Mobilā versija
+5.7°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
22. oktobris, 2012
Drukāt

“Režīms” uz mīkstām pēdiņām

Foto - LETAFoto - LETA

Avīzes lasītāji nevis kā iksus un igrekus, bet vārdā pazīst “cilvēktiesību”, “antifašistu” un tamlīdzīgu pasugu aktīvistus, kas beidzamā gada laikā vairs neturas pelēkā zonā, bet pavisam krīt ārā no rāmjiem, lec taisni acīs, rādīdami, cik viņiem nīstams latviskums un cik nepieņemama Latvijas valsts.

 

Cilvēki apbrīno varas iestāžu “labestību” pret viņiem, un avīzes pastkaste nav no gumijas, bet ir pārpildīta ar sūdzībām, kāpēc nav nekādas reakcijas, kāpēc velnus neiedzen atpakaļ tabakdozē, kāpēc nesadod pa nagiem tiem, kas to kārtīgi pelnījuši. Daži apņēmīgāki kungi jau piedāvājušies pārcelt pretspara došanu uz kāpņutelpām, taču Latvijas demokrātijas un piesātināta humānisma apstākļos fiziska oponentu ietekmēšana ir absolūti noraidāma. Toties pilnīgi saprotams ir sabiedrības sašutums, ka nedz deputāta zvēresta pārkāpējs, nedz valsts pamatu grāvējs ar simtprocentīgu varbūtību netiek sodīti vai valsts pārāk lēni jūdz savu pletīzeri, lai šos elementus drusku “papletētu”. Tikām skolotājs Rafaļskis kā bija, tā palicis 40. vidusskolas skolotājs, sīkais kūdītājs antifašists Kuzins dzīries piemest savu pagali Latviju pārņēmušo “referendētāju” sārtā, bet Lindermans aizrunājies līdz Latgales “autonomizēšanai”. Uz šā fona kā izņēmums ir dep. Kabanovs, kurš saņēmis šausmīgu, tikpat kā Dieva sodu un atriebšanu, proti, fui nopēlumu avīzē un pē piezīmi Saeimas ētiķu komisijā, taču Koļa jau noslaucījis asaru un paskaidrojis, ka apvainojumi par atrašanos darbavietā skurbulī ir zvērīgu nacionālistu atmaksa un viltus. Lai nu kādam liktos, ka dep. Kabanovs atkal izlocījies no soda kā nēģis, jāpiekrīt, ka konkrētajā gadījumā šī tiešām ir, tā teikt, Kabanova ķermeniska, nevis politiska problēma, Saeimas alkometru un, Dombravas vārdiem runājot, “specifisku” vēlētāju problēma. Ja ir elektorāts, kam pie vienas vietas, ar cik augstu spirta līmeni asinīs deputāts strādā viņu labā, tad viņš var ierasties Āboltiņas valstībā un nosēsties pašā priekšā pižikā un kirzādas zābakos – par to vēlētāji vēl vairāk ieziedīs savu varoni ar mirrēm.

Taču, kā minēju, ir citas sabiedrībai nevēlami šķeltnieciskas, naidu kurinošas un pēc visām pazīmēm iekšējo drošību apdraudošas lietas, par kurām nepieciešams dot politiskus un juridiskus atzinumus.

Jebkurā Eiropas valstī pirmā atbildīgā persona, lai novērstu iekšējās drošības draudus, ir iekšlietu ministrs. Viņš pēc amata ir tas “ātrās reaģēšanas spēks”, kam adresējamas pilsoņu sūdzības, ka pretvalstiskas akcijas paliek neizmeklētas un nesodītas. Ja, piemēram, kāds subjekts spriedelē par viena valsts apgabala autonomiju, separātu likumu ieviešanu šajā teritorijā, tad iekšlietu ministrs liks šo personu izklaušināt, juridiski paskatīties, vai te nekūda pārkāpt valsts nedalāmības, suverenitātes principus. Ļoti sparīgs ministrs atrastu vēl proaktīvākas iespaidošanas metodes, un, ja klaji pretval-stisku zeļļu apturēšanai – lai tie iefiltrēti no āra vai darvo uz savu roku – likumos ir tik lieli caurumi kā barankai, tad tie būtu steidzami jāaizpilda atbilstoši valsts interesēm. Ko atbild mūsu, kā labpatika izteikties nelojālajam Rafaļskim, režīms? Vai nu ar augsti mācītu diplomātu iznešanās manieri, vai ar žēlsirdīgās māsas marlīti – Latvijā par politiskiem uzskatiem nesoda! Tikai – tā taču nav nekāda politiska, bet valsti klaji ārdoša izrunāšanās, par ko klusē iekšlietu ministrs un pārējie.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+