju Krievijā un tā gada notikumiem kopumā latviešu vēsturniekiem līdz šim nav bijusi īpaša interese, jo šķitis, ka daudz nozīmīgāki notikumi Latvijas vēsturē risinājušies pirms un pēc tam, atzīst vēsturnieks, Latvijas Valsts arhīva līdzstrādnieks JĀNIS ŠILIŅŠ. Ja nu vienīgi tuvā valsts simtgade pievērsusi lielāku uzmanību tam, kas Latvijā norisinājās laikā, kad pēc nemieriem Petrogradā 1917. gada 2. (15.) martā cars Nikolajs II atteicās no troņa. Nez vai kāds toreiz apzinājās, ka līdz ar to pavēries ceļš uz Latvijas neatkarību.

Pirms 100 gadiem notikusī Februāra revolūcija norisinājās tālu, Krievijā. Kāds tai vispār sakars ar Latvijas neatkarības vēsturi?

J. Šiliņš: Patiesībā revolūcijas nozīme bija ļoti liela un lielā mērā nenovērtēta. Ar Februāra revolūciju aizsākās pārmaiņu gads Latvijas vēsturē. Jebkādas politiskās pārmaiņas, radikālu ideju paušana bez šīs revolūcijas nemaz nebija iespējamas. Un, tā kā tolaik valstiskās neatkarības ideja bija viena no radikālākajām, tikai revolūcija pavēra iespēju par to runāt. Es neredzu Latvijas neatkarības iespēju bez Februāra revolūcijas. Varēja jau pastāvēt teorētiskas shēmas, ka Pirmā pasaules kara beigās, miera līgumu slēdzot, tiek paredzēta Polijas karaliste vai kādi valstiski veidojumi Baltijā, taču nedomāju, ka tās būtu neatkarīgā Lietuva, Latvija un Igaunija. Autonomijas ideja? Tā pastāvēja kopš 1905. gada un Pirmā pasaules kara laikā latviešu politiķiem skaitījās “maksimālā programma”. Mērenie pilsoniskie spēki vispirms cerēja tikai uz kultūras autonomiju un strēlnieku nopelniem, kuru dēļ cars varētu kam tādam piekrist. Palielinoties strēlnieku ieguldījumam un zaudējumiem, neformālās sarunās jau sprieda par Latvijas politisko autonomiju. Maskavas latviešu bēgļu aprindās, kas grupējās ap laikrakstu “Dzimtenes Atbalss”, par to atklāti runāja pat pirms revolūcijas. Tur bija Ernests Blanks, Jānis Akurāters un citi ļaudis. Tāpēc jau pēc 1917. gada februāra uzreiz izvirzījās vadmotīvs “brīva Latvija brīvā Krievijā”. Vasarā tās pašas aprindas sāka uzskatīt, ka ar autonomiju nepietiek, jāiet uz neatkarību.

Jo redzēja Krievijas haosu?

To jau redzēja visi, tikai jautājums, kādēļ līdz 1917. gada rudenim neatkarības ideja bija margināla. Tur jāņem vērā, ka otrā svaru kausā bija strēlnieku vienības un bēgļu organizācijas ar lielu kapitālu, kas apgādāja simtiem tūkstoš cilvēku un bija kļuvušas par politisku spēku. Skaidrs, ka neatkarības idejas izvirzīšana radītu konfliktus ar Krievijas Pagaidu valdību. Strēlnieku vienības, visticamāk, izformētu. Bēgļu organizācijām atņemtu finansējumu, kas jau tāpat visu laiku samazinājās. Tā laika latviešu politiķi bija situācijas ķīlnieki. Neviens jau nevēlējās uzņemties tādu atbildību. Vismaz ne līdz Rīgas krišanai vācu rokās 1917. gada septembrī. Kad Rīga bija zaudēta, kad Pagaidu valdība bija noraidījusi latviešu autonomiju un lūgumu apvienot visas latviešu zemes vienā administratīvā vienībā – Latvijā, tad bija skaidrs, ka jāiet neatkarības virzienā. Varbūt līdz tam latviešu politiķiem pietrūka tālredzības aptvert, ka Krievija sabruks un nav vērts baidīties izvirzīt radikālas prasības. Starp citu, to trūkums bija iemesls, kamdēļ līdz 1917. gada vasarai lieliniekiem izdevās gūt tik labus panākumus – viņu piedāvājumam, ka nav vērts karot un mirt, jo arī Vācijā tūlīt būs revolūcija un iestāsies miers, īsti nebija alternatīvas. Pilsoniskie spēki piedāvāja vien to pašu, ko kara sākumā, bet sabiedrību tas vairs neapmierināja. Lielinieki turpretī lietoja radikālus, bet visiem saprotamus saukļus. Viņiem nevajadzēja koķetēt ar Pagaidu valdību, un lielinieki kļuva populāri – līdz brīdim, kad viņiem sava programma bija jāpierāda praksē. Kad Rīga krita vācu rokās, svaru kausi atkal sāka nosvērties par labu nacionāli pilsoniskajam virzienam. Jau pēc lielinieku apvērsuma, miera sarunu ar Vāciju sākšanas un Krievijas Satversmes sapulces padzīšanas 1918. gadā nosvēršanās kļūst tik liela, ka pat mērenākie sociāldemokrāti atzīst, ka neatkarīga valsts ir vienīgā izeja.

Pievienot komentāru

Komentāri (14)

  1. šiliņš maz ko saprot, bet skaidrs gan ir viens- šodien Latviju un Baltiju izzog Rotšildžurkas
    , lopiskie Volstrītas cūku izdalījumi.

  2. šiliņš maz ko saprot, bet skaidrs gan ir viens- šodien Latviju un Baltiju izzog Rotšildmēsli, lopiskie Volstrītas cūku izdalījumi.

  3. 2-otrais Pareģojums: Slavenais Eižens Finks saka -Krievi / krievvalodīgie/ un jūdi atdos latviešu tautai visu zazagto un dosies prom /atpakaļ/ uz savām tēvzemēm ,vai kur ņems pretī,,,kā jau kolonistiem pienākas.
    Atceramies, ka 1-ais E.Finka Pareģojums bija: Latvija būs brīva, kad gadaskaitļos pirmais un pēdējais cipars būs vienādi – tatad bija 1991.gadā=100% precīzi

  4. Revolūcijas notiek tad, kad valdošie absolūti atraujas no pārējiem valsts iedzīvotājiem. Faktiskā krievu aristokrātija pēc būtības bija kā cita tauta, kas pat runāja citā (franču) valodā, un tai nebija nekādas intereses par to, kā dzīvo tauta. Tajā pašā laikā, ja nebūtu Krievijā notikušas revolūcijas, nekāda neatkarīga Latvija vēlāk nebūtu izveidojusies. Krievija 1917. gadā bija tuvu sagrāvei karā, bet tā laika Pagaidu valdība bija gatava tikai karot. Krievijas armija – nē. Te visdrīzāk būtu Vācija. Tikai tāpēc, ka komunisti vēlāk noslēdza pamieru ar vāciešiem Brestļitovskā un bija milzu jukas, mums kaut kas izdevās.

  5. ” Pirms 100 gadiem notikusī Februāra revolūcija norisinājās tālu, Krievijā. Kāds tai vispār sakars ar Latvijas neatkarības vēsturi?”
    Tas, protams, ir satriecošs secinājums no vadošā laikraksta žurnālista, ņemot vērā to, ka tajā laikā Latvija bija Krievijas sastāvā

  6. Volstrītas izkārnījumus uz mieta Atbildēt

    šODIEN, kad rotsildmēlsi kargineļi, krasovickeļi,ļipmaneļi un laventveidīgi skami izzog Latviju, mums ir pavisam citas raizes.

  7. “Galvenās bija praktiskās lietas.”
    ==================================================================
    Ne tikai lauciniekiem, lieliniekiem un nac. pilsonīšiem. Ko mums Šiliņa kungs par vācu baronu iecerēto Baltijas hercogisti/valsti ( baltischer Staat, Baltenland, Vereinigtes Baltischer Staat ) neko nepastāsta?
    Ko kautrēties, ja kolēga K.Zellis savā Twitter kontā jau pag. gada 29. decembrī lepni atrādīja savu klanīšanos Inčukalnā pie pieminekļa “pirmajiem kritušajiem par Latvijas neatkarību” ?

  8. “Tāpēc jau pēc 1917. gada februāra uzreiz izvirzījās vadmotīvs “brīva Latvija brīvā Krievijā”.
    ==================================================================
    Muļķības. Šiliņa kungam vajag ieskatīties Raiņa publicistiskā (II. 1905 – 1917 – korpuss.lv) izlasīt 1916.g. publicēto “Protests pret nodomāto Latvijas pievienošanu Vācijai”: “……Latvijai atraušana no Krievijas nozīmētu atraušanu no ekonomiskās dzīves nosacījumiem. No modernā attīstībā ierautas, kulturāli un saimnieciski augstu stāvošas zemes Latvija tiktu nospiesta līdz agrāram novadam, ko Vācija tikai ekspluatētu un kas turklāt vēl būtu pakļauts varmācīgai vācu kolonizācijai un latviešu zemes atsavināšanai.
    Krievijai Latvijas atraušana nozīmētu atgriešanu no jūras, t. i., Krievijas patstāvīgās saimnieciskās dzīves apslapēšanu.
    Eiropai tā nozīmētu ilgstošus kara draudus, jo nākošā, brīvā Krievija neļaus sevi noslāpēt.
    Ar visiem demokrātiskajiem elementiem vienoti brālīgā cīņā par šo nākošo, brīvo Krieviju, mēs, latvieši, jau 1905. g. panesām visas vācu-baltu muižnieku vadītās kontrrevolūcijas šausmas; un tagad, kad vācu valdība šīs, kā arī reakcionārās prūšu muižniecības centienus atzinusi par savējiem, mēs šo cīņu turpinām. No šīs cīņas, nevis no vienas vai otras valdības mēs ceram atbrīvošanu – brīvu Latviju brīvā Krievijā.”

  9. 1. raksts, ko šai sakarā visp. esmu lasījis.
    Tagad vismaz skaidrs, kur radās i nauda i Latvijas neatkarības aizsācēji – Krievijas finansēti bēgļi.
    Tā jau ar varēja domāt, bet līdz šim faktus negadījās lasīt nekādus. Malacis autors!

  10. Spriežot pēc tā, ko raksta Krievijā par Februāra revolūciju, tad tie, kuri to iztaisīja, īstenībā nekādu revolūciju negribēja. Viņi gribēja nomainīt caru, jo saprata, ka Nikolajs II dzīvo kaut kādā virtuālā pasaulē un nav spējīgs rīkoties, lai uzvarētu karā un glābtu valsti. Plāns faktiski izgāzās, jo Nikolajs II izrādījās viltīgāks, kā varēja domāt. Kad viņu piespieda atteikties no varas, viņš attiekšanos uzrakstīja tā, ka atņēma iespējas kādam citam Romanovam sēsties tronī. Sazvērniekiem vajadzēja izdomāt plānu B, tāpēc viņi pacentās izveidot valdību, jo kādam jau valsti bija jāvada. Izveidoja Pagaidu valdību, jo domāja, ka vēlāk varēs iztaisīt īsto. Viņi palaida garām arī momentu, ka sociāldemokrāti pasteidzās izveidot Padomes un valstī sākās tā sauktā Divvaldība. Skaidrs, ja Krievija saglabātos tā laika robežās, nekādas neatkarīgas Baltijas valstis, Somija, nebūtu. Iespējams, ka poļi Nekrievijas teritorijās kādu valsti arī izveidotu.

  11. Es neredzu Latvijas neatkarības iespēju bez Februāra revolūcijas.
    =================================================================
    Šiliņ’ kung – esat redzīgs! Pārlasiet pirmos pieņemtos dekrētus pēc Oktobra revolūcijas, tad, iespējams, apjēgsiet tos iemeslus, kuru rezultātā bija iespējams parakstīt “Miera līgumu starp Latviju un Krieviju” “….Izejot no Krievijas Sociālistiskās Federatīvās padomju Republikas pasludinātām visu tautu tiesībām uz brīvu pašnoteikšanos neizņemot pat pilnīgu atdalīšanos ņo valsts, kuras sastāvā viņas ietilpst, un ievērojot Latvijas tautas noteikti izsacīto gribu uz patstāvīgu valsts dzīvi, Krievija bez ierunām atzīst Latvijas valsts neatkarību, patstāvību un suverenitāti un labprātīgi un uz mūžīgiem laikiem atsakās no visām suverēnām tiesībām, kuras piederēja Krievijai attiecībā uz Latvijas tautu un zemi kā uz bijušās valsts-tiesiskās iekārtas, tā arī uz starptautisko līgumu pamata, kuri še aprādītā nozīmē zaudē savu spēku uz nākošiem laikiem. No agrākās piederības pie Krievijas Latvijas tautai un zemei neizceļas nekādas saistības attiecībā uz Krieviju.”

  12. “Nez vai kāds toreiz apzinājās, ka līdz ar to pavēries ceļš uz Latvijas neatkarību.”
    ==================================================================
    Ikvienam noder izlasīt un pārlasīt Latviešu Pagaidu Nacionālās Padomes uzsaukumu latviešu tautai.
    (..)
    Latvieši!
    Lielais atlaišanas vārds ir atskanējis: pašnoteikšanās tautām! Negaidat vairs citas atlaišanas! Ņemat sev paši, ko vēsture jums dod un esat gatavi notīrīt savas durvis no svešiem apspiedējiem! Ņemat sev paši šo zemi, kuŗu mūsu tēvi pirkuši ar saviem asins sviedriem un ceļat tur labāku valsti, nekā tā, kuŗa tagad iet bojā.
    Lai dzīvo apvienotā Latvija!
    Valkā, decembrī 1917.gadā.

Draugiem Facebook Twitter Google+