Februāra revolūcija: šos vārdus varētu likt pēdiņās, jo līdz 1918. gadam Krievijā bija spēkā “Jūlija kalendārs”, kas no globāli lietojamā “Gregora” kalendāra atpalika par 13 dienām.

Lasītākie

Kokteilis

Mākslīgais intelekts nosauc 5 sieviešu un 5 vīriešu vārdus, kas nes laimi to īpašniekiem 24

Putins ir izmēģinājis jaunu “superieroci”, kādu pasaule “vēl nav redzējusi” 156

Kokteilis

Magnētiskās vētras 2024. gada aprīļa beigām – visbīstamākās dienas

Lasīt citas ziņas

Šī zināmā mērā spontānā revolūcija, kuras rezultātā tika gāzta Krievijas cara patvaldība, savu stimulu guva Pēterpilī (kopš 1914. gada – Petrograda) 21. februārī (6. martā pēc “jaunā stila”) sakarā ar garajām rindām pēc maizes. Bija sācies jau ceturtais asiņainā pasaules kara gads, bet tikai tagad neparasti sniegotās ziemas dēļ uz neilgu laiku tika pārtraukta graudu piegāde Petrogradai, un Putilova rūpnīcas strādnieku un galvaspilsētas garnizona kareivju sievas un mātes saniknojās, mīņādamās garajās rindās pie maiznīcām. Ai, rindas, rindas – tās līdz pat PSRS sabrukumam kļuva par neatņemamu šīs milzu zemes iedzīvotāju dzīves un sadzīves sastāvdaļu.

Nemieri pārsviedās uz Putilova rūpnīcas korpusiem un garnizona kazarmām. Un 23. februārī (8. martā, kas Petrogradā jau bija pazīstams ka “strādnieces diena”) garnizona kareivji, strādnieki, studenti tūkstošiem devās triecienā pret cara patvaldību, metās atbruņot pārbiedētos gorodovojus (policistus), plēsa nost divgalvainos ērgļus no valdības iestāžu vārtiem. Un 2.(15.) martā pēdējais Krievijas imperators, Romanovu dinastijas “Dieva svaidītais” cars Nikolajs II atteicās no troņa.

Polijā plānots Zelenska slepkavības mēģinājums: uzbrukumam bija jānotiek lidostā

Daļai dzīvokļu īpašnieku varētu pieaugt maksājums par sev nepiederošās zemes lietošanu

Kirkorovs zaudē Eiropas tiesā: noraida Krievijas popzvaigznes sūdzību par aizliegumu viņam ieceļot Lietuvā

Jau nākamajā dienā – 3. martā – Pagaidu valdība nāca klajā ar deklarāciju, kas pasludināja pilnīgu un tūlītēju vārda, preses, sapulču un streiku brīvību un visu ierobežojumu atcelšanu, kas attiecās uz kārtām, reliģisko konfesiju un tautību. Pagaidu valdība arī apņēmās nodrošināt ap­stākļus patiesi brīvām Satversmes sapulces vēlēšanām.

Revolucionārs Vladimirs Uļjanovs (ar segvārdu Ļeņins) sadrūmis kvernēja kā emigrants neitrālajā Šveicē un vēl 1917. gada janvārī Cīrihē kādā sociālistiskās jaunatnes sapulcē skumīgi teica: “Mēs, vecākā paaudze, diez vai piedzīvosim nākamo revolūciju.” Ļeņins to teica 46 gadu vecumā, tātad bija tikpat kā bezcerīgs. Februāra revolūcija “viedajam” Ļeņinam nāca kā zibens no skaidrām debesīm, kā piepešs pārsteigums. Toties patiesi vieds un tālredzīgs bija ķeizariskās Vācijas ģenerālštābs. Tur tika izfunktierēts ģeniāls plāns – palīdzēt sparīgākajiem revolucionāriem emigrantiem nokļūt Krievijā, lai tie galīgi demoralizētu armiju un tā nodrošinātu ātru Vācijas uzvaru Austrumu frontē. Boļševiki kā visnešpetnākie saņēma no Vācijas prāvu summu graujošai darbībai. Ļeņinam un viņa līdzgaitniekiem, kā arī citu Krievijas sociālistisko partiju Šveicē mītošajiem darbiniekiem 1917. gada aprīlī tika nodrošināts ceļš no neitrālas Šveices uz neitrālo Zviedriju – aizplombētos vagonos cauri karojošajai Vācijai. Ļeņins brauca pirmajā vagonā. Saglabājies šī vagona pasažieru saraksts. Viņu vidū bija Ļeņina sieva Nadežda Krupskaja, viņa “lielā mīlestība” Inese Armanda un Karls Radeks ar Ovseju-Zinovjevu, kurus Staļins pēc 20 gadiem likvidēja. No Zviedrijas Ļeņins caur Somiju devās uz Petrogradu, nākot klajā ar savām “aprīļa tēzēm”. Bet tas jau ir cits stāsts.