Uldis Šmits
Uldis Šmits
Foto: Timurs Subhankulovs

Uldis Šmits: Komunistisko ideoloģiju nomainījusi “krievu pasaules” koncepcija 6

Par jauna aukstā kara izraisīšanos pastāv dažādi uzskati. Tas vai nu draud atsākties, vai jau norit pilnā sparā, vai arī nekad nav īsti beidzies.

Reklāma
Reklāma
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 18
Jau rīt Krievijas raķetes var lidot uz jebkuru valsti. Zelenskis par iespējamiem draudiem Eiropai 188
TV24
Šoreiz “šefs” ir pielaidis kolosālu kļūdu. Vai Krievijas elite patiesībā gaida Putina nāvi? 41
Lasīt citas ziņas

Jāatzīst, ka šodienas pasaule visai maz līdzinās tam laikmetam, kad Harijs Trūmens 1947. gada 12. martā savā uzrunā ASV Kongresam aicināja atbalstīt valstis, kuru pilsoņu vairākuma brīvo gribu draud apspiest bruņots mazākums vai ārēja iejaukšanās. Respektīvi, tam laikmetam, kad ASV sāka īstenot Trūmena doktrīnu jeb staļiniskās PSRS ekspansijas iegrožošanas politiku, kuras ietvaros tika izstrādāta arī ekonomiskās palīdzības programma Eiropai jeb Māršala plāns. Mūsdienās viss kļuvis sarežģītāk un nav vairs politiskā dalījuma: komunistiskie Austrumi pret kapitālistiskajiem Rietumiem. Taču izrādās, ka draudi valstu brīvajai izvēlei šodien atkal atgriezušies Eiropā un ka ekspansijas (tiesa, ne vairs globālas) avots ir būtībā tas pats. Lai gan komunistisko ideoloģiju Austrumos – kārtējās politiskās mutācijas ceļā – nomainījusi pret Rietumiem vērsta “krievu pasaules” koncepcija.

Rietumvalstu valdošās aprindas tomēr allaž noraidījušas aukstā kara atsākšanās iespēju. Par spīti visām tam raksturīgajām iezīmēm, kas laika gaitā kļuva arvien acīmredzamākas, ieskaitot gluži vai simbolisko parādību – Krievijas stratēģisko bumbvedēju parādīšanos virs Baltijas jūras, kas pirmo reizi kopš, ja tā var sacīt, vecā aukstā kara esot noticis 2011. gada pavasarī. Iepriekš Baraka Obamas ierosinātā Vašingtonas un Maskavas attiecību “restartēšana” (2009. gada martā) nebija neko īpaši līdzējusi. Krievija rīkoja arvien vērienīgākas militārās mācības pie Rietumu robežām, teiksim, simulējot kodoltriecienu Varšavai, un turpināja izteikt pārmetumus Ziemeļatlantijas aliansei. Nerunājot par dažādām konfliktsituācijām, spiegošanu un galu galā ienaidnieka tēla radīšanu. Pazīstamais krievu žurnālists Jevgeņijs Kiseļovs ir pārliecināts, ka aukstais karš jau notiek un turklāt Maskavas propagandas histēriskais tonis krietni pārspēj kādreizējos PSRS ruporus. Viņš, protams, nav vienīgais, kam piemīt tāda pārliecība. Nevilšus nāk prātā Edvarda Lūkasa grāmata “Jaunais aukstais karš. Kremļa radītie draudi Krievijai un Rietumiem”, kura, ņemot vērā notikumu straujo attīstību, gandrīz dēvējama par novecojušu, jo rakstīta vēl pirms Krievijas iebrukuma Gruzijā, taču atsedz visus galvenos iemeslus, kas vēlāk ļāva Putinam anektēt Krimu.

CITI ŠOBRĪD LASA

Pirms gada britu avīze “Financial Times” apgalvoja, ka Maskavai nav pa kabatai aukstais karš, bet Krievijas un Rietumu savstarpējo ekonomisko saišu dēļ “Kremļa brutālajiem gājieniem var būt tūlītēja cena”. Eiropas politiķi spriež līdzīgi, aizmir­stot, ka Kremlī ir cits cenrādis un cita loģika, saskaņā ar kuru ārēja agresija mēdz būt arī iekšpolitiski noderīga varas nostiprināšanai vai saglabāšanai. Savukārt pilsoņu vairākuma viedoklis ir regulējams atkarībā no Kremļa vajadzībām, tāpēc, rakstnieka Viktora Peļevina vārdiem, cilvēki uzzina to, ko viņi domā, no televīzijas.

Tikmēr Rietumos turpina runāt par “izaicinājumiem”, bet nespēj vienoties par rīcību vai skaidru attieksmi pret šo jauno Eiropas vēstures periodu, kurš, kā teica Vītauts Landsberģis, būtu pelnījis nosaukumu “Putina kari”. Un jau tūkstošiem Ukrainas pilsoņu ir samaksājuši ar dzīvību, aizstāvēdami savas valsts politisko tuvināšanos Rietumiem. Tālāko – ne tikai Ukrainā vien – izšķirs tas, cik daudz būs gatavi maksāt Rietumi.