Rīga kā spēcīga platforma startam Saeimas vēlēšanās 0
Pašvaldību vēlēšanas vainagojušās ar pārliecinošu “Saskaņas centra” (“SC) uzvaru Rīgā. Tikmēr “Vienotība” (“V”) un Nacionālā apvienība (NA) kopā savāca gandrīz divas reizes mazāk balsu. Tie, kas pirms vēlēšanām klaigāja: “Zaudēsim Rīgu, zaudēsim Latviju!” – tagad piebalso politologiem, ka drāma esot pārspīlēta vai izdomāta.
Tomēr vēlēšanas Rīgā ir iezīmējušas vairākus svarīgus pavērsienus. Un vērojamā partiju reakcija, kurā nekas neliecina nedz par vēlmi un spēju uzdot visnepatīkamākos jautājumus, nedz apzināt galvenās problēmas un kļūdas, raisa bažas, ka drāma vēl tikai vērsīsies plašumā.
Lai arī par “SC” joprojām galvenokārt balso krievi, tomēr arvien lielāks latviešu pulks, kam “SC” prokremliskā orientācija nešķiet šķērslis brīvbiļešu politikas un Nila Ušakova personīgās harismas atbalstīšanai, liecina vismaz par divām tendencēm. Pirmkārt, patriotisms un latviskās vērtības latviešu vēlētāju izvēlē sāk zaudēt primāro nozīmi – latvieši ne tikai balso par “SC”, viņi arī stājas šīs partijas rindās, lai gan pavisam nesen Ušakovs balsoja par divvalodību un joprojām ir pretrunīgs izteikumos par valodas un okupācijas jautājumu. No tā izriet, ka nacionālās partijas gaida grūts un izšķirošs pārbaudījums, jo arī Saeimas vēlēšanās nākamā gada rudenī nevarēs slinki parazitēt tikai uz etniskā balsojuma stabilitāti. “Vienotībai” un NA ir jāspēj vēlētājiem uzrādīt programmu, kas no “SC” principiāli neatšķirtos vienīgi ar latviešu valodas aizstāvību. Vai šāds piedāvājums ir?
Kad Rīgas mēra amata kandidātu debatēs Ušakovu kaunināja par “otkatiem” un savējo bīdīšanu amatos, tad latvietis, gulšņādams iepretī televizoram, pamatoti varēja kurnēt – bet ar ko jūs paši esat labāki?
Kad Ušakovam pārmeta viņa partijas divdomīgo attieksmi pret latviešu valodu un kultūru, tad latvietis jau atkal varēja atjautāt, cik aktīvi “V” un NA pašas ir sekmējušas kultūrprocesus un latviešu valodas pozīciju stiprināšanu, nepaliekot vien lozungu līmenī.
“Vienotības” un NA neveiksmju pamatā noteikti nav tikai konsolidācijas trūkums (lai gan tas, protams, palīdzētu uzlabot rezultātu), vārgi mēra amatu kandidāti (lai gan Rīgā pašvaldības vēlēšanas nez kāpēc ir pārvērtušās par mēra vēlēšanām, bet Ušakovs debatēs neapšaubāmi bija vispārliecinošākais), un izgāšanos nevar attaisnot arī ar “SC” pieejamajiem administratīvajiem resursiem.
Nacionālo partiju mazspēja “SC” ir devusi iespēju paturēt Rīgu kā spēcīgu platformu startam Saeimas vēlēšanās. Lai noturētu un atgūtu vēlētājus, citu partiju galvenais uzdevums ir tādu vērtību apliecināšana darbos, kas šīs partijas būtiski un acīmredzami atšķirtu no “SC”.
Otrs uzdevums, kam jau sen būtu jāvelta daudz lielāka uzmanība un resursi, ir spēcīga plāna izstrāde, lai ielauztos “SC” vienpersoniski kontrolētajā “krievvalodīgo” informācijas telpā un spētu uzrunāt krievus, piedāvājot viņiem objektīvu, Latvijai lojālu informāciju.
Ir skumji vērot latviešus, kas atbalsta “SC” ap-stākļos, kad ir skaidri zināma šīs partijas saistība ar Latvijas valstiskumam un nacionālajām vērtībām bīstamiem spēkiem ārpus Latvijas robežām. Tomēr jāatzīst, ka “SC” iegūtās latviešu balsis ir liels un smags akmens arī nacionāli orientēto partiju dārziņā. Latvijā beidzot ir jāveido gudra saimnieciskā un sociālā atbalsta politika, lai lēts, bet konsekvents populisms neizskatītos nesalīdzināmi pievilcīgāks nekā tukšas pašslavinošas tēzes par spožu krīzes pārvarēšanu.
