“Rīgas biržā” – Boloņas mākslas muzeja dārgumi 0
Mākslas muzejā “Rīgas birža” līdz 19. aprīlim skatāma izstāde “Itāļu portreta glezniecības divi gadsimti. 1580–1780”. Izstādē ir aplūkojamas četrdesmit gleznas – divu gadsimtu ilgumā tapuši itāļu mākslinieku darinātie portreti, kas atceļojuši no Itālijas pilsētas Boloņas. Izstādes kuratore Vita Birzaka akcentē, ka šāda izvēle nav nejauša, jo Rīgu, Kurzemi, Rundāli un Boloņu saista arī būtiski vēsturiski fakti.
Uz Rīgu atvesti Boloņas mākslas muzeja lielākie dārgumi, no kuriem daži teju pat 500 gadus veci. Boloņa ir Eiropas mākslas izglītības sistēmas pamatu šūpulis. Gan Latvijā, gan citviet mākslas studenti glezniecību apgūst tieši pēc šajā Itālijas pilsētā iedibinātām mākslas izglītības tradīcijām. Latviju ar Boloņu saista īpaši trīs gadu simteņus seni vēsturiski fakti. Vēsturiskos faktus atklāj V. Birzaka: “1785. gadā Kurzemes hercogs Pēteris, ceļojot pa Eiropu, iemīlēja Boloņu un tās mākslu, kā piemiņu par savu klātbūtni nodibinot mākslas prēmiju Boloņas Mākslas akadēmijā. Prestižā balva pastāvēja vēl ilgi pēc tam, kad Kurzemes hercogiste jau bija aizmirsta. Savukārt Latvijā šis stāsts no jauna tika atklāts XX gadsimtā. Iespējams, skatītāji ekspozīcijā ieraudzīs darbus, kuri toreiz priecēja hercoga Pētera acis. Kā pateicību par dāsno balvu akadēmijas ļaudis izveidoja hercogam Pēterim veltītu marmora pieminekli, kurā iegravēts šāds teksts: “dux bonarum artium fautor Munificentissimus” (dāsnais hercogs, kas atbalstījis tēlotājmākslu lat. val.). Piemineklis Boloņā apskatāms joprojām.”
“Šāda veida materiāls Rīgā faktiski nav rādīts. Tas nenozīmē, ka mums pašiem kolekcijā nav atsevišķu meistaru darbu. Šādā komplektācijā un periodā mēs tos neesam redzējuši,” atklāj Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktore Māra Lāce.
Izstādei īpašu tēlainību piešķir arhitektes Liesmas Markovas interjera akcenti. Tā, izejot cauri stilizētam veco itāļu muzeju pagalmam – skatuvei ar citronkociņu –, skatītājs nonāk ekspozīcijā, kur pretim urbjas daudzi acu pāri, no majestātiskiem pašapzinīgiem augstmaņiem un dāmām līdz nevainīgiem, dzidriem bērnu skatieniem, kas naudas un varas smagumu nepazīst. “Paskatoties šo attēloto cilvēku sejās, brīžiem ir tāda dialoga sajūta, ka mēs esam aci pret aci ar uzgleznoto,” skaidro V. Birzaka.
Izstādes ekspozīcijas kodolu veido Boloņas Nacionālās pinakotēkas kolekcija, kam pievienojas citu pilsētas muzeju darbi. Portrets ir žanrs, kas ļauj izsekot itāļu glezniecības meistarības izaugsmei lielajā stilu daudzveidībā vairākās mākslinieku paaudzēs. Izstādi ievada Lavīnijas Fontanas (1552–1614) darbi, kas savos slavenajos portretos pārņem XVI gadsimta manieristu eleganci, kas vienlaikus balansē un pārsteidz ar apģērba smalkuma atveidi un personāžu psiholoģisko tēlu atklāsmi. Tas bija laiks, kad glezonotājas sievietes bija retums, 16. gadsimta manieriste Lavīnija Fontana bija viena no tām. Vēl izstādē skatāmi brāļu Karači, Gvido Reni darbi. “Tas ir laiks, kad renesanse, manierisms, baroks – visi šie strāvojumi pastāv līdzās,” atklāj V. Birzaka.
Ekspozīcija veidota ar domu izcelt tās kvalitatīvās vērtības, kas tiecas pāri laikam, aicinot saskatīt priekšnoteikumus romantiskās kultūras un modernās mākslas attīstībai nākotnē. Katrs izstādes portrets ir izcila mākslinieciska veiksme, neparasts personības atveidojums, kurā atklājas gan cilvēka individualitāte, gan vēsturiskais konteksts.
