Ekonomika
Bizness

19 gadu vecumā ražo dronus un mērķē uz ASV tirgu: Man gribējās lidot kā putnam! 16


“AirBoard” dibinātājs Elviss Straupenieks.
“AirBoard” dibinātājs Elviss Straupenieks.
foto – Dainis Bušmanis

Kurš no jums 12 gadu vecumā izlēmis veidot savu uzņēmumu? Kurš 16 gadu vecumā sācis cīņu par juridisku pilngadību? Kurš vidusskolu pabeidzis divos, nevis trijos gados? Domāju, ka šādā apvienojumā Latvijā to paveicis tikai viens cilvēks – 19 gadus vecais uzņēmējs, dronu ražošanas uzņēmuma “Airboard” dibinātājs Elviss Straupenieks. Jaunajam brīnumbērnam pasaules mainīšana, šķiet, ierakstīta asinīs.

 

Atceros vēl pirmo “Airboard” mājaslapu 2016. gadā, lidojošā segveja prototipa bildes, kas ļautu cilvēkiem lidot. Tagad skatos, ka mājaslapa cita, segveja vietā liels drons. Kas noticis?

E. Straupenieks: Sākotnējā ideja, vīzija tiešām bija tāda, ka gribējām radīt salokāmu dronu, kuru varētu viegli ielikt mašīnā. Esam kļuvuši gudrāki, nobriedušāki, un ideja transformējusies. Šobrīd būvējam dronus, kas spēs celt lielus smagumus. Šobrīd mūsu drons var pārvietot 60 kilogramu smagus objektus, nākotnē – 100 kg. Esam pārorientējušies uz tirgu, kur ir reālas biznesa iespējas, piemēram, lauksaimniecību, būvniecību utt. Bet cilvēku pārvietošana joprojām ir un paliek galvenais mērķis. Domāju, ka šobrīd attīstāmies pareizi. Labāk, lai mums ir drons, kas lido, nevis koncepts, kas nelido

 

Cilvēku pārvietošana noteikti nebūtu jāpamet novārtā, jo kravu nesošie droni tirgū ir gana, tostarp latviešu uzņēmumu radīti.

Jā, ir “Aerones”, “Atlas Dynamics” u.c., bet ir iemesls, kāpēc viņi fokusējas uz šo tirgu. Liela konkurence nozīmē lielu tirgu.

 

Kā un kad dzima ideja par lidojošo segveju – šādu revolucionāru pārvietošanās līdzekli?

Sākās viss 12 gadu vecumā. Man gribējās lidot kā putnam. Spēja, ko vēlējušies dažādi vizionāri, kā da Vinči, brāļi Raiti u.c.

 

Bijis iespaids arī no filmas “Atpakaļ nākotnē”?

Ne gluži, taču mūs tieši ar šo filmu sākotnēji asociēja. Interesanti, ka šajā filmā, kas uzņemta nu jau vairāk nekā pirms 30 gadiem, notikumi risinājās it kā 2015. gadā – tieši tad, kad es dibināju “Airboard”. Lidojošs segvejs, jo tas būtu intuitīvs veids, kā pārvietoties. Lidmašīnas, helikopteri ir metāla kastes, kas ir simtiem reižu smagākas par mums. Tagad ideja sadalīta mazākos soļos, bet tā joprojām ir dzīva.

Bet kopumā bija plāns, ka iestāšos Stenfordas universitātē un tad 25 – 30 gadu vecumā sākšu ar to nodarboties. Bet tad sapratu, ka nav jēgas gaidīt. No 12 – 16 gadu vecuma visas vasaras, visus brīvlaikus pašmācības ceļā mācījos sarežģītas lietas – 3D modelēšanu, fiziku, aerodinamikas simulācijas utt. Varbūt vecāki domāja, ka spēlēju datorspēles, bet es visu vasaru apguvu jaunas lietas. 16 gadu vecumā uzveidoju “Airboard” mājaslapu, gribēju iegūt kādu atpazīstamību, taču finansējuma vākšana “Indiegogo” vietnē bija nesekmīga. Tomēr gribējām, lai cilvēki mūs uztver nopietni. Tad nāca uzvara vienā Liepājas pasākumā, uzvarējām arī valsts konkursā un sapratām, ka beidzot jāveido prototips – tikai ideja vairs nederēs. Bet tad atdūros pret nākamo problēmu – 16 gadu vecumā Latvijā nevar reģistrēt kompāniju. Lielbritānijā to var izdarīt, Latvijā tikai no 18 gadu vecuma. Dīvaini iet pie investoriem un prasīt – “izrakstiet pusmiljonu čeku uz manas mammas vārda, jo esmu nepilngadīgs”. Tad atradu Civillikuma 121. pantu, kas nosaka, ka Latvijā ir iespēja iegūt juridisko pilngadību arī agrāk, taču tādos ekstrēmos gadījumos, nevis lai dibinātu uzņēmumu. Piemēram, ir šķīrušies vecāki un esi palicis pie tā, kas dzer, apkārt ir vardarbība. Lai varētu attīstīties, nebūtu jāpaliek šajā vidē, vari iegūt juridisko pilngadību. Taču man izdevās Liepājas tiesu un bāriņtiesu pārliecināt, un sešu mēnešu laikā legāli jau biju uzņēmuma īpašnieks, daļēji izmainot likumdošanu Latvijā.

 

Ne tikai ar pilngadības iegūšanu esi unikāls. Esi arī pabeidzis vidusskolu divos gados.

Vienmēr esmu bijis izcilnieks, vienmēr esmu gribējis būt pirmais, vienmēr esmu dzinis sevi uz priekšu, meklējis izaicinājumus. 9. klasi pabeidzu tikai ar 10 ballēm, tāpat arī visos eksāmenos. Mana mamma ir latviešu valodas un literatūras skolotāja ar doktora grādu, tētim ir lieliska izglītība. Līdz ar to bija sava veida spiediens, taču, ja tev ir uzņēmums, tad investori prasa pilnīgu tavu iesaisti tajā. Tā nu sanāca, ka 10. klasē radās vajadzība pamest skolu, lai pievērstos diezgan trakam projektam… Labi, ka ar skolas vadību atradām iespēju man izveidot īpašu programmu, ar kuras palīdzību es varēju apvienot 11. un 12. klasi vienā gadā. Es varēju neapmeklēt visas stundas – tikai tās, kurām redzēju jēgu. Taču visi kontroldarbi, eksāmeni man tāpat bija jānokārto. Izdevās, turklāt visus eksāmenus noliku ar 9 vai 10 ballēm.

 

Tad nāca dzīve ASV?

Tolaik man arī radās iespēja mēnesi padzīvot ASV, kur ieguvu nedaudz citādu perspektīvu par izglītību. Sapratu, ka varu daudz vairāk iegūt pašmācības ceļā, nekā ejot skolā. Paskatoties uz jebkuru veiksmīgo uzņēmēju – Marku Cukerbergu, Stīvu Džobsu u.c. – viņi negāja cauri konkrētai sistēmai, bet visu darīja pašmācības ceļā. Tad rodas jautājums – cik tad tā skola ir nepieciešama? Šīs astoņas stundas dienā, ko pavadi skolā mācoties, vari veltīt pašmācībai, apgūstot tieši to, kas tevi interesē, kas tev būs nepieciešams savas idejas realizēšanai. Turklāt tu mācies savā tempā, nevis klase tevi bremzē.

Vēlāk iekļuvām vienā no pasaules vadošajiem biznesa akseleratoriem Silīcija ielejā, pavadījām tur sešus mēnešus, ieguvām investīcijas no “BoostVC” akseleratora, mūsu mentors bija miljardieris Tims Dreipers. Vēlāk atgriezāmies Latvijā, ieguvām “Infogr.am” dibinātāja Ulda Leiterta un “Creamfinance” dibinātāja Matīsa Ansviesuļa atzinību un atbalstu, tālāk iekļuvām vēl citā akseleratorā, ieguvām Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras (LIAA) grantu. Kopumā “Airboard” investīcijās saņēmis apmēram 130 000 eiro.

 

Cik grūti ir tikt Silīcija ielejā?

Ļoti grūti. Tur sapratām, cik amerikāņi ir lieliski pārdevēji. Mēs varam no kartupeļa uztaisīt telefonu vai no akmens uztaisīt lidaparātu, bet nevarēsim to pārdot. Mēs esam ļoti piezemēti un kautrīgi, esam noslēgti, nekad nesolīsim zelta kalnus. Taču Silīcija ielejā sevi jāpasniedz kā labāko uzņēmumu, kā labāko ideju Latvijā. Arī cilvēku attiecības un komunikācija tur ir vienreizēja. Piemēram, bankas darbinieks, ar kuru es strādāju, zina manu vārdu, telefona numuru, ar viņu nav problēmu sasveicināties, ejot pa ielu. “Swedbank” darbiniekam nekad neteiksi: “Čau, vecīt, kā tev iet?” Vai, ieejot restorānā “Chipotle”, kur, uzzinot, ka esi pirmo reizi, tev uzsauc vakariņas. Tā ir elementāra attiecību veidošana – neviens negaida atdevi uzreiz, visi strādā ilgtermiņam.

Taču, ja esi talantīgs un māki ideju pārdot, tad iekļūt Silīcija ielejas akseleratoros nav neiespējami, neesmu jau vienīgais no Latvijas. Tur ir pat Baltijas mafija, kuras ietvaros viens otram palīdzam. Jautājums – kā palīdzēt mūsu pārstāvniecību tur palielināt? Jo, ja Silīcija ielejā jāmaksā 5000 eiro par dzīvošanu, tad bez atbalsta ir ļoti grūti. Ir labi, ka tagad ir mūsu pārstāvniecība, taču vēl ir ceļa izdevumi, ēšana utt. Šad tad aiziet 200 eiro dienā par transportu, lai mēs varētu aizbraukt un satikties ar miljardu dolāru riska kapitāla fondu.

 

Domā palikt ASV vai ceļot starp Latviju un ASV?

Paliku ASV ilgāko termiņu, ko legāli varēju palikt. Man ir biznesa vīza, kas ļauj ASV uzturēties 10 gadus pa sešiem mēnešiem gadā. Īpašā vīza izmaksā 6–10 tūkstošus, un tā ir derīga divus trīs gadus. Prieks, ka Igaunijas prezidente Baltijas prezidentu tikšanās laikā ar D. Trampu uzsvēra e–rezidences nepieciešamību vai vīzu sadarbības programmas, kas varētu atvieglot šīs problēmas. Domāju, ka nepalikšu Latvijā mūžīgi – ceļošu starp abām valstīm.

 

Kā rodas ideja pamest skolu, nevis sākt studēt? Iet savu ceļu, nevis doties pa jau iemītu taciņu?

Par universitāti vēl ir cits stāsts, bet funkcionāli ir tā, ka ļoti daudz ir atkarīgs no vecākiem un draugiem. Ja aprēķini savu piecu, desmit labāko draugu vidējo algu, tad apmēram tikpat saņem arī tu. Ļoti daudzi vienkārši iet katru piektdienu uz klubiem, bet neko nesasniedz. Es sevī redzēju potenciālu un mērķtiecīgi centos šo potenciālu realizēt. Ir ļoti liels pieņēmums – ja esi gudrs skolā, tas nenozīmē, ka tev būs veiksmīga karjera. Gribēju pierādīt pretējo. Pēc tam domāšana mainījās – centos pierādīt, ka bez skolā gūtajām zināšanām var iztikt. Angliski ir divi dažādi termini – “education” un “schooling”, kas latviski būtu “izglītība” un “skološanās”. Pašizaugsme joprojām jebkuram veiksmīgam, ātri augošam uzņēmējam ir pašmērķis. Vai tas būtu Mocarts vai kāds sportists. Bet skaidrs ir tas, ka skola nav vienīgais izglītības veids, un neredzu to kā efektīvāko izglītības veidu. Konkrēti – neuzskatu, ka bioloģija vai mūzika man ir nepieciešama savai pašizaugsmei, sava mērķa sasniegšanai. Neuzskatu, ka matemātika man skolā bija gana augstā līmenī, lai es tur pavadītu savu laiku. Piemēram, man paveicās, ka matemātikas skolotāja no 8. klases deva papildu uzdevumus.

Tik ātrai uzņēmējdarbības sākšanai ir tikai plusi. Ir ļoti liels potenciāls, bet mazs risks. Sliktākais kas var notikt – var ciest mana reputācija, varu zaudēt laiku, kuru varētu veltīt augstskolai, bet to es varu darīt arī 40 gadu vecumā. Šī augšupeja, ko es varu iegūt kā pieredzi, trīs gadus tiekoties un runājot ar miljardieriem u.c. cilvēkiem, ir daudz vērtīgāka no pašizaugsmes viedokļa nekā standarta ceļa iešana. Ja vēlies sasniegt ko lielu, kaut kas ir jāupurē, un manā gadījumā tā bija skola. Tāpēc arī pārskatāmā nākotnē nedomāju iet augstskolā, varbūt tikai Stenforda universitātē vai Masačūsetsas tehnoloģiju institūtā (MIT), jo neredzu to pievienoto vērtību standarta izglītības sistēmai. Augstskola un skola nodrošina tikai kaut kāda veida drošību. Ja vēlies riskēt, tad tas ir jāsāk pēc iespējas agrāk, nevis tad, kad tu esi precējies, tev ir bērni, māja, kredīti, kad risks kaut ko zaudēt ir milzīgs.

 

Bet ko saka vecāki, kad tu pie vakariņu galda pasaki, ka gribi pamest skolu?

Tas izklausās ļoti vienkāršs lēmums – forši taču skolu pabeigt divos, nevis trijos gados, vai ne? Bet bija grūti, bija šaubas. Vecāki laika gaitā saprata, uz ko esmu spējīgs, un esmu pierādījis, ka es varu izbruģēt savu ceļu. Juristiem nekad nav svarīgi veikt darījumu ar lielu risku, nav mērķis daudz nopelnīt. Viņu uzdevums ir savu darbu paveikt droši – jāriskē ir uzņēmējam. Vecāku gadījumā ir līdzīgi – vecāki grib drošības sajūtu, šo standarta ceļu, bet jāsaprot – ja gribi būt virs vidējā līmeņa, tad ir jāveic upurēšanās, jāriskē.

 

Jūs runājat par izglītību kā kopumu vai tikai par sistēmu Latvijā?

Jā un nē. Atceramies, ka Kembridžas universitāte neuzņēma studētgribētājus no Latvijas. Es 12. klases eksāmenā ieguvu apmēram 90% matemātikā. Latvijas vidējais rādītājs bija ap 30%, kas nozīmē, ka vidējais eksāmena rādītājs ir trīs balles no 10 – lielākā daļa valsts gandrīz nenokārtoja eksāmenu. Būtiski, ka eksāmenus katru gadu pielīdzina šim zemākajam līmenim. Tāpēc eksāmeni katru gadu kļūst arvien vieglāki – griesti samazinās, lai izglābtu apakšdaļu. Pat ja eksāmens ir bez kļūdām, tas nenozīmē, ka Kembridžai būsi gana labs.

Izglītības sistēma ir obligāti jāmodernizē. Ir grūti, ja joprojām jāstrādā uz vecām “Windows” sistēmām vai jāprogrammē uz “Pascal”, kuru neviens vairs nelieto. Tā vietā būtu jāmāca 3D printēšana, mašīnmācīšanās, mākslīgais intelekts, balss atpazīšana utt. Silīcija ielejā pašbraucošo mašīnu inženieriem, blokķēdes speciālistiem vidējā alga gadā ir miljons dolāri. Jāmācās nākotnei. Realitāte ir tāda, ka mēs mācāmies, lai nokārtotu eksāmenus. Turklāt skolotājiem nav vietas improvizācijai, viņi ir iespiesti lineārā vidē, jo ir konkrēts mācību plāns, jāmāca konkrētas tēmas, kuras būs kontroldarbos, eksāmenos. Vēl viena problēma – skolotāju līmenis tiek vērtēts pēc eksāmenu rezultātiem, nevis sasniegumiem dzīvē. Sistēma motivē mācīties eksāmeniem, motivē iegūt labākas atzīmes. Neesmu daudz domājis par to, kā to visu izmainīt, taču skolai ir jāpalīdz attīstīt manus plānus, man nepieciešamās iemaņas, skolotājam ir jābūt kā mentoram. To visu summējot, skolai jākalpo kā līdzeklim, kurā trīsreiz dziļāk un specifiskāk apgūt konkrētas lietas. Cita lieta, ka ne visi zina, ko viņi grib darīt, ko grib mācīties.

 

Runājot par “Airboard” – cik tālu esat līdz gala produktam?

Grūti teikt. Kādreiz teicu, ka viss ir gatavs par 15%. Šobrīd skatoties, tie bija 0,5%. Ja tagad teikšu, ka ir 60%, tad īstenībā tie būs 16%. Tehnoloģija ir izstrādāta, un jāsāk piesaistīt klientus, jāsaprot katra klienta vēlmes, kā būtu nepieciešams modificēt dronu.

 

Esi gatavs, ka “Airboard” var neizdoties? Ko tad darīsi?

Silīcija ielejā, Apvienotajos Arābu Emirātos man ir bijuši piedāvājumi, lai es viņiem palīdzētu investēt viņu naudu. Man pašam bijušas dažādas idejas par blokķēdi utt., bet pagaidām viss fokuss ir uz “Airboard”.

 

Nebūtu tā, ka algotā darbā nopelnītu vairāk nekā tagad?

Domāju, ka pelnītu vairāk. Jebkuram uzņēmējam sākumā liekas, ka no Bahamu salām ar portatīvo datoru varēsi vadīt savu uzņēmumu. Realitātē 90% uzņēmēju nekad nesasniedz šādu stadiju. Ir tikai smags darbs, kad celies piecos no rīta, ej gulēt pusnaktī, kārto visādas lietas, bet tiec kompensēts kā apkopējs. Mans labs draugs teicis – uzņēmējs ir apkopēja asistents, jo tev jādara visi melnie darbi, jāuzņemas vislielākais risks. Ja izdodas, tad uzvar komanda. Ja neizdodas, tad zaudē tu, viss veļas pār tavu galvu. Taču algotam darbam nav perspektīvas. Mikro skalā skatoties – algotā darbā ir mazāk stresa, augsts ienākumu līmenis. Makro skalā – iegūtā pieredze, cīnoties ar visu pašam, atsver daudz ko citu. Uz katru dolāru, ko ieguldi savā pašizaugsmē, dzīves gaitā iegūsti 10 dolārus atpakaļ. Daudzi par zināšanām Stenfordā maksā 100 000 gadā – es šo naudu dedzinu, ejot cauri dzīvei, gūstot pieredzi.

 

Daudz piemini Stenfordu

Saistītie raksti

Jā, 12 gadu vecumā bija mērķis tikt Stenfordā vai MIT. Kalifornija vienmēr bijusi sapņu vieta. Taču tas nenozīmē, ka es to neesmu darījis – apmēram pusgadu esmu MIT studējis tiešsaistē – mašīnmācīšanos un ražošanu. Arī Džordžijas tehnoloģiju institūtā. Šādā veidā tu studē savā ātrumā, nav jābūt uz vietas, nav tur jādzīvo, bet ir tie paši testi, eksāmeni. Ir ļoti daudz veidu, kā sevi izglītot.

 

“Airboard” beigās nepārcelsi uz ASV?

Domāju, ka par to tikai varētu priecāties. Latvijā ir tāds naivums, nepareiza izpratne par to, ka Latvijas uzņēmumam obligāti jāstrādā Latvijā. Īstermiņā jā – maksā nodokļus Latvijai, taču ilgtermiņā, no sabiedrisko attiecību viedokļa – ir konkrēti piemēri, kuri Latvijas vārdu nesuši pasaulē daudz skaļāk nekā kaut kāds LIAA. Nesuši tik skaļi, ka šī atdeve atsver to, ka netiek maksāti nodokļi. Kā Kristaps Porziņģis. Ja nu kādam paveicas izveidot miljardu dolāru kompāniju, vienmēr pieminot Latvijas vārdu, tā būs uzvara. Un mēs paši varēsim teikt – “redziet, mums ir miljardieri Kalifornijā!” Labāk būt mazākai zivij lielā okeānā, nevis būt lielai zivij Latvijā.

LA.lv