Mobilā versija
+14.4°C
Rudīte, Everts
Otrdiena, 22. augusts, 2017
5. maijs, 2017
Drukāt

Filmas “Ātrie igauņu puiši” režisors Jāks Kilmi: Mēs neesam politiski nostalģiski (1)

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Nedēļas beigās uz Latvijas kinoekrāniem nonāks igauņu režisora Jāka Kilmi piedzīvojumu komēdija “Ātrie igauņu puiši”. Tās sižeta pamatā ir stāsts par to, kā 20. gs. 80. gados padomju Igaunijā trīs jauni importa preču spekulanti, kārojot pēc Rietumu seriālos noskatītas dzīves, ar piepūšamo laivu aizbēg uz Zviedriju, tomēr tur dzīve, izrādās, nelīdzinās filmās redzētajai. Lai sevi nodrošinātu, puiši izgudro plānu, kas visu pavērš kājām gaisā. Filma tapusi, sastrādājoties trim valstīm – Igaunijai, Somijai un Latvijas radošajiem spēkiem – producentam Jānim Kalējam, operatoram Aigaram Sērmukšam, Rīgas Krievu teātra aktrisei Jūlijai Berngartei, aktierim Dmitrijam Palēsam.

– Jūsu kā kino režisora uzmanība īpaši pievērsta padomju laikam, īpaši 80. gadiem, piemēram, jūsu dokumentālā fikcija “Disko un atomkarš” stāsta par pieaugšanu Padomju Savienībā. Kāds tam iemesls?

J. Kilmi: – Pats esmu 80. gadu zēns, tāpēc šis laiks man ir iekritis sirdī. Tas ir laika posms, ko gluži fiziski izjutu uz savas ādas un kas mentāli atspoguļojas manā pieredzē. Katrs pieaugušais taču iekonservējis sevī gabaliņu paša bērnības, un šis bērns viņā nekad nepazūd. Man ir saprotamas tā laika vērtības, īpaši tolaik notikušās dažādu kultūru sadursmes, tāpēc ir viegli veidot filmas par šo laiku. Man, tāpat kā daudziem, ir nostalģija pēc bērnības, tāpēc mana filma ir šāds ceļojums laikā uz 80. gadiem – bez ciešanām – ar smaidu. Svarīgi saprast, ka mēs neesam politiski nostalģiski. Es priecātos, ja šī filma būtu pionieris igauņu un latviešu starpkultūru attiecību sfērā.

– Interesanti, ka veids, kādā runājat par padomju pagātni, ir atšķirīgs no mūsdienu Baltijas kino tik ierastās nopietni melnbaltos toņos ieturētās manieres. Filma “Ātrie igauņu puiši” pat ierakstīta piedzīvojumu komēdiju kategorijā, un šajā ziņā jūsu pieeja uzskatāma par uzdrīkstēšanos.

– Jā, šobrīd kino ir vairāk nopietno filmu par šo laiku. Tallinas filmu festivālā “Black Nights” redzēju jūsu “Melānijas hroniku”, un tā ir pilnīgi citāda filma. Man ļoti patika “Melānijas hronika”, tomēr jāatzīst, ka neesmu spējīgs veidot tāda veida filmu. Acīmredzot dzīvi uztveru citādi, un man ir tuvāks vieglais tonis. Protams, visi zinām par laiku pēc Otrā pasaules kara, par okupāciju Latvijā un Igaunijā, par Staļina laiku, un humors nudien nav tā valoda, kādā par to būtu jārunā. Skaidrs, ka es nespētu filmēt komēdiju par masu deportācijām. Tomēr tā nav mana tēma. Man patīk vieglākas tēmas, un 80. gadi patiesībā ir diezgan smieklīgs laiks. Iespējams, pats neesmu īpaši nopietna persona, tāpēc 80. gadi man šķiet vairāk komiski nekā traģiski. Nemaz nespēju iedomāties, ka es varētu filmēt nopietnu filmu par astoņdesmitajiem. Tas bija laiks, kad Padomju Savienība jau bija pa pusei sabrukusi un sistēma uz dažādām lietām reaģēja jocīgi, pati kļūdama par savu parodiju. Tas bija savā ziņā piedzīvojumu pilns un savā ziņā nenopietns laiks. Tāpēc izvēlēties komisku pieeju bija pašsaprotami. Tomēr svarīgi, ka mūsu filma nav tīra komēdija un tā nevēsta tikai par trim igauņu puišu jautrajiem piedzīvojumiem. Stāstījuma manierē ir humors, tomēr tas nav pašmērķīgs.

– Padomju robežpārkāpēju motīvs nenoliedzami pazīstams arī Latvijā, tomēr tas nereti saistās ar visai traģisku pieredzi – padomju režīma izpostītām dzīvēm, sevišķi palicējiem. Vai jūsu scenārija pamatā ir kāds konkrēts vēsturisks atgadījums un personāži?

– Filmas scenāriju veido vairāki reāli stāsti un milzum daudz iztēles. Lasīju daudz liecību par puišiem, kuriem izdevies aizmukt no Igaunijas uz Zviedriju, parasti – caur Somiju. Tāpēc nolēmām veidot filmu kā maza mēroga noziedznieku odiseju. Problēmas sākās tad, kad pirmo filmas scenāriju uzrakstīja somu autors, tomēr man tas nepatika, jo viņš to bija uztvēris pārāk nopietni, sevišķi detaļas, kas saistītas ar Padomju Savienību, – tur figurēja VDK, parādījās pat puiša vectēvs, mācītājs, kuru arestē – tur bija visas Rietumu klišejas par traģisko dzīvi Padomju Savienībā.

– Jūsu filmas nosaukums igauņu valodā ir ironiskais “Varoņi”, kas Latvijā pārtapis par “Ātrajiem igauņu puišiem”.

– Protams, tas ir ironiski, jo viņi ir antivaroņi, maza mēroga noziedznieki. Tomēr tikko pēc pārbēgšanas tā laika Zviedrijā tādus kā viņi nereti uzņēma kā varoņus, jo tad par mums visiem bija neticami smieklīgs priekšstats kā par brīvības cīnītājiem – režīma pretiniekiem. Mūsu puiši diemžēl liek viņiem vilties. Domāju, ka filmas nosaukums “Ātrie igauņu puiši” Latvijā darbosies, jums tas ir saprotams. Es tam piekritu, jo mēs patiešām esam ļoti ātri (smiekli).

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Izklausās intriģējoši: būs jāmēģina noskatīties tas films.

Jaunajā sezonā vairākos teātros būtiskas izmaiņas štatā (3)Jauna teātra sezona vienmēr raisa interesi – kādi autori ieraudzīs skatuves gaismu, kuriem režisoriem tiks uzticēti iestudējumi un par ko teātris tajā runās.
Draugiem Facebook Twitter Google+