Latvijā
Politika

Rīgas domē – kā Kremļa teritorijā. Saruna ar Jutu Strīķi 16


Juta Strīķe
Juta Strīķe
Foto – Anda Krauze

Tikai nedaudz pietrūka, lai šovasar vēlēšanās gāztu prokremlisko varu Rīgas domē. Pie vainas vājais KNAB, uzskata Juta Strīķe. Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroju viņa nomainījusi pret pašvaldības deputātes amatu, jo politikā varot panākt vairāk, nekā darbojoties atsevišķā institūcijā. Kā Strīķes cerības izskatās tuvplānā?

Rīgas domē jums esot tāds skarbs darba režīms – sēdes notiek līdz pat pusnaktij, pēc tam vēl komitejas sēdes. Kādas atziņas pēc pusgada deputātes krēslā?

Kad sāku strādāt Rīgas domē, radās sajūta, ka iekāpju Kremļa teritorijā – gluži kā pārslēgtu pulti uz kādu Krievijas kanālu. Apzināti vai ne, viņi kopē varas vertikāles uzvedību, kas izplatīta Krievijā. Ja domes vai komitejas sēdē izskan viedoklis, kas viņiem nepatīk, cenšas pārkliegt, samāksloti smieties, taisīt troksni ar kājām.

Arī Saeimā deputāti mēdz patrokšņot.

Parlamentā huligāniskas izpausmes var būt atsevišķiem cilvēkiem, Rīgas domē tas notiek organizēti, ir iepriekš izrunāts un režisēts. Tā ir “Saskaņas” politika, “Gods kalpot Rīgai” – mazāk. Kas nav bijis Rīgas domē, to nesapratīs. Esam ieviesuši tiešraides no komitejām, tagad jebkurš iedzīvotājs var visu vērot internetā, arī to, kā “Saskaņas” deputāti darba laikā baksta telefonu vai guļ.

Politikā katram savi cīņas paņēmieni.

Tā kā politika man ir pavisam jauns lauks, pirms stāšanās partijā es par to aizdomājos. Pats galvenais – nepazaudēt sevi, nemainīties kaut kādās ārējās vai iekšējās izpausmēs, un pie tā arī pieturos. Vispār jau cilvēki pēc 40 gadiem savā būtībā vairs nemainās, jo ir nostabilizējusies vērtību sistēma, izveidojies raksturs.

Jūs kā Rīgas domes deputāte ārēji gan esat kļuvusi mierīgāka, līdzsvarotāka salīdzinājumā ar to Strīķi, kas strādāja KNAB. Vai mediju treniņos samācījāties?

Treniņus neesmu apmeklējusi, es no tiem pat baidos.

Mums pieder viss, kas ar mums ir noticis. Iedomājieties, ka jūs piecreiz atlaiž ne par ko, neļauj strādāt un nepārtraukti terorizē ar disciplinārlietām. Arī šāda pieredze ir noderīga. Esmu iemācījusies adekvātāk reaģēt uz publisku vēršanos pret mani, kā atbildēt uz sitieniem un risināt situācijas. Kad kāds mēģina mūs kacināt, nodomāju – tas jau ir piedzīvots. Kolēģi pat saka, kā tu ar humoru vari izturēties pret tām ķengām, ko šovasar Lembergs izplatīja*? Neesmu tās lasījusi, taču viens no maniem paziņām, kas pašlaik mācās vēsturi un filozofiju, teica, ka ar Jurašu uz vāka esam attēloti līdzīgi, kā viņš vēstures grāmatās redzējis attēlojam Hitlera laikā ebrejus.

Kad Rīgas domē redzu, ka Ušakovs kļūst nervozs, un tāds ir visai bieži, lieto neētiskus izteicienus, pie sevis nosmaidu – tu vari darīt, ko gribi, bet atlaist mani nevari un pat disciplinārlietu nevari ierosināt. Starp citu, televīzijā Ušakovs izklausās gudrāks nekā komiteju sēdēs, jo konkrētos jautājumos trūkst dziļāku un pamatīgāku zināšanu, tāpēc uz precīziem jautājumiem viņš nevar pateikt neko vairāk par to, ko jau pavēstījis žurnālistiem.

Galerijas nosaukums

Ar labām likumu un ekonomikas zināšanām varat iedzīt pozīciju stūrī?

To mēs arī darām. Un ir zināma valoda, kuru “Saskaņa” saprot. Ja esi uzstājīgs un precīzs, izdevies diezgan daudz ko panākt, piemēram, kad jautājumā par azartspēļu likvidāciju Rīgas vēsturiskajā centrā Drošības un korupcijas komitejas sēdē vairāki “Saskaņas” deputāti, atsaucoties uz materiāla it kā nepilnībām, centās to atlikt, ar Jurašu izskaidrojām, ka par tiesas lēmuma nepildīšanu draud kriminālatbildība un mēs zinām, kā to iniciēt. Komiteja nobalsoja, ka azartspēļu vietas paliek tikai viesnīcās. Kā partija saprotam, ka azartspēles Vecrīgā nav lielākais ļaunums, mums jādara viss, lai tās izskaustu mikrorajonos, kur pilns ar spēļu vietām – tās ierīkotas pat daudzdzīvokļu namu pirmajos stāvos. No sava iepriekšējā darba zinu, ka ļoti bieži azartspēles kļūst par cēloni noziegumiem. Cilvēks paņem kukuli, tūlīt ar to dodas pie spēļu automāta, paspēlē naudu un domā, kā tikt pie nākamā kukuļa. Atkarība no azartspēlēm ir iemesls zādzībām, ne velti blakus spēļu zālēm mēdz ierīkot lombardu, kur ieķīlāt sazagtās mantas, tās ir arī cēlonis neapdomīgai ātro kredītu ņemšanai, laupīšanai. Saprotam, ka pozīcija nedarīs neko, lai ierobežotu azartspēles mikrorajonos, taču mēs to esam izvirzījuši par vienu no partijas mērķiem.

Kā KNAB priekšnieka vietniece 2013. gadā teicāt, ka Rīgas dome necīnās ar korupciju, lai gan tā ir aktuāla, ar ilgstošu un sistēmisku raksturu. Kā izskatās tagad?

Redzot, kāda ir Rīgas domes personāla politika, nozīmīgos amatos pieņemot cilvēkus arī bez konkursa, tas izklausās pat pārāk piesardzīgi. Toreiz runāju par Centrāltirgu, kurā nozīmīgu amatu ieņēma persona ar sodāmību un kur vairākas reizes par korupciju tika aizturēti tirgus vadītāji. Arī šodien rodas sajūta, ja kāds ir aizturēts, apsūdzēts vai sodīts, pozīcijai, īpaši jau “Saskaņai”, tā ir kvalitātes zīme, ka tam var uzticēties, ir savējais un darīs, ko liks.

Pēdējā domes sēdē bez konkursa, pamatojuma un izvērtēšanas tika pieņemts Administratīvās komisijas priekšnieka vietnieks, pret kuru skaļi iebildām, jautājām, kā viņš izvēlēts un ar ko labāks par daudziem citiem juristiem Latvijā, taču atbildi nesaņēmām. Īres valdes vadītāja amatā gandrīz tika pieņemts ļoti apšaubāmas reputācijas kandidāts Antons Šepetis, kas ar agresīvām metodēm atbrīvojas no saviem īrniekiem. Mēs protestējām, un Mājokļu un vides komiteja nolēma viņu neapstiprināt. Kur viņi vispār tādus atrod!

Ko jūs varat panākt tajā haosā, kas notiek ar daudzām Rīgas ielām?

Ušakovs apzināti noorganizēja tā, lai remontdarbi un ar tiem saistītais haoss sāktos pēc vēlēšanām un viņi nepazaudētu vēlētāju balsis. Ja remonti sāktos agrāk – aprīlī, maijā, rīdzinieki neapmierinātību izrādītu vēlēšanās. Ikdienā braucu ar sabiedrisko transportu un dzirdu, kā cilvēki, kam šādā situācijā uz darbu jābrauc pat pusotru stundu, lamā Ušakovu.

Ko mēs darām – sasaucam sēdes, pieprasām informāciju no Satiksmes departamenta, kur vairāk nekā gadu nav pilntiesīga vadītāja. Pret iepriekšējo ierosināta krimināllieta, taču viņš no darba nav atlaists, pat nav ierosināta disciplinārlieta, Vitālijs Reinbahs atrodas kaut kādā mistiskā dīkstāvē. Tāda situācija, kas var ilgt gadiem, ir piesegšana un lojalitātes izrādīšana pret cilvēkiem, kuriem ir apsūdzības krimināllietās.

Vai par tagadējo KNAB sāp sirds?

Sākotnēji ļoti sāpēja mums visiem, kas piedalījās biroja veidošanā, jo tas strādāja efektīvi – “Daimlera”, Magones, “digitālgeitas” un citās lietās. Tika aizturēti Jūrmalas mēri, Rīgas attīstības departamenta augstākās amatpersonas. Tagad KNAB komanda gandrīz visa ir izjaukta, valstiski nozīmīgas lietas neredzu, taču dzirdu, kā radio jaunais biroja vadītājs Straume cenšas izdabāt un saka – paldies premjerministram, sadarbojamies ar ģenerālprokuroru. Tas daudz ko izsaka.

Mūsu valstī vēlētos redzēt stipru KNAB, kāds tas pašlaik nav. Neredzu arī patiesu vēlmi valdībā un parlamentā pievērsties pretkorupcijas jautājumiem, lai gan, ja valstī vai pašvaldībā pastāv korupcija, tad trūks naudas jebkurai nozarei. Kad Krievijā Navaļnijam pārmet, ka runā tikai par korupciju, viņš saka – kamēr naudu nozog, nav jēgas attīstīt ko citu. Ja zog lielie, tad to dara gan vidējā administrācijas līmenī, gan arī mazie pazog. Ja zog augšā, apakšas to jūt un apzinās, ka valstī zagšana vai izšķērdēšana notiek visos līmeņos.

Taču daļa lielo joprojām ir uz brīvām kājām – Miķelsons, Magone un Lembergs.

Ja nav politiskās gribas apkarot korupciju, ģenerālprokurors ir tāds, kāds ir, un arī KNAB un Drošības policijas priekšnieks netraucē dzīvot…

Lemberga gadījumā pretdarbība notiek kā astoņkājim visos virzienos – viņa labā strādā vesela advokātu grupa, velk lietas izskatīšanu, ir pieeja lēmumu pieņemšanas procesam Saeimā. Atcerieties, ka bija priekšlikums par amnestiju visiem Trīs Zvaigžņu ordeņa kavalieriem, par laimi, to noraidīja, bet redzam, ka tiek domāts par likumdošanas iedarbināšanas iespējām. Lai gan nepiekrītu teicienam “ar stipru nelauzies un bagātu netiesājies”, zināma taisnība tam ir.

Esmu sapratusi, ka ar politisku varu iespējams vairāk panākt, nekā darbojoties atsevišķā institūcijā. Tas arī bija iemesls, kāpēc šā gada sākumā sāku domāt par politiku un tagad esmu Rīgas domē. Jēga kādu aizturēt ir tad, ja viņa amatā ieliek godīgu cilvēku, kas sakārto vidi un maina sistēmu, nevis, piemēram, Miķelsona vietā ieceļ kaut ko līdzīgu.

Ieiešana politikā saistās ar riskiem – paliek novārtā profesija, zem lupas nonāk privātā dzīve, pretinieki publiski noķengā. Starp citu, no kurienes jums Annas Potapovas “aste” nāk līdzi?

Man gan nepatīk atcerēties skolas gaitas Maskavā, jo tā vide bija ļoti nežēlīga no pedagogu puses, kas bija kompartijas šovinisti un baltiešus uzskatīja par fašistiem. Viņi to neslēpa arī stundu laikā un ņirgājās par mums. Ja dzirdēja runājam latviski, kas bija mūsu ģimenes valoda, sauca to par suņu valodu. Krieviem tik īsi vārdi kā mums ar māsu – Juta un Vita – nebija pazīstami, viņi uzskatīja, ka tie ir saīsinājumi no Aņutas vai Annas un Viktorijas. Potapova ir mans uzvārds līdz laulībām ar Maiguru Strīķi, ar kuru iepazināmies policijas darbā.

Vīrs jūsu politisko izvēli atbalsta arī finansiāli – ar sešu tūkstošu eiro ziedojumu Jaunajai konservatīvajai partijai.

Viņš uzskata par pienākumu regulāri atbalstīt JKP. Šogad iztiek no pensijas un tā, ko izaudzē laukos. Nekad neesam neko šiku pirkuši, mums nav dārgu hobiju un bija izveidojušies zināmi uzkrājumi. Dārgākais no vaļaspriekiem bija mani septiņi gadi hokejā.

Ko tad viņš audzē?

Jau vairāk nekā divdesmit gadus – dālijas, viņa kolekcijā ir 110 šķirnes, pagājušajā vasarā iestādīti vairāk nekā 800 stādi. Maigurs ir no laukiem, viņam pilsētas dzīve nekad nav bijusi tuva.

Un jums?

Vai nu vīrs mani ir piesaistījis, vai pēc 40 gadiem cilvēkiem vienkārši rodas interese par sīko lauksaimniecību – stādīšanu, ravēšanu. Otro gadu arī konservēju tomātus, bietes, gurķus, un man tas sāk iepatikties. Vīrs sastādīja siltumnīcā ap 90 ķirštomātiņu, šogad pirmos ēdām ap Jāņiem. Ja ir laba raža, tā jāliek burkās. Paši audzējam arī čili, rozmarīnu, raudeni un citas garšvielas, mums ir pat lauru koks, kuru pa ziemu nesam iekšā.

Vēl pirms pieciem gadiem par laukiem teiktu – nekad, bet šodien jūtu, ka tie palīdz, nomierina, stabilizē.

Mūsu kļūst mazāk – latvieši aizbrauc, dzimstības bilance joprojām ir negatīva. Kā tas noticis, ka esat bez bērniem?

Savā laikā nostājos uz policista cīnītāja sliedēm, kas man bija svarīgākais, un visu šo laiku esmu pa tām gājusi. Pat apprecēties neesmu mērķtiecīgi plānojusi. Tikai, līdzko 24 gados sev pateicu, ka varu arī bez vīra mierīgi dzīvot, mēs ar Maiguru iepazināmies. Katram savs ceļš – manējais ir šāds. Tā dzīvē vienkārši ir sanācis un es ar šo situāciju protu dzīvot.

Vasarā pie Rīgas pils rīkojāt tautas sapulci, kurai sekoja vēl viens mītiņš, nu izskatās, ka esat pieklusuši?

Sanāksmes rīkojām, atsaucoties uz cilvēku aicinājumiem, viņi mums rakstīja, zvanīja, arī tagad dažādos formātos tiekamies ar vēlētājiem. Ja būs situācija, kad cilvēki atkal gribēs sanāksmes, tad rīkosim tās. Demonstrāciju un mītiņu kultūru Latvijā vajag vairāk attīstīt. Tas nenotiek pats no sevis, kādam šie saieti jāorganizē.

Kopš Lietussargu revolūcijas, kad skaļi protestējām pret oligarhiem, pagājuši jau desmit gadi, un mēs joprojām pret viņiem tikai mītiņojam. Cilvēkos var rasties šaubas – ko tas mainīs vai ko tad es…

Kad Krievija okupēja Krimu, es vēl strādāju KNAB un darbiniekiem nepamatoti aizliegts piedalīties mītiņos. Lai nebūtu iespējas pret mani vērsties, sagaidīju nakts tumsu, nopirku dzeltenas un zilas puķes, aizlavījos līdz Ukrainas vēstniecībai un noliku ziedus. Tā bija tik laba sajūta, ka sirds tevi aicina un tu tai seko, nevis sāc prātuļot, vai drīkst un ko tas dos. Ja nebūtu to izdarījusi, nožēlotu. Iemācījos arī Ukrainas himnu “Ще не вмерла Україна” (latviski: Vēl nav mirusi Ukraina), lai ar ukraiņiem varētu to dziedāt kopā. Tāpēc vērtēju kā nodevību pret Ukrainas tautu un tiem, kas cīnās ar Kremļa režīmu, Latvijas politiķu draudzēšanos vai aicinājumu draudzēties ar pašreizējo Krievijas varu. “Saskaņas” nespēja atzīt, ka Krima ir okupēta un Putins rīkojas kā fašists, izslēdz jebkuru iespēju ar to sadarboties.

Ar Kremļa gādīgu roku Latvijā atkal sasparojušies valsts valodas pretinieki, kas protestē pret mācībām valsts valodā visās valsts un pašvaldību vidusskolās. Kur ir jūsu partijas balsis valsts valodas atbalstam, ja reiz JKP vērtības ir 18. novembra republika un latviski runājoša nācija?

Uzskatām par nepieņemamu, ka jau 26 gadus kopš neatkarības atjaunošanas visās valsts un pašvaldību skolās izglītība nav tikai un vienīgi latviešu valodā, un par to ir atbildīgas visas latviskās partijas. Mācībām jānotiek valsts valodā jau no pirmās klases, tas būs viens no mūsu darbiem, kad iekļūsim Saeimā.

Gatavojaties startēt arī Saeimas vēlēšanās?

Ar kolēģiem esam vienojušies, ka darām, kā labāk, pareizāk un racionālāk partijai, nevis kādam no mums. Kā kopā izlemsim, tā arī būs. Pieļauju, ka varētu startēt arī Saeimas vēlēšanās.

Ko varat mācīties no citām partijām, kas darbību beigušas kā zatlerieši vai nonākušas uz izjukšanas sliekšņa kā “Vienotība”?

Zatlera partijā varēja iekļūt jebkurš, un tā bija viņu lielākā kļūda. Mūsu partijā automātiska uzņemšana nenotiek, rūpīgi izskatām kandidātu pieteikumus, intervējam, izvērtējam. Savukārt par “Vienotību” var teikt, ka viņi spēcīgi ienāca politikā ar pretkorupcijas karogu, bet pa ceļam kaut kur krūmos to pazaudēja. Korupcija ir problēma pat Rietumos, pie mums tā ir dubulti un pat trīskārt lielāka, tāpēc karogs nesams cauri visām institūcijām un lēmumiem.

Uz vēlēšanām partijai būs lielāki tēriņi. No kurienes nāks nauda?

Pašlaik dzīvojam no biedru naudām un ziedojumiem, kas nesasniedz 1000 eiro, tāpēc ir ļoti viegli strādāt, jo nav neviena, kas mēģināt ietekmēt mūsu lēmumus.

Saistītie raksti

Labi zinām, ka nauda un vara ietekmē vēlēšanas – redzējām taču, kā Ušakovs pirms pašvaldības vēlēšanām izmantoja administratīvos resursus, lai popularizētu savu tēlu. Man ir sūdzējušies cilvēki, arī no pašvaldību kapitālsabiedrībām, piemēram, “Rīgas satiksmes” autobusu šoferi, ka ir spiediens, lai stājas “Saskaņā”. Tā visa ir nelikumīga administratīvā resursa izmantošana, taču neesmu redzējusi tiesiskās sekas. Varu Rīgā Ušakovs saglabāja tāpēc, ka ir tik vājš KNAB, kas nespēja ierobežot administratīvās varas un naudas ietekmi uz vēlēšanām.

Nesen intervijā mūsu žurnālā vēsturnieks Harijs Tumans apgalvoja, ka esam pazaudējuši ideju, kam domāta Latvijas valsts. Kā jūs domājat, kāda ir mūsu valsts ideja?

Zinu, kā trūkst Latvijai un kāpēc rodas tādas domas un idejas. Mēs lepojamies ar Latviju un latvietību, vēsturi, kultūru, dabu, spēju atjaunot un celt valsti, ar sportistiem, diriģentiem, dziedātājiem, aktieriem, bet mums trūkst amatpersonu, ar kurām lepoties. Kad Vairai Vīķei-Freibergai beidzās prezidentūras termiņš, Lietuvas kolēģi kādā tikšanās reizē smejoties teica – nu jūsu prezidents vairs nebūs vislabākais. Tagad tas būs mūsējais! Ja paskatāmies uz kopainu, kas pārstāv valsti, man nav īsti ar ko lepoties. Varu nosaukt Jāni Bordānu, par kuru laikā, kad viņš vadīja Tieslietu ministriju, ārzemju saietos varēju ar lepnumu teikt – tas ir mūsu tieslietu ministrs. Varbūt šis ir vēl viens no iemesliem, kāpēc iestājos JKP, jo gribu tādus ministrus, premjerministru, prezidentu, par kuriem ar augsti paceltu galvu varētu teikt, ka tie ir mūsējie.

* Domāts izdevums “Raustītāji”, kuru šā gada jūnijā laida klajā SIA “Mediju nams”.

LA.lv