Rīdzinieks Sergejs Eizenšteins: desmit interesanti fakti un piecas leģendāras filmas 0
Pirms 120 gadiem turīgā ģimenē Rīgā piedzima zēns, kuru nosauca par Sergeju. Viņa tēvs bija inženieris, arhitekts, valsts padomnieks Mihails Eizenšteins, slaveno jūgendstila ēku autors Rīgas bulvāru lokā, māte – turīgas tirgotāju dzimtas pārstāve, bet dēlam Sergejam Eizenšteinam (22.01.1898-11.02.1948) bija lemts kļūt par pirmo slaveno krievu kinorežisoru.
Skumja bērnība, trauksmaina jaunība
Leģenda vēsta, ka laikā, kad Eizenšteina māte bija septītajā grūtniecības mēnesī, viņa vecāki bija aizbraukuši uz savu brīvdienu māju Majoros. Izdzertā alkohola dēļ sākusies ķilda starp viesiem, kāds tika nogalināts, bet Mihails izšāva gaisā, lai atjaunotu kārtību. Pārbiedētajai Jūlijai Eizenšteinai gandrīz sākušās priekšlaicīgas dzemdības, un, kaut gan tobrīd viss beidzās labi, Sergejs tomēr piedzima trīs nedēļas par agru.
Cik zināms, abi Sergeja Eizenšteina vecāki bija gudri, izglītoti, kulturāli cilvēki, tomēr kopdzīve viņiem nevedās. Abi bieži strīdējās, arī dēla audzināšanas dēļ, līdz beidzot 1912. gadā izšķīrās, un pusaudzis pēc tiesas lēmuma palika pie tēva. Cik nu ilgi, – jau trīs gadus vēlāk Sergejs bija pabeidzis mācības Rīgas Reālskolā un turpināja izglītību Petrogradas inženieru skolā, kur viņu pēc pāris gadiem pārsteidza revolūcija. Māte uz Krievijas “otro galvaspilsētu” bija pārcēlusies drīz pēc šķiršanās.
Tēvs Eizenšteina acīs iemiesoja buržuāzijas trūkumus
Sergeja Eizenšteina uztverē māte iemiesoja izsmalcinātību un kultūru, tēvs – varu un buržuāziju. Māte ģērba jau tā smalciņo, drīzāk meitenei līdzīgo dēlu, jūrnieku uzvalciņos ar cietinātām aprocēm un mežģīņu apkaklītēm, matiem savdabīgā, cirtainā karē frizūrā. Tēvs šādu modi nicināja, un, līdzko dēls bija palicis viņa vienpersoniskā gādībā, lika tam nodzīt matus uz nullīti. Vēlāk tēvs Sergeja Ezienšteina acīs iemiesoja visu, kas nosodāms buržuāziskajā mentalitātē. Viņi vairs nesastapās, bet ir jūtams, ka strādnieku izdzinēji Eizenšteina filmās ir viņa citāts par tēva trūkumiem.
Pirmo filmu uzņēma teātrim
Eizenšteins nonāca “mācībā” pie krievu teātra guru Vsevoloda Meierholda, kura pārraudzībā iestudēja vairākas izrādes. Viena no tām bija “Gudrais” pēc Aleksandra Ostrovska lugas motīviem, un tai izveidoja arī īsu kino ielikumu – viens no pirmajiem gadījumiem pasaulē, kad kino ienāca teātri.
No seriāla par revolucionāriem – jauninājums kino
Tika iecerēts dokumentāls seriāls “No pagrīdes līdz diktatūrai”, kurā plānoja uzņemt septiņas sērijas, tomēr iznāca tikai divas. “Streiks”, kurā Eizenšteins izmantojis kinohronikas paņēmienus, atsakoties no galvenā varoņa tēla un sižetiskas vienotības, ātri nokļuva kinematogrāfa izcilību plauktā.
“Puikas, zupā tārpi!”
Savukārt citas ieplānotā seriāla sērijas “1905. gads” vietā radās… “Bruņukuģis “Potjomkins””, kura aina ar cilvēku apšaušanu uz kāpnēm kļuvusi par visvairāk citēto kino fragmentu pasaules kinematogrāfā, savukārt pati filma iekļauta visos iespējamajos kino izcilības kanonos. Par vienu no 12 visu laiku izcilākajām filmām to atzinis pasaules kinokritiķu konsilijs 1958. gadā, bet interesanti, ka kinolente patikusi arī nacistiskās Vācijas propagandas ministram Jozefam Gēbelsam.
Uzņēma filmu Holivudā
Ne daudz, ne maz: 1929. gadā Eizenšteins kopā ar citu padomju kinomeistaru Eduardu Tisē tika komandēts uz ārzemēm. Sava gandrīz trīs gadus ilgā ārzemju ceļojuma laikā režisors izbaudīja Šveices ainavas, sastapa Cārliju Čaplinu un nonāca Holivudā, kur studija “Paramount Pictures” viņam piedāvāja uzņemt romantisku sāgu “Lai dzīvo Meksika!”. Tomēr radās sarežģījumi ar filmas finansējumu – precīzāk izsakoties, tā izlietojumu, jo Eizenšteins vienpersoniski bija izlēmis, ka uzņemšanas vajadzībām jānoīrē 500 kareivji, 10 000 ieroči un 50 lielgabali no Meksikas armijas. Turklāt pastiprinājās spiediens atgriezties Krievijā – Staļins pat aizsūtīja Eizenšteinam telegrammu, izsakot bažas, ka režisors kļuvis par dezertieri, – tādēļ kinolente tā arī palika nepabeigta.
Radīja orkus filmai “Gredzenu pavēlnieks”
Protams, ne jau apzināti. Pēc atgriešanās no rietumiem, Eizenšteins tika vērots ar aizdomām, pat uz laiku nonāca Kislovodskas nervu slimību ārstniecības centrā. Par viņa atgriešanās filmu kļuva vēsturiskā kinolente “Aleksandrs Ņevskis”, kura drīz pēc nonākšanas uz ekrāniem savāca visas iespējamās kinobalvas un tika sadalīta pa kino citātiem, savukārt pats Eizenšteins saņēma mākslu goda doktora grādu. Bet, atgriežoties pie orkiem, – filmā ir Ledus kaujas aina, un, kad režisors Ralfs Bakši 1978. gadā uzņēma animācijas filmu pēc R.R. Tolkīna romāna, orkus viņš esot faktiski uzzīmējis pa virsu uzbrūkošajiem teitoņu karavīriem.
“Aleksandru Ņevski” nolika plauktā Staļina un Hitlera pakta dēļ
Patiešām, Eizenšteins tikko bija beidzis darbu pie filmas un bija ieplānota tās pirmizrāde, bet tika parakstīts Molotova – Ribentropa pakts par neuzbrukšanu, un “draudzības” ar Vāciju gaismā “Aleksandrs Ņevskis” nonāca plauktā. Filma pieredzēja pirmizrādi tikai 1941. gadā, kad karš starp Krieviju un Vāciju jau bija sācies; tad tā ieguva plašu starptautisku popularitāti.
Rekonstruēja teju senāko krievu izrādi
Par teātri gan to var nodēvēt visai nosacīti, – savā filmā “Ivans Bargais” Sergejs Eizenšteins detalizēti rekonstruēja vienu no divām reliģiskajām senās Krievijas izrādēm, kas tradicionāli tika iestudēta uz Ziemassvētkiem. Savukārt tērpi no šīs filmas pieredzēja otro dzīvi trīsdesmit gadus vēlāk pavisam atšķirīga žanra filmā – Leonīda Gaidaja komēdijā “Ivans Vasiļjevičs maina profesiju”.
Eizenšteins nepieredzēja krāsu kino
Kā ikviens sevi cienošs un nozīmīgs melnbaltā kino meistars, Eizenšteins diezgan daudz eksperimentēja ar krāsām, šad un tad iekrāsojot kādu kadru, ainu vai pat tikai atsevišķu kadra daļu. Galu galā pirmā krāsu filma tika uzņemta jau 1902. gadā! Tomēr līdz krāsu kino komerciālās uzvaras gājienam Eizenšteins nenodzīvoja. Interesanti, ka naktī, kad režisors nomira, viņš tieši strādāja pie krāsu kino veltīta raksta…
