Mobilā versija
-0.1°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Svētdiena, 4. decembris, 2016
5. decembris, 2014
Drukāt

Miers un mirdzums. Saruna ar aktrisi Rēziju Kalniņu (13)

Foto: LETAFoto: LETA
Rēzija Kalniņa

Aktrise un režisore

Dzimusi 1970. gada 23. decembrī Rīgā.

Vecāki – aktrise Helga Dancberga un komponists Imants Kalniņš.

1994. gadā absolvējusi Latvijas Valsts Konservatorijas Teātra un kino aktieru fakultāti, vēlāk izglītību turpinājusi Režijas nodaļā.

Kopš 1994. gada Latvijas Dailes teātra aktrise, kam kontā nu jau gandrīz 80 lomu. Saņēmusi "Spēlmaņu nakts" balvu kā labākā jaunā aktrise 1995. gadā un kā labākā aktrise 2000., 2004., 2006. un 2008. gadā.

Filmējusies vairākās Latvijas, Igaunijas un Vācijas mākslas filmās.

2001. gadā par Margitas lomu filmā "Labās rokas" saņēmusi "Lielā Kristapa" balvu. 2003. gadā apgādā "Madris" klajā laista Gunnara Treimaņa grāmata "Rēzij, kas tu esi?".

2006. gadā debitējusi kā režisore ar izrādi "Alu sieviete" Latvijas Leļļu teātrī.

2013. gadā iestudējusi Bernsteina "Mesu" Novosibirskas akadēmiskajā Operas un baleta teātrī, par ko izvirzīta Krievijas Federācijas balvai "Zelta maska" nominācijā "Labākais operetes vai mūzikla režisora darbs".

2014. gadā iestudējusi Artūra Onegēra oratoriju "Žanna d'Arka uz sārta", Verdi operu "Traviata" un Mocarta dziesmu spēli "Bastjēns un Bastjēna".

2014. gadā izvirzīta "Lielā Kristapa" balvai divās nominācijās: "Labākā aktrise" ("Es atgriezīšos kā kvēlojoša roze") un "Labākā aktrise otrā plāna lomā" ("Modris"). Žūrijas lēmums tiks paziņots 12. decembrī.

Precējusies ar diriģentu Aināru Rubiķi.

RĒZIJA KALNIŅA. Ar šo ievadu varētu arī beigt. Ikviens no mums – ja ne teātrī, tad vismaz uz kāda izrādes reklāmas plakāta, ja ne filmā, tad uz kāda žurnāla vāka – būs redzējis viņas seju un kaut vai pa ausu galam dzirdējis, ka viņa ir izcila aktrise, kas par savu spilgto, emocionāli piesātināto un psiholoģiski niansēto darbu saņēmusi virkni apbalvojumu. Turklāt dziedoša aktrise. Un tagad arī režisore. Ar Rēziju tiekamies gana reti, taču ik reizi ir sajūta, it kā mēs vispār nebūtu šķīrušās, saruna turpinās, it kā nebūtu pārtrūkusi. Tā ir arī šoreiz.

– Kur ir tavas mājas?

– Manas mājas ir šeit, Mārupē. Agrāk es domāju, ka mājas ir tur, kur ir sirds, bet tagad es zinu, ka sievietei ārkārtīgi svarīga ir viņas teritorija – reālās mājas, reālā virtuve, tā reālā kārtība, kur nav jāpielāgojas, kur dzīves telpu tu esi pielāgojusi sev. Braukājot apkārt, man nemitīgi ir jāpielāgojas svešai telpai – vai tā būtu viesnīca vai dzīvoklis. Mājas ir tur, kur ģimene, saknes, dzimta, dzimtene.

– Runā, ka sieviete mainās nevis ar gadiem, bet ar vīrieti. Kas tevī, kopš esi kopā ar Aināru, ir mainījies?

– Nezinu, vai manī kas ir mainījies… To drīzāk varētu pateikt citi…

– Miers un mirdzums. Tas ir pirmais, ko šodien es tevī ieraudzīju.

– Paldies! Manī patiešām vairs nav agrākās panikas. Nav vairs bail dzīvot. Ir drošības sajūta, apziņa, ka man līdzās ir gan plecs, gan mūra siena, aizmugure, mans drošais balsts. Vēl mainījies ir tas, ka laulība māca piekāpties, māca pielāgoties. Un riktīgi mīca ego. Visu pārējo māca, bet ego – mīca.

– Agrāk tu nekad tik daudz laika neesi pavadījusi ārpus mājām.

– Un tieši tāpēc būt mājās tagad ir kaut kas īpašs. Mēs esam atskrējuši uz trim dienām, vēl rīt būsim Rīgā. Šodien satiekos ar tevi, rīt mēs ar Signi Birkovu skatīsimies filmu “Es atgriezīšos kā kvēlojoša roze”.

– Filmas pirmizrāde notiks bez tevis?

– Jā, es jau atkal nebūšu Rīgā. Tāpēc īsajos mājās būšanas brīžos gribas visu pagūt: satikt ģimeni – mammu, brāli un māsu, apmīļot kaķi, izgulēties savā gultiņā. Viss kļūst par tādu kā Ziemsvētku brīnumu.

– Nesen teici, ka esi laimīga, sekojot vīra karjerai, braucot viņam līdzi, esot kopā ar viņu. Taču ar Aināru jūs kopā esat arī daudz ko darījuši. Jūsu Bernstaina “Mesas” iestudējums Novosibirskas Operas un baleta teātrī bija izvirzīts “Zelta maskai” vairākās nominācijās. Arī tu tiki nominēta kategorijā “Labākais operetes vai mūzikla režisora darbs”.

– Mums kopumā bija piecas nominācijas. Ainārs saņēma balvu kā labākais diriģents, bet Dmitrijs Suslovs – kā labākais mūzikla aktieris. Tas šķita neticami, jo mērogs ir grandiozs. Mums Latvijā ir tikai viena opera un daži dramatiskie teātri, bet Krievijā teātru ir daudz, ļoti daudz. Turklāt Novosibirska – tā pat nav Maskava, tas ir kaut kur tālu, tālu, vēl aiz Urāliem…

– Kā tu jūties Novosibirskā?

– Ainārs Novosibirskas Operas un baleta teātrī ir galvenais diriģents. Apmēram pusi sezonas mēs pavadām tur, bet otru sezonas pusi viņš braukā pa pasauli, strādājot kā viesdiriģents ar dažādiem simfoniskiem orķestriem, un es braucu viņam līdzi. Redzi, kad cilvēks strādā, dara to, kas viņam patīk, par ko sirds deg, ir vienalga, kur viņš atrodas. Darbs tevi ieliek “šeit un tagad” stāvoklī, cits nekas tajā brīdī neeksistē. Taču es varu teikt, kā mēs abi jūtamies katru minūti ārpus darba, – mēs gribam mājās.

– Ar Aināru arī Rīgā bijāt veidojuši vairākus kopdarbus – Ziemsvētku koncertus Dailes teātrī, tad vēl “Himnu mīlestībai”, “Ziemassvētku mistēriju” un Lieldienu mistēriju “Nokāpis ellē” Kristīgajā teātrī.

– Es palīdzēju Aināram noformulēt dažus koncertus, ielikt tos dramaturģiskā zīmējumā. Tā ir ārkārtīga laime, ja vari strādāt ar absolūti profesionālu cilvēku, kas vienlaikus ir tev dvēselē tuvs, līdzīgi jūt un domā. Tas ir svarīgi, lai darbs taptu pilnīgs, tas ir nenormāli svarīgi.

– Kā jūs satikāties?

– Šķiet, tas bija Dailes teātra festivālā Stāmerienā. Pēc tam es vadīju kādu no kora “Kamēr” koncertiem Universitātes aulā. Taču tā pa īstam mēs satikāmies, kad es Dailes teātra festivālam Siguldā veidoju “Himnu mīlestībai” ar Zālamana Augsto dziesmu, papa Ceturto simfoniju un Rabindranata Tagores dzeju. Tad mēs ar Aināru pirmo reizi strādājām kopā. Zini, tā ir fantastiska sajūta, ja tev ir domubiedrs vīrietis un tu vari ar maksimālu atdevi darīt savu darba daļu, zinot, ka otru daļu izdarīs viņš.

Pievienot komentāru

Komentāri (13)

  1. Divas RADOŠAS perosnības – aktrise, režisore Rēzija Kalniņa un izcils diriģents Ainārs Rubiķis.
    Lai Jums ir labi PANĀKUMI Novosibirskas Operas un baleta teātrī! !

  2. Es Rēzijai no visas sirds vēlu panākumus. Man viņas tēls galvenokārt saistās ar dziesmu “Apturi mani…”.

  3. Latvijas Avīze ir visai nopietns orgāns. Rēzija Kalniņa ir dzeltenās preses seja un attiecīgā dzeltenīgā viedokļa paudēja. Ja avīze vēlas saglabāt savu nopietno attieksmi pret sabiedrību un valsti, tad nevajadzētu ekspluatēt dzeltenās preses personāžu.

  4. Lai Dieviņš sargā Rēziju un viņas mīļos. Lai viss izdodas.

  5. Kopš vienā no žurnālu intervijām cien. māksliniece bija izteikusies apm.- “mazie nabaga latvietīši apžļembā mūsu privāto dzīvi, ko mēs viņiem laipni atļaujam”, šis izteiciens manā skatījumā viņas reputāciju iezīmē neizdzēšami.Līdzīgi kā dažiem politiķiem cieši kā pašu āda pieauguši teicieni par muļķu zemi, reņģēdājiem vai teknajiem gadiem.

    • Diemžēl ,arī es tūlīt šos vārdus dzirdu uncieņa pret viņu zudusi no tā laika.Lai veicas!

    • Paldies brīnišķīgajai māksliniecei par viņas darbu un arī par tiem vārdiem,ko viņa pateica tiem,kas to ir pelnījuši!Visu cieņu!Un Priecīgus Ziemassvētkus!

    • Ir teiciens -”kas vainīgs ,tas bailīgs”.
      Kāpēc man būtu jāapvainojas ,ja bija 90.gados laiks ,kad es tiešām jutos kā ”reņģēdājs”,jo cits nekas īsti nesanāca.Bet ,par to dzeltenās preses aprakstītājiem un komentētājiem ,nav nekāds brīnums ,tā notiek visā pasaulē ,ka tiek katrs garšīgs vistas spārniņš apsūkāts.Labu apetīti !

  6. …savādi…vienmēr sākot lasīt rakstus ar Rēzijas intervijām ,doma ir izlasīt lappaspusi,un viss,bet kad attopies,tad raksts jau beidzies…un sajūtas,ka tiko tas taču tikai sākās…kaut kas labvēlīgi maģisks ir šajā cilvēciņā…novēlot veiksmi,mīlestību,veselību viņai un viņas tuvajiem.

  7. Šovakar, liekas ,ka jau izskanējusi Rezijas režisētā izrāde ”Traviata”Vladivostokā,kur Novosibirskas teātris ir viesizrāžu turnejā. Var tik priecāties ,ka latviešu vārds Krievijā aiziet ar plusa zīmi.Veiksmi turpmāk!

  8. Iedvesmojoši. Paldies.

  9. Brīnišķīgā !

Draugiem Facebook Twitter Google+