Mobilā versija
+3.5°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
7. janvāris, 2013
Drukāt

Rīga ir par lielu plikiem saukļiem

Foto - LETAFoto - LETA

Tā jau ir, ka Rīga ir Latvijas spogulis. Reizēm tik svešāds, tomēr Latvijas ekonomiku un politisko virzību nosaka Rīga. Savā ziņā arī Rīgas pašvaldība. Un, gadiem ritot, tieši pēc mūsu galvaspilsētas sabiedriski etniskās un kultūrpolitikas tendencēm var spriest par Latvijas valsti un tās virzību.


Kā vispār atraisīt latviešu pašapziņu, tik nepieciešamo priekšnoteikumu valsts labklājībai un ilgtspējai? Nacionālā apziņa nebalstās “ārkārtas situācijās”, parāda vien, ka nav zudusi, kā, piemēram, pērn īsi uzvirmojot valodas referendumā, kad ūdens jau smēlās mutē, un pašreizējais Rīgas mērs Nils Ušakovs ar savu kompāniju steidzās uz iecirkni balsot pret latviešu valodas vietu un lomu valstī.

Diemžēl pēc sasparošanās īsbrīža nacionālā apziņa, valdības nebalstīta, atkal noplok un izšķīst ekonomiskā emigrācijā, ikdienas rūpēs, savstarpējās intrigās…

Un Krievijas “soft power” (“maigās varas”) metode – paklusā un nemanāmi kulturālā politiskās ietekmes taktika uzsliet Puškina pieminekli, restaurēt Pārdaugavas nāves stabu (dēvējot par Uzvaras pieminekli) – saskaras ar pašreizējo nacionālo partiju kūtrumu pat tik būtiskā jautājumā. No otras puses, pašlaik bez jebkādas reklāmas par manu un domubiedru rosināto Rīgas īstā Uzvaras laukuma atjaunošanu un betona staba nojaukšanu ar saviem personas datiem un banku rekvizītiem drosmīgi ir nobalsojuši jau teju 6000 cilvēki. To panākot bez jebkādiem priekšvēlēšanu mērķiem un aprēķiniem.

Ernesta Brastiņa laukakmeni savulaik Rīgas “nacionālā dome” novirzīja tik pieticīgi koku pudurī Kronvalda parkā, ka meklētājs pat nepamanīs. Jāņa Endzelīna pieminekļa ideju pie LU jau gadiem dažādas “tautiešu” grupiņas nespēj saskaņot un īstenot. Represēto piemiņas iemūžināšana – aizstumta nomalē, jau daudzkārt pārslāņojusi vienu un to pašu Torņakalna staciju, jo Esplanādē daudzus gadus Rīgas dome un paši represētie savstarpēji nespēja vienoties un saņemties novietot piemiņas akmeni saviem likteņbiedriem, tāpat kā 1991. gadā iecerēto iespaidīgi piramidālo veidojumu Zaķusalā pie Dzelzs tilta.

Vai pašreizējā Rīgas domes opozīcija ir painteresējusies, kāpēc Berlīnes mūra fragments Elizabetes ielā tieši pēdējā laikā dīvaini aprakstīts lielburtiem krievu valodā? Vai painteresējusies, kur nupat pazudis vērtīgais Daugavgrīvas piemineklis Brīvības cīņu kareivjiem un mūsu sabiedrotajiem – angļu jūrniekiem?

Vai pakontrolējusi Brāļu kapu plākšņu restaurācijas gaitu valstiski nozīmīgajā apbedījumu vietā? Tas būtu nozīmīgi galvaspilsētas un Latvijas valsts kultūrvidei kopumā.

Klāt vēl nāk ekonomiska neizdarība, savtīgums, naturalizācija plešas plašumā un Rīgā uzvar “Saskaņas centrs”, kas saimnieciski efektīvi un mērķtiecīgi rosās, nepiemirsdams par krievu interesēm uz latviešu valodas un kultūrvides rēķina.

Var jau skaļi tagad vaimanāt, ka Rīga kļuvusi krieviskāka (savā ziņā tā ir taisnība – pat pašvaldības eglītes appušķotājus dzirdēsiet runājam vien krieviski). Tomēr vēlēšanu urnām ar šādu biedēšanu izbraukt būs grūti. Vajadzīgi ir darbi. Ja iepriekšējas neizdarības vai kļūmju dēļ vēlēšanu iznākums ir vājš, tad vismaz jābūt spēcīgai un darbīgai opozīcijai. Kur tāda Rīgas domē ir pašlaik?

Veselības aprūpes pieejamība, latviska kultūrvide, pabalsti demogrāfiskā stāvokļa veicināšanai? Vai gluži pretēji – absurdi kalkulējumi privātām biznesa interesēm uz valsts un pašvaldības rēķina. Kāda ir ārpus “centriem” esošā infrastruktūra un kā tas samērojams ar tur mītošo iedzīvotāju privāto labklājību un pašvaldības rūpēm par šiem cilvēkiem? Rīgā tiek izbūvētas vairākas gājēju takas t. s. migrantu rajonos, kaut tajā pašā laikā joprojām vērtīgā Hāmaņa muiža Slokas ielā dēd puspostīta.

Pašreizējā RD vadība daudz ko dara, bet daudz ko būtisku arī neizdara. Tomēr opozīcijas kritika tai ir nevietā par jau padarīto t. s. sabiedriskā transporta lietā vai “rūpēs par autovadītājiem” sniegputeņu laikā. Un O. Pulka dusmas par N. Ušakova ierosinājumiem palīdzēt ļaudīm sarežģītos apstākļos ir nudien komiskas.

Tomēr acīmredzama ir arī “SC” Rīgas domes vadības nespēja apjēgt milzīgo pretišķību, kāds ir Pareizticīgo katedrāles apzeltītajam zvanu torņa kupolam Brīvības bulvārī, respektīvi, kristīgai baznīcai un Staļina sarkanarmijas nāves stabam ar šāvēju kompleksu Uzvaras bulvārī. Tie nav savienojami jēdzieni ne no veselā saprāta, ne morāles un valstiskuma apziņas.

Kas īsti ir prioritāte, galvenie uzdevumi Rīgas pašreizējiem domniekiem un to krēslu nākamajiem kārotājiem?

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+