Viedokļi
Komentāri

Rita Našeniece: Rīgas sociālā inženierija 16


Rita Našeniece
Rita Našeniece
Foto – Aigars Jansons

Pagājušais gads ir nesis vairākas lietderīgas ilūziju sagraušanas atklāsmes plašākai publikai. To, ka ziņas var būt pilnībā melīgas, proti, viltus ziņas. To, ka sabiedriskās domas aptaujas var būt tikpat maldinošas un tiek izmantotas sabiedriskās domas manipulēšanai. Un nemierīgo sajūtu, ka patiesība nebūt ne vienmēr nāk gaismā, proti, tā var ne tikai nenākt gaismā, bet tikt nožņaugta vēl bērnībā un tumšā pagrabā.

“Saskaņas” veiksmīgās vēlēšanas Daugavpilī, Rēzeknē un, vairāk vai mazāk, arī Rīgā tomēr rosina skatīties dziļāk tikai par iespēju iegūt vēlētāju balsis ar lielu priekšvēlēšanas kampaņas naudu. Mediju pirkšana un savu mediju uzturēšana ir dārgs prieks, taču “Saskaņas” darbarīku komplektā ir kas vairāk – proti, Krievijas impēriskajās tradīcijās veiksmīgi attīstītas sociālās inženierijas metodes. Sociālā inženierija ir manipulāciju kopa, ko veic kāds, kam ir vara un ietekme: valdība, politiski un biznesa grupējumi. To mērķis ir radīt jaunu sociālo arhitektūru, mainīt sabiedrību tā, lai tā atbilstu viņu vajadzībām.

Sabiedrības pārveidošanas instrumentu ir daudz, un to veiksmīga kombinācija noved pie rezultātiem. Šajā spēlē nav tikai Krievijas impērijas politiskais pagarinājums “Saskaņa”, bet vārgulīga, dezorientēta valsts vara. Impērisko ekspansiju un Latvijas sadrupināšanu veic vesela sadarbības struktūra. Krievvalodīgo skolu saglabāšana ir nodrošinājusi Latvijai jaunas proimpēriskas, krievu šovinisma garā audzinātas un 9. maija mitoloģijā aprušinātas paaudzes atražošanu. Impērisko metastāžu ielaišana ir latviešu politiķu roku darbs. It kā jau skaidrs – latviešu nācijai nav impēriskās un totalitārās varas aparāta vadīšanas ģenētiskās pieredzes. Ir kolaboracionisma un apkalpošanas pieredze. Bet patiesībā ir daudz ļaunāk – latviešu nācijai nav savu bērnu aizstāvēšanas instinkta.

Pierādījums ir prokremliskās Rīgas domes sociālās inženierijas eksperimenti ar latviešu ģimenēm bērnudārzu jautājumā, ko tās pazemīgi pieņem. Gļēvulīga politiķu varza runā par visu ko, bet nav spējīga adresēt jautājumu pēc būtības – latviešiem Rīgā tiek radīti apstākļi, lai viņu šeit nebūtu. Tad tie, kuri šeit paliktu, “de facto”, būtu beztautieši – iebaidīti un izskaloti pašvaldības darbinieki, pie Krievijas TV kanāliem intravenozi piestiprinātas pilsones, vidējās paaudzes nominālie latvieši, kas mērkaķa ātrumā pāriet uz krievu valodu darba kolektīvā, palīdzot pazemot un vajāt jauniešus, kas vēlas darba vidē runāt latviski.

Šobrīd no Rīgas sākusies personu izdeklarēšanās, kas nevēlas maksāt savu ienākuma nodokli Rīgā. Sajūta attiecībā uz šo akciju ir divējāda. Dzīvoju apkaimē, kas nav “Saskaņas”/”Gods kalpot Rīgai” vēlēšanu resurss. Bērnu laukumu pašvaldība neveido, latviešu bērnudārzos rindas garas un bezcerīgas. Skolās – ļoti labās un iecienītās – klases pārpildītas. Apkārtnei draud “Saskaņas” un Skanstes attīstītāju iecerētais “kapu tramvajs”, izcirsti koki, maģistrālās ielas izveidošana zem cilvēku logiem. Izdeklarēšanās ir loģiska. Ja nodokļus maksā visi, bet tie tiek tērēti tikai savu atbalstītāju vajadzībām, tad Satversme ir pārkāpta. Vēl vairāk – pārkāptas ir cilvēktiesības.

Ir divi veidi, kā uz to reaģēt, proti, bēgt vai pretoties. Negribētu, lai izdeklarēšanās no Rīgas nozīmētu bēgšanu. Darbojoties pret “kapu tramvaju”, sadūros ar sev jaunu subkultūru – Pierīgā un mazliet tālāk zaļā, tīrā un latviskā vidē dzīvojošiem labklājīgiem ciniķiem, kam Rīga ir ienākumu vai peļņas gūšanas vieta. Viņi strādā pašvaldībā, plāno Skanstes “kosmodromus”, tramvajus un tirgo nekustamos īpašumus. Viņi nedzīvo Rīgā! Mēs – rīdzinieki – viņu plānu kontekstā esam tikai traucējoši mehāniski šķēršļi, kuri kaut ko murkšķ par vēsturisku kapsētu, par tīru gaisu, par velojoslām, iebilst pret ielas paplašināšanu, koku izciršanu un traucē viņiem nopelnīt kārtējo naudas žūksnīti. Vistraģiskākais būtu, ka tie, kas tagad izdeklarējas, pārvērstos par šādiem pašiem sociālās inženierijas produktiem, kas kļuvuši tik noderīgi Rīgas valdniekiem. Pēdējā laikā aizvien vairāk tiek lietots termins “nevarmācīga pretošanās” un “pilsoniskā nepakļaušanās”. Es vēlētos, lai izdeklarēšanās no Rīgas būtu tieši nepakļaušanās, nevis bēgšana.

Rīgas domes vara savos krēslos vēlēšanās izspraucās pa atslēgas caurumu, šie četri gadi viņiem neļaus atspringt. Visur, kur vien varēs, tiks sadētas dzeguzes olas – vispirms tajos pilsoniskajos segmentos, kas var apdraudēt peļņas plānus vai reputāciju. Apkaimju biedrībās uzradīsies ļaudis, kuru ienākumi saistīti ar RD labvēlību, tiks barotas paklausīgās nevalstiskās organizācijas un reiderētas nepaklausīgās, plaģiātiski tiks pakamptas labas idejas un tēmas. Cilvēkiem tiks piedāvāti āķi, citreiz pavisam tādi mazi āķīši, uz kura paķertais labu gribošais vientiesis būs kļuvis par sociālās inženierijas būves paklausīgu skrūvi. Āķi ierijušie piedalīsies kopējā izrādē. Visvairāk viņi nīdīs bijušos savējos. Un nav svarīgi, vai viņi nēsās RD apmaksātas arodbiedrības plakātus vai sēdēs valsts visaugstākajos amatos.

LA.lv