Mobilā versija
-0.3°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
29. maijs, 2015
Drukāt

“Rīgas Ritmi” piedāvā: Ballīte uz un pie skatuves – “Bunch of Gentlemen”

Publicitātes fotoPublicitātes foto

Turpinām iepazīstināt ar māksliniekiem, kuri uzstāsies šā gada festivāla “Rīgas ritmi” Showcase sadaļā, kurā Latvijas izpildītāji prezentēs sevi ārzemju mūzikas ekspertiem un festivāla viesiem. Šī programma norisināsies 2. un 3. jūlijā plkst. 14.00 Kongresu nama Jaunajā zālē. Pirmajā dienā tur, kā arī vēl 1. jūlijā plkst. 17.00 “Origo Summer Stage” un 3. jūlijā plkst. 20.00 atpūtas parkā “Egle”, muzicēs deviņu vīru džezfanka grupa “Bunch of Gentlemen”. Aprunājāmies ar diviem no viņiem – saksofonistu Ēriku Kibermani un trompetistu Viesturu Grapmani.
Kas ir “Bunch of Gentlemen”?
Ēriks: Vienā sastāvā apvienojušies deviņi forši cilvēki, kas mīl funk un jazz mūziku. Radās sastāvs trīs gadus.
Viesturs: Pirmajā reizē kopā sanāca kādi seši vai septiņi cilvēki. Otrajā reizē bija jau deviņi. Taču tagadējais sastāvs sanāca kopā tikai trešajā gadā.
Ēriks: Šajā laikā esam viens otru ļoti labi izaudzinājuši tieši muzikālajā virzienā.
Kāpēc deviņi? Vienkāršāk taču būtu četri vai pieci.
Viesturs: Tas ir kā mazais bigbenda sastāvs. Ritma grupa: bungas, bass, ģitāra, klavieres, un pieci pūtēji: trīs saksofoni, trombons un trompete.
Ēriks: Sākuma periodā liela loma bija tieši instrumentālajiem skaņdarbiem, kur uzsvars bija uz pūtējiem. Uz viņu radīto spiedienu, ar ko mūs arī pazīst.
Tagad esat sākuši arī dziedāt?
Ēriks: J-jā, cenšamies dziedāt. Apsolām, ka laika gaitā dziedāsim labāk! Esam instrumentāli izauguši līdz diezgan labam līmenim, tagad nedaudz jāsalabo vokāls. Pēdējā gada laikā esam arī sākuši aktīvi sadarboties ar solistiem. Ļaujam uzdziedāt tiem, kas to tiešām māk.
Tad tagad ir jau deviņi plus vēl vokālisti!
Viesturs: Plus viens, plus divi, kā kurā koncertā, atkarīgs no garastāvokļa.
Kāds tas pārsvarā ir?
Viesturs: Pārsvarā velk uz meitenēm! Mēs aicinām Artu Jēkabsoni, arī Kristīni Prauliņu. Ir arī puisis – Rihards Kolmanis.
Kā jūs sanācāt kopā – kā draugu loks, kā skolas loks?
Viesturs: Pirmajā reizē tas bija vairāk draugu un skolas loks. Mācījos mūzikas skolā un pieaicināju visus, kas nu apkārt bija.
Kura skola tā bija?
Viesturs: Sākumā tā bija Emīla Dārziņa mūzikas vidusskola. Otrais vai pat trešais kopā sanākšanas mēģinājums bija jau Rīgas Doma kora skolā. Tai skolai vairāk ir nosliece uz džeza mūziku. Uzreiz bija jau vienkāršāk atrast cilvēkus, kuri saprot, ko darīt.
Ēriks: Vienīgais, kas nav saistīts ar skolām, ir basists Ivars (Dauksts).
Viesturs: Viņu atradu vienā koncertā, kur viņš spēlēja sava “Salt Camel Trio” sastāvā.
Taču primāri tomēr esat palikuši kā draugu loks.
Viesturs: Vairs jau nē, sākumā bijām.
Ēriks: Tagad viens otru ienīstam! (Smejas). Taču grupas rašanās tiešām notikusi ne kā apzināta izvēle, kurš ir labākais džezfanka ģitārists vai kurš ir labākais fanka bundzinieks. Galvenā doma bija, lai tie būtu cilvēki, ar kuriem būtu forši kopā uzspēlēt.
Viesturs: Iedvesma sastāvam radās kādreizējā “Artelī”. Tur es biju uz vienu koncertu, kur sastāvā bija tikai meitenes. Iedomājos, ka būtu forši uztaisīt grupu, kurā ir tikai čaļi! Jo tagad džezā ir kaut kā ierasts, ka lielākos sastāvos vienmēr grupā ir arī kāda meitene. Atceros vienu bildi jau no mūsu koncerta “Artelī”, kur nofotografēta publika. Visā zālē redzami tikai trīs čaļi.
Tātad esat džeza bojbends.
(Abi smejas). Ēriks: Var jau teikt arī tā. Tiem bojbendiem gan nāk līdzi tāda slikta aura.
Laiks to mainīt!
Ēriks: Jā, pie tā arī strādājam!
Kādas ir jūsu ietekmes? Pasaulē, protams, fanka ir daudz un tam ir skaista vēsture, bet Latvijā uzreiz nāk prātā “Time After Time”. Cik veci jūs bijāt, kad tie džeki kļuva populāri?
Ēriks: Es sastāvā esmu viens no vecākajiem, lai arī varbūt tā neizskatās. Esmu gājis jaunībā uz viņu koncertiem. Tajā laikā vēl mācījos mūzikas skolā, un tie koncerti arī daudziem citiem joprojām ir iespiedušies atmiņā. Taču šim mūsu sastāvam iedvesmā tomēr ir pasaules dvaša. “Tower of Power”, Maceo Parker, “Parliament”, James Brown…
Viesturs: Taču mēs klausāmies ļoti dažādu mūziku. Esam deviņi cilvēki, katrs klausās kaut ko pilnīgi citu.
Ēriks: Sākotnēji spēlējām minēto mākslinieku skaņdarbus, taču labākais, kas ar mums laika gaitā ir noticis, ir tas, ka esam sākuši ražot savu oriģinālmūziku. Tas jau ir “Bunch of Gentlemen”, tie esam mēs paši.
Kurš ir galvenais ražotājs? Vai visu radāt kopā?
Ēriks: Pašu pirmo darbu radīja Viesturs, kas arī saucās “First Try”.
Viesturs: Es vienkārši paspēju pirmais.
Ēriks: Bet pamatā mums dziesmas sacer taustiņinstrumentālists Dāvis Bindemanis. Arī ģitārists (Rihards Goba) ir radījis vienu kompozīciju.
Tas joprojām ir fanks vai esat aizplūduši tālākos muzikālos apvāršņos?
Viesturs: Tas jau ir plašāk. Vairāk uz džeza pusi.
Ēriks: Dāvis rada skaņdarbu pamatus un tad mēs kopīgi izdomājam, kā tas skanētu labāk visiem kopā.
Jums ir liels uzsvars uz pūtēju sekciju.
Ēriks: Jā, bet fankā bez labas apakšas nu nekādi. Bez laba bundzinieka, bez laba basa, bez laba ģitārista un bez laba taustiņnieka tas neskan. Bungas un bass ir galvenā atslēga, galvenais kurbulis.
Viesturs: Galvenais ir atrast tos divus cilvēkus, pārējos jau var pielasīt, kā pagadās. (Smejas).
Ieraksti top, albums būs?
Viesturs: Uz Showcase laiku esam nobrieduši ierakstīt trīs skaņdarbus.
Ēriks: Vienu varam ierakstīt par brīvu, jo saņēmām studijas speciālbalvu “Made in Latvia: jazz/funk” konkursā, kas notika “Omas briljantā”. Albuma izdošana jau ir ļoti skaists solis. Vispirms ierakstīsim kaut ko radio ētera formātam.
Viesturs: Diska izdošanai tomēr vajag daudz naudas. Tā kā lielākā daļa esam studenti, tad pagaidām nevaram to īsti atļauties.
Kur Latvijā var koncertēt grupa, kurā ir deviņi cilvēki un kura spēlē fanku?
Viesturs: Esam spēlējuši Ventspilī, Valmierā…
Ēriks: Esam spēlējuši festivālos – Saulkrastos, Klaipēdā… Protams, ka mēs esam problemātiska grupa daudzām ballīšu vietām, pamatā dēļ skatuves ietilpības. Bet mēs varam draudzīgi saspiesties un uzspēlēt. Mums patīk, ka skatītājs ir pusmetra attālumā. Parasti mums izdodas radīt labu noskaņojumu un ballīti.
Ir sajūta, ka Latvijā ir notikusi džeza atdzimšana, ir jauna džeza paaudze. Kas ir jūsu domubiedri?
Ēriks: Pilsēta ir maza. Visi, kas tajā vidē kaut ko dara, viens otru ļoti labi pazīst. Ir liels prieks, ka Rīgā atgriezušies džeki, kuri studējuši arī ārzemēs – Amsterdamā, Skandināvijā… Tas pats Toms Rudzinskis, Ivars Arutjunjans, Rūdolfs Macats. Viņi grib būt Latvijā, savā valstī. Tas ļoti iedvesmo. Sanāk ar daudziem arī spēlēt kopā. Arī tie, kas ir “bančos”, spēlē daudzos citos sastāvos. Kādreiz sanāk situācija, ka kāds netiek uz spēli, bet tad uzreiz zini, ka var atrast aizvietotāju.
Tas nozīmē, ka vienmēr esat deviņi. Ja kāds netiek, tad ņemat kādu aizvietotāju.
Viesturs: Praktiski jā, cenšamies pieturēties pie izveidotā formāta.
Ēriks: Aranžējumi un oriģināldarbi ir balstīti šajā salikumā ar pieciem pūtējiem un ritma grupu. Būtu muļķīgi spēlēt koncertu citādākā sastāvā.
Viesturs: Tā būtu kā mašīna ar trijiem riteņiem.
Jums ir dzelžaini iestudēta programma vai mēdzat koncertos arī improvizēt?
Viesturs: Lielās līnijās viss ir izdomāts, bet bieži vien koncertos ienāk galvā ideja, ka pēkšņi kaut ko varam pamainīt. Esam jau gana pieredzējuši, lai varētu saprasties muzikālajā valodā.
Ēriks: Esam saspēlējušies un varam atļauties uz skatuves sadomāt kaut ko pamainīt. Improvizācijas pārsvarā ir pat kā neatņemama sastāvdaļa. Kad kādam ir solo, visi kopā elpojam līdzi, jūtam, vai viņš grib vēl improvizēt, vai nē. Mums uz skatuves pašiem ir ballīte pat tad, ja spēlējam desmit cilvēkiem.
Vai jums ir arī vienots tēls, dreskods?
Ēriks: Būtībā ir. Džentlmeniskais tauriņš ir jau obligāta sastāvdaļa. Tā, lai ir eleganti.
Cik liela nozīme ir tam, ka jums visiem pamatā ir muzikālā izglītība, skola?
Viesturs: Bez nekādas skolas šis nebūtu iespējams.
Ēriks: Vismaz tai minimālajai mūzikas skolai ir jābūt. Es personīgi esmu beidzis tikai mūzikas skolu un tālāk jau mācījies pats. Galvenais ir neapstāties. Skola var iedot pamatu, bet tev ir jāturpina sevi attīstīt, spēlējot kopā ar citiem. Tā ir mūža izglītība.
Vai esat gājuši arī uz tādu papildu izglītošanos, kā meistarklases “Rīgas ritmos”?
Viesturs: Dažkārt ir sanācis.
Ēriks: Problēma ir tā, ka vasarā parasti ir ļoti daudz, ko darīt. Bet tas ir lieliski, ka ir iespēja pakomunicēt tuvāk ar tiem grandiem, ko uz Rīgu atved “Rīgas ritmi”. Lielāko daļu, ko tas pasniedzējs stāsta, tu varbūt jau esi dzirdējis, bet ir svarīgi tas, ka to stāsta tieši tas mākslinieks, un vismaz daži teikumi ir tādi, kas tev tiešām var pavērt plašāku domāšanu.
Viesturs: Pēdējā meistarklase, uz ko biju, notika tad, kad Latvijā bija James Morrison. No tā grūti izvilkt ārā kādu vienu teikumu, bet kopumā tas bija kā dabūt ar stieni pa galvu. Viss, ko viņš stāstīja bija citādāk, nekā mēs šeit domājam. Tā bija multiinstrumentālista filozofija.
Visbeidzot, kā jūs domājat sevi prezentēt Showcase programmā?
Ēriks: Mēs reklamēsim to, ko izdarīsim uz skatuves. Uzstādījums ir parādīt sevi muzikāli maksimāli profesionāli. Un, neskatoties uz to, ka tas ir Showcase, centīsimies sarīkot ballīti arī tur. Mēs vienmēr cenšamies nodot to enerģiju, ko spējam radīt uz skatuves, tālāk klausītājiem. Lielākais kaifs ir tad, kad tu jūti, kā šī enerģija no publikas nāk atpakaļ. Vari pēc koncerta nokāpt no skatuves ar slapju kreklu, fiziski noguris, bet, aizbraucot mājās, nevari aiziet gulēt, jo esi emocionāli uzlādējies.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+