Mobilā versija
+0.1°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
30. maijs, 2012
Drukāt

«Rīgas biržā» iepeld «Gondola»


gondola_db_6

Mākslas muzejs “Rīgas birža” ieguvis jaunu pastāvīgu starptautiski atpazīstamu zīmi – pasaulslavenā Krievijas mākslinieka Dmitrija Gutova darbu “Gondola”. Tas radīts “Rīgas biržas” ātrijam kā Borisa un Ināras Teterevu fonda dāvinājums muzejam.


 

Vienpadsmit metrus garo mākslas darbu “Gondola” Dmitrijs Gutovs veidojis īpaši mākslas muzejam “Rīgas birža” pēc mākslas zinātnieces Helēnas Demakovas uzaicinājuma. Tas ir jau otrais mākslinieka un mākslas zinātnieces kopdarbs Rīgā. 1995. gadā Dmitrijs Gutovs piedalījās Helēnas Demakovas kūrētajā projektā “Piemineklis” (“Monument”) Rīgas pilsētas vidē ar mākslas darbu “Nemiers valda manā sirdī”. Arī šoreiz mākslas darbu iedvesmojuši dvēseliski saviļņojumi.

Pusaudža gados Gutovs žurnālā “Inostrannaja ļiteratura” izlasījis scenāriju Mikelandželo Antonioni filmai “Zabriskie point”, kur vienā no filmas noslēguma ainām burtiski krāsainos gabalos uzsprāgst patērētāju sabiedrības “labumi”. “”Gondola” ir sastindzis īstas Venēcijas gondolas sprādziens – telpisks, taču reizē lineāri skaidrs vēstījums,” saka mākslas kuratore Helēna Demakova. No sprādziena haosa radīts kosmoss – sakārtota kultūras pasaule. Tajā nav nekā lieka, tās forma ir ārkārtīgi skaidra.

Mākslas kritiķis un kurators Aleksandrs Jevangeli teicis, ka Gutova darbu novatoriskais raksturs meklējams apbrīnojamajā spējā no pilnīgi dažādiem avotiem – tīri gleznieciskiem meklējumiem, kas reizēm robežojas ar abstrakciju, grafiskā dizaina, Austrumu kaligrāfijas, konceptuālās tradīcijas, intelektuālām padomju un pasaules kultūras studijām – radīt savu, neatkārtojamu autora amalgamu, jaunu estētisku sakausējumu.

Ievērojamais krievu mākslinieks Anatolijs Osmolovskis rakstījis, ka Dmitrija Gutova māksla attiecas uz visu 20. gadsimta mākslas vēsturi. Viņš uzskata, ka Gutova “Gondola” ataino tradīcijas un avangarda savijumu laikmetīgās mākslas tapšanas gaitā, kur Kazimira Maļeviča supremātiskās un Vladimira Tatļina “lidojošās” formas mijas ar kultūras vēstures dzīlēs rodamo harmoniju un reizē dramatisku dinamiku.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+