Kultūra

Rīgas leģendu tumšie noslēpumi. Saruna ar Jāni Joņevu pirms pirmizrādes JRT 0

Foto – Timurs Subhankulovs

Jānis Joņevs (1980) literatūrā parādījās pēkšņi un spilgti. Viņa debija – romāns “Jelgava 94” par 90. gadu pusaudžu problēmām, alternatīvā dzīvesveida galējībām, smagās mūzikas vēsturi Latvijas kontekstā – piedzīvoja sešus grāmatas laidienus, saņēma vairākas godalgas, tostarp Latvijas Literatūras gada balvu un Eiropas Literatūras balvu. Kopš 9. marta šis romāns ar autobiogrāfisku pieskaņu ir pārdošanā grāmatnīcā Francijā. Tūlīt to varēs lasīt Slovākijā, bet 6. maijā grāmatu atvērs Norvēģijā. Jaunais latviešu režisors Jānis Ābele iecerējis veidot filmu, kuras scenārija pamatā būs grāmata “Jelgava 94”. Pēc Jāņa Joņeva romāna motīviem Jelgavas Jaunajā teātrī tapis iestudējums, savukārt dramaturģijā Jānis Joņevs ir debitējis ar lugu “Bārdas” – par vīriešu attiecībām ar varu, tradīcijām un kompleksiem – Mārča Lāča režijā “Dirty Deal Teatro”.

9. maijā Jaunā Rīgas teātra Mazajā zālē priekškaru vērs jauns abu mākslinieku kopdarbs – izrāde “Rīgas urbānie stāsti”. Par Rīgas tumšo pusi – spokiem, nelaimi nesošām vietām, nenotvertiem slepkavām. Tās patiesi ir pilsētas izpausmes vai arī mūsu iekšējās bailes? Šo Jāņa Joņeva debiju profesionālā teātrī un režisora Mārča Lāča debiju Jaunajā Rīgas teātrī var uzlūkot arī kā savdabīgus meklējumus htoniskajā pasaulē.

 

– Jāni, saki – kura tad ir pati tumšākā Rīgas puse?

J. Joņevs: – Katram sava. Uzveduma pamatā ir mūsdienās dzirdētas leģendas, deviņi stāsti. Vai tiešām noticis, kā leģendās teikts, droši vien nezina arī paši stāstītāji. Taču ir dzirdēti bērnu stāsti par sarkaniem zābaciņiem, kas klejo pa Rīgu un nes nelaimi, par Iļģuciemā klīstošu garu un melnu radījumu. Leģendās iepūtām savu dzīvību, lai viss varētu notikt uz skatuves. Man mamma bērnībā mācīja, ka neko nevajag ņemt no kapiem. Bet – kas notiek, ja šo pareizo mācību jauši vai nejauši pārkāpj? Ne jau visas leģendas ir baisas un pārdabiskas, bieži ir muļķīgi un smieklīgi atgadījumi, kas tiek stāstīti kā dzīvē notikuši, bet, no cita gala padzirdēti, liek apšaubīt to patiesumu. Man tas šķiet jo interesantāk. Mani īsti nesaista un neinteresē, vai viss pa īstam noticis. Drīzāk – kāpēc mēs šādus stāstus izdomājam, kāpēc tas vajadzīgs? No garlaicības? Dabas doto adrenalīnu gribas iztērēt? Un tad domājam, ka mums kāds uzglūn un grib nogalināt… Bet, no otras puses, darbojas arī mūsos pašos jau esošās iekšējās, reālās bailes, ko izpaužam pārdabiskos tēlos. Bailēs no vientulības meklējam spoka kompāniju. Dzīvē pietiek īsto problēmu, taču gribas arī ko romantiskāku… Izrādes gaitā meklējot, izrādās, vienā vietā runātais citur noticis pat vēl ļaunākā versijā. Savulaik cilvēki taču runāja par maniaku Juglā, kurš nogriež galvas… Toreiz tas izklausījās pēc pļāpām, kas apauga ar baisām detaļām, bet dažus gadus vēlāk tādas lietas tiešām notika… Jāuzmanās ar leģendu sacerēšanu, jo realitāte mīl mūsu izdomāto atkārtot. Lielais scenārists arī ir ar humora izjūtu… Dažreiz īstie stāsti nežēlībā un baisumā pārspēj mūsu fantāziju un izdomāto.

– No kā pašam bail?

– No suņiem. Bet Latvijā lielākoties suņus mīlam, tādēļ šajās savās bailēs esmu diezgan vientuļš. Bet varbūt ne tik ļoti – ne velti radušies stāsti par Jūrmalā un Maskavas forštatē klīstošiem suņiem, kas pulcējas baros un uzbrūk cilvēkiem. Kaut kas baiss ir arī sabiedriskais transports. Naktī, tumsā, vienatnē atgriezties mājās tramvaja vagonā, iesprostotam metāla kastē, nezinot, kas var iekāpt vai kas jau brauc tev līdzās… Leģendas atklāj bailes no kauna situācijas. Nedrošam cilvēkam ik pa brīdim parādās sapnis, ka viņš izgājis ārā bez biksēm. Nonācis kaunpilnā situācijā, cilvēks cenšas šo kaunu slēpt, bet tas neizdodas.. Jā, šīs bailes no kauna… Un droši vien – arī no laika. Vienā brīdī pieķer sevi apziņā, ka laiks rit nepielūdzami. Un pilsēta kļūst spocīga. Skaties uz kādu Vecrīgas namu un domā – te tas bija, pirms es ierados šajā pasaulē, un, visticamāk, paliks, kad te vairs nestaigāšu… Tā nama priekšā drīzāk mēs esam kā spoki. Šī pilsēta mūs pārdzīvos. Un arī tajā ir kas baiss. Namiem nav emociju, un vienaldzība no viņu puses šķiet vēl baisāka. Esplanādes koki arī redzējuši vairākas paaudzes, tā atgādinot, cik mēs esam pārejoši.

– Varbūt Rīga tik šķietami baisa tādēļ, ka pats esi jelgavnieks?

– Manu draugu lokā retums, kas Rīgā dzīvojuši vairākās paaudzēs. Bērnībā dažkārt dzirdēju baisas leģendas par Rīgā notiekošo. Pat domāju – nekad uz Rīgu nebraukšu. Bet tā nesanāca (pasmaida).

– Kā vispār sāki interesēties par pilsētas leģendām?

– Nezinu, vai pareizi būtu teikt – modernā vai laikmetīgā folklora. Taču arī jēdziens “pilsētas leģenda” īsti neatklāj, par ko ir runa. Tie ir stāsti par baisiem nelaimes notikumiem ar spocīgiem elementiem, un ir pamats apšaubīt šo stāstu patiesumu. Agrākā jaunībā man likās, ka šajos stāstos saduras mūsu racionālais prāts un zemapziņa, emocionālā, kārtu kārtām no senčiem mantotā netveramā atmiņa un pieredze, noskārsmes… Kā viena meitene sacīja – ticēt Dievam esot ļoti muļķīgi, bet citā sarunā pavisam nopietni apgalvoja, ka uz Liepājas Karostu nekad nebrauktu, jo tur noteikti spokojas. Izrādās, vienā cilvēkā acīmredzamas pretrunas domāšanā ļoti labi der kopā. Tiem sīkajiem, muļķīgajiem stāstiem it kā jau neticam. Bet, jo ilgāk sākam par tiem runāt, kāds gluži normālā kompānijā pēkšņi atzīstas, ka pašam vai drauga draugam nācies saskarties ar līdzīgu, nelaimi vēstošu detaļu. Kultūras akadēmijā maģistrantūrā mēģināju pētīt šīs lietas. Maģistra darbam bija šausmīgi sarežģīts nosaukums “Naratīvi par paranormālām parādībām Latvijā”. Kultūrantropoloģiskā aspektā centos skatīties uz šo leģendu struktūru, daļēji meklējot atbildes, kādēļ cilvēki izdomā stāstus un rada leģendas. Bet tā īsti jau atbildi laikam neizdevās rast. Stāsta struktūrās ir viena raksturīga tendence – parasta ikdienas situācija, kurā varētu būt ikviens no mums, un pēkšņi negaidīts, baiss pavērsiens, no kura neviens nav pasargāts. Interesanti, ko htoniskā pasaule cenšas mums pateikt?

– Ja laika ratu varētu pagriezt atpakaļ, tev būtu interesanti parunāties ar kopš iepriekšējiem gadsimtiem slaveno latviešu novelistu Jāni Ezeriņu…

– Un varbūt arī par rakstnieka darbos saskatāmo Edgara Alana Po mantojumu, kurš formulējis mūsu bailes. Baiļu arhetips jau velkas līdzi cauri gadsimtiem, neesam daudz mainījušies.

– Varbūt šis fenomens savā ziņā izmantots, aicinot uz dažādām naktīm – ir Muzeju naktis, Zinātnieku naktis, pat autoservisa vīri savus pakalpojumus sākuši piedāvāt naktī. Un pulcējas cilvēku rindas, pūļi.

– Jā, cilvēkiem patīk tumsā urķēties, patīk arī baidīties, tur būtu dziļi psiholoģiski jārok. Neizmantojot mūsos dabas ielikto baidīšanas mehānismu, nejūtamies līdz galam dzīvi. Gribas izbaudīt visu cilvēkam pieejamo emociju klāstu.

– Romānā “Jelgava 94” mana acs apstājās pie frāzes “1995. bija baiss gads”. Dzirdot vārdu salikumu “baiss gads”, vispirms nāk prātā 1940. gads. Ir pat filma “Baigā vasara”. Šis vārdu salikums romānā droši vien nav nejaušs. Vai apzināti mēģināji radīt kontrastu starp jēdziena “baiss” izpratni dažādos laikos un paaudzēs?

– Protams, tik baiss kā 1940. gadā manos pusaudža gados nekas nenotika. Kad biju grāmatas varoņu vecumā – daļēji romānā parādās arī mana biogrāfija –, man patika Bulgakovs. Romānā “Jelgava 94” ik pa brīdim ir rindkopas, kas it kā atsaucas uz Bulgakova darbiem – visvairāk uz “Meistaru un Margaritu”. Protams, nav runa par ļoti atpazīstamiem, spilgtiem citātiem. Minētā frāze ir atsauce uz “Balto gvardi”, kur viena no nodaļām tā arī sākas – “briesmīgs bija 1918. gads”. Tas ir pilsoņu karš Kijevā. Jā, frāze par “baiso 1995. gadu” manā grāmatā ielikta kontrastam, ironiskam pretstatījumam, jo deviņdesmit piektajā mūsu pasaulē un Latvijā, protams, nenotika nekas tik baiss kā 1918. gadā Kijevā vai 1940. gadā Latvijā. 1995. gadā nebija ne kara, ne tamlīdzīgu šausmu, bet pusaudzim notikumi alternatīvajā mūzikā, tā dēvētajā metāla pasaulē, līdz ar dažu jaunu disku iznākšanu, noslāņošanās īstajos un neīstajos, paša identitātes meklējumi un centieni iekļūt sabiedrībā likās tik svarīga, ka šķita – viņš dzīvo vulkāna krātera malā. Atsauces uz Bulgakovu vairāk man pašam, jo tās pamanīt grūti pat labam Bulgakova zinātājam, kāds, piemēram, ir tulkotājs uz krievu valodu Roalds Dobrovenskis.

– Nupat romāns iznācis Francijā. Nekas nav “pazudis tulkojumā”?

– Nezinu, kā būs norvēģu izdevumā, šo valodu nepārvaldu, taču franču tulkojumu pārlasīju četras reizes. Par 85 procentiem vēstījums saglabājies, taču kaut kas jau tulkojumā neizbēgami pazūd. Taču ir arī pozitīvais. Franču tulkotājs ik pa laikam uzdeva jautājumus, meklēja savā vidē atbilstošus vārdus un reālijas. Viņiem, piemēram, nav tik precīza vārda kā mūsu “urla”, kas nozīmē ne vien bandītu, bet noziedzīgās vides noteiktu ģērbšanās stilu un uzvedības modeli. Norvēģijā šī neizpratne bija vēl izteiktāka.

– Uzmetot acis romāna nosaukumam “Jelgava 94”, gluži neviļus prātā iešaujas Orvela “1984”. Neesi maķenīt aizņēmies?

– Apzināti nē. Bet Orvela darba nosaukums ir tik ikonisks, ka arī manā galvā neizbēgami palicis. Taču arī Priedem bija “Mans astoņdesmit ceturtais”, ir daudzi citi darbi ar konkrētiem skaitļiem un faktiem, piemēram, Viktora Igo “deviņdesmit trīs”. Uz pārlieku oriģinalitāti nemaz nepretendēju. Starp citu, patiesībā šo nosaukumu izdomāja mans redaktors Kārlis Vērdiņš.

– Kā sajuti, ka vari rak­stīt?

– Vēlme rakstīt bija jau kopš bērnības, jo ļoti daudz lasīju. Tā slinki ik pa brīdim kaut ko pamēģināju arī rakstīt. Īstā debija sanāca 33 gadu vecumā, tā pavēlāk. Jā, vēlme urdīja jau agrāk, bet īsti nebija idejas, par ko. Pēkšņi – blīkšķ! – par jaunību. Ja nepierakstīsi, kas zina, varbūt aizmirsīsies (pasmaida). Sāku rakstīt bez domas par publicēšanu. Vēlāk teātra lietās uzrunāja Mārcis Lācis. Pats droši vien nekad nebūtu meklējis cilvēku, kuram teikt – taisīsim izrādi.

– No pirmizrādes nav bail?

– Ir. Izrādē jau galvenais ir režisors, tomēr arī autoram tikt iestudētam ir tāpat kā mazliet publiski izģērbties. Starp citu, komentārus par romānu “Jelgava 94” sāku lasīt tikai vairākas nedēļas pēc grāmatas iznākšanas. Bet grāmata un teātris jau ir tikai spēle. Tāpat kā savā ziņā pati dzīve. Tāpēc ļoti baidīties arī nav vērts.

LA.lv