Mobilā versija
-4.0°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
5. oktobris, 2012
Drukāt

Rīgas Zooloģiskā dārza tortē – 100 svecīšu


Foto - Anda KrauzeFoto - Anda Krauze

“Cilvēks ir tāds diezgan dīvains dzīvnieks. Diez vai viņš būs cēlies no mērkaķa. Vecais Darvins šajā jautājumā, liekas, būs drusku samelojies. Dikti jau nu cilvēka darbošanās ir tāda, kā lai pasaka, pārlieku cilvēciska. Pilnīgi, ziniet, nekādas līdzības ar dzīvnieku pasauli,” rakstījis krievu satīriķis Mihails Zoščenko.

 

Patiesībā cilvēkam ir daudz kā līdzīga ar dzīvnieku – gan raksturā, gan uzvedībā. Vai dažkārt mums nebūtu jāmācās no dzīvniekiem, lai tik tiešām nepārtaptu par mērkaķi? Varbūt tāpēc vien ir vērts papētīt mūsu “ciltsbrāļus” Rīgas zooloģiskajā dārzā (RZD), kam šomēnes aprit simt gadu.

 

Zoodārzs ir katras dižpilsētas lepnums, ne velti ārzemēs tūrisma ceļvežos tas norādīts objektu pirmajā trijniekā. Ideja par zoodārzu Rīgā dzima pirms vairāk nekā simt gadiem, kad 1908. gadā nodibināja Zooloģiskā dārza izveides komiteju. Četrus gadus vēlāk sapnis par zoodārzu īstenojās un apmeklētāji jau varēja doties uz Ķeizarmežu (tagad Mežaparku), lai savām acīm aplūkotu dažādus dzīvniekus. Ar kādām domām, izjūtām zoodārza simto jubileju sagaida tā valdes priekšsēdētājs Rolands Greiziņš?

– Esmu trīspadsmitais zoodārza direktors, zīmīgi, ka esmu dzimis arī trīspadsmitajā datumā… Amatā gan šis skaitlis pārsniegts– būs septiņpadsmitais darba gads. Neesmu ne biologs, ne zoologs, bet celtnieks, biju būvdarbu vadītājs. Varbūt tieši tāpēc man uzticēja vadīt zoodārzu, jo pēc atmodas laika daudzas būves bija novecojušas, vajadzēja tās atjaunot, sakopt, labiekārtot. Ir prieks par uzcelto Žirafu māju, Nīlzirgu mītnē pabeigto remontu…

 

Dārzs aug, veidojas, taču nekad nebūs pabeigts. Apmeklētāji vēlas redzēt lielos dzīvniekus: ziloņus, degunradžus, delfīnus, vaļus… Kad bija atvesti pingvīni, cilvēki pie kases stāvēja garā rindā.

 

Nākotnes plāni – lieli, attīstām projektu par Āfrikas savannas izveidi, vajadzīga Ziloņu māja, veterinārā ambulance ar karantīnas telpām, kur izvietot konfiscētos dzīvniekus, paredzēta arī kafejnīca. Aicinu ikvienu – nāciet pie dzīvnieciņiem arī rudenī, ziemā, jūsu sirds siltums viņiem allaž vajadzīgs!

Zoodārza kolekcija ir plaša un daudzveidīga, taču šoreiz izvēlējāmies tos dzīvniekus, kuru ikdienā un uzvedībā ir tik pārsteidzoši daudz cilvēku sabiedrībai līdzīga.

 

Labas ģimenes paraugs

Graciozi izpletis spārnus, deju sāk Japānas dzērvju pāris. Palēcieni, kājas piesitieni un piruetes. Pabeiguši dejas rakstu, putni strauji atmet galvas uz mugurpusi un skaļi nodzied dziesmu – tādu kā serenādi uzticībai un ilgam mūžam. Japānā šo putnu uzskata par svētu.

– Dzērves te ir kopš 1988. gada, taču tikai pēc 1997. gada, kad apmaiņas ceļā no Kobes zoodārza ieguvām divus pārus jaunu Japānas dzērvju, varējām cerēt uz šīs sugas veiksmīgu vairošanos. Šogad pārim piedzima divi mazuļi. Ja jūs redzētu, kā māte sargā savu ligzdu! Kā vecāki gādā, rūpējas par saviem bērniem! Kā papucis sargā aploku! Pamanīdams ko aizdomīgu, dzērvju tēvs gatavs sacelt skaļu brēku un knābt ikviena pārāk ziņkārīga apmeklētāja pirkstā vai pat sejā, – stāsta Māris Lielkalns, zoodārza informācijas nodaļas darbinieks. Tiešām – iedvesmojošs paraugs kārtīgai ģimenei.

 

Kā Jēzus pa ūdens virsu

Terārija pustumsā jūties kā noslēpumainā pasaulē, kur stiklotos būros mīt dīvaini radījumi, kas ieradušies it kā no citas planētas. Tie vai nu sastinguši koka zarā snauž, vai rāpo pa tuksnesim līdzīgu smilšu un akmeņu krāvumu. Dažbrīd pat pārņem ne visai patīkamas izjūtas, redzot, ka uz tevi hipnotizējoši veras kāda dīvaiņa acis…

– Rāpuļi ir izcili maskēšanās meistari, piemēram, leopardu bruņurupucis, kam bruņas ir līdzīgas leoparda plankumainajai ādai, saplūst ar apkārtējo akmeņaino vidi, zaļsekstes bazilisks ir tik zaļš, ka to grūti ieraudzīt lapotnē. Rāpuļiem ir dažādi aizsargāšanās paņēmieni. Bruņurupucis atbaida uzbrucēju ar pacietību – sēž alā tik ilgi, kamēr nelūgtajam ciemiņam apnīk un tas aiziet. Citi, piemēram, apkakles agāma, atbaida ar pārsteigumu – izpleš “kapuci”, metas virsū un tad diedz prom, – stāsta Māris. Mūsu uzmanību piesaista zaļsekstes baziliski, kuri savvaļā sastopami Centrālamerikas tropu mežos. Tie labprāt izvēlas dzīvi ūdenstilpju piekrastes kokos, lai briesmu brīdī ātri ielēktu ūdenī un ienirtu. Tāpēc arī zoodārza terārijā atrodas improvizēta ūdenstilpe. Virs tās – zaļas lapotnes zari, kur dzīvnieciņiem paslēpties. Muguras un astes sekstes palīdz ātri peldēt un pazust no uzbrucēja redzesloka. Zaļsekstes bazilisks, pateicoties savām spēcīgajām pakaļkājām, to garajiem pirkstiem, skrējienā spēj attīstīt tādu ātrumu, kas ļauj tam skriet pa ūdens virsu neiegrimstot pat desmit divdesmit metrus.

 

Puika – profesionāls izklaidētājs

Var rasties priekšstats, ka roņi ir kūtri dzīvnieki, kas to vien dara, kā plunčājas ūdenī un zviln saulītē. Tā gluži nav, zoodārza pelēkais ronis, vārdā Puika, ir gana aktīvs, un viņa dzīve piesātināta ar dažādām nodarbēm. Dzīvnieka kopēja, trenere Kristīne Jačmenkina:

– Puika ir ne vien profesionāls vasaras šovu publikas izklaidētājs, kas dejo, spēlē basketbolu un futbolu, uz purna uztver mestus riņķus un citādi demonstrē savas iemaņas, bet arī mākslinieks. Viņa gleznojumi, kas top, otu turot zobos, ir ekspresīvi krāsaini. Tie var izkonkurēt daža laba modernista darbus.

 

Viņa dziesma aizskan pat 3 km tālu

Parkšķis – tā senāk saukta kokvarde, kas Latvijā bija sastopama brīvā dabā vēl 19. gadsimtā, vēlāk, iespējams, intensīvās lauksaimniecības dēļ šis abinieks kļuva par retumu. Kopš 1987. gada Rīgas Zooloģiskā dārza Ekoloģijas laboratorija veic kokvardes reintrodukciju Latvijā. Ir nostabilizējusies mākslīgi izveidotā kokvardes populācija Liepājas novadā, kas nu jau spēj ne vien pašatjaunoties, bet arī aktīvi izplatīties uz jaunām nārsta vietām. Vardīte ir 3,5 – 5 cm gara, pirkstu galos piesūcekņi, ar kuru palīdzību dzīvnieks spēj pārvietoties pa krūmu zariem un lapām. Tēviņš nedaudz mazāks, ar tumšu kaklu. Iekšējais rezonators labi attīstīts, dzied visu nārsta periodu. Dziesma mazliet atgādina pīļu pēkšķēšanu vai tarkšķēšanu, ar ko acīmredzot saistīts senais nosaukums. Abinieku nodaļas vadītāja Ilze Dunce:

– Kokvarde ir nakts dzīvnieks, tēviņi dzied, lai pievilinātu mātītes. Pamatīgi piepūš pakakli – skaņas pastiprinātāju – un dziesma aizskan pat trīs kilometru tālu.

 

Zaļš vai nokaltis

Lai izdzīvotu, zarkukaiņi savu “apģērbu” pieskaņo dabai tā, lai tos neievērotu. Viņi nedižojas, ar ārējo izskatu sabiedrībā nezīmējas kā dažs cilvēks.

– Esmu redzējis, ka šie kukaiņi imitē vēju – tie šūpojas kā zari, lai gan vēja nav. Zarkukaiņi var būt dažāda lieluma, redzēti pat pusmetru gari. Dažreiz tie sakāpj cits uz cita, veidodami milzīgu čemuru, – teic Māris Lielkalns.

 

Saglabāt cieņu jebkuros apstākļos

Zoodārza četri žirafu vecpuiši – Piks, Periskops, Usmis (dzimuši Polijā Lodzas zoodārzā) un Kimis (dzimis Čehijā Liberecas zoodārzā) – apmeklētājiem šķiet īpaši interesanti un ne jau garā kakla dēļ vien. Žirafe ir augstākais sauszemes dzīvnieks. Augstuma rekords ir 5,88 m. Žirafu mātītes ir 0,7 – 1 m zemākas par tēviņiem. Dzīvnieks spēj skriet ar ātrumu 32 – 56 km/h un šādā gaitā veic ievērojamus attālumus.

– Žirafes raksturā ir konservatīvas, neelastīgas – nesteidzas pieņemt jauno. Mums ir grūti tās pierunāt kāpt uz svariem, tāpēc svarus vajadzēja iebūvēt takā, kur dzīvniekiem jāiet. Acīmredzot šo dzīvnieku apdomība nākusi no senčiem, kad dabas apstākļi mainījās lēni. Mūsdienu dzīvnieki apmatojumu maina divreiz gadā, žirafes to nedara. Ziņkārīgākais un nekaunīgākais ir Usmis, – novērojusi Nagaino dzīvnieku nodaļas vadītāja Anna Mackeviča.

 

Klifs Grants nav nekāds maigais

Zoodārza lepnums ir Amūras tīģeris Klifs Grants. Viņš piedzima 2011. gada 30. jūlija rītā. Dzīvnieks starptautiskajā ciltsgrāmatā tīģeru reitingā ir pirmajā sešniekā. Par jaundzimušo bija jārūpējas īpaši. Zīdītāju nodaļas vadītājas kabinets pārtapa par improvizētu tīģeru bērnistabu, bet Tatjana Ivasenko un Aļona Mihailova – par “tīģermātēm”, kuras, pārmaiņus uzraugot tīģerēnu visu diennakti, gan baroja, gan masēja tam vēderiņu, gan uzmanīgi sekoja līdzi tīģerēna pirmajiem soļiem.

– Reiz pamodos no tā, ka jutu – kāds uz mani cieši skatās… Atveru acis – uz gultas malas pakāpies tīģerēns. Iecēlu gultā. Viņš nav kaķēns, bet gan tīģeris, tāpēc ar viņu jāapietas kā ar plēsīgu zvēru. Ja vajag, jāņem aiz čupra, jāuzrunā stingrā intonācijā. Līdz gada vecumam gājām pie viņa iekšā būrī, tagad to vairs nedrīkst darīt. Zinu, ja viņam acis kļūst spilgti zaļas, nedrīkst tuvoties, jāietur distance. Tīģeris pārbauda ar pacietību, ja sāksi nervozēt, neko nepanāksi. Vajadzīgs mierīgs, nosvērts raksturs. Tīģeris ir jārespektē, tikai viņu cienot, dzīvnieks uzticēsies. Ar agresivitāti neko nevar panākt, – skaidro Aļona Mihailova. Viņai ir liela pieredze darbā ar zvēriem – no 24 darba gadiem 20 gadi aizvadīti, rūpējoties par plēsīgajiem dzīvniekiem: lauvām, lūšiem, tīģeriem, lāčiem, vilkiem…

 

Čaklas kā skudras

Centrālamerikas iemītnieces lapgriežskudras visu laiku ir kustībā – katru dienu nograuž lapu gabaliņus, stiepj tos uz pūzni, tur notīra un saliek kambaros. Pēc tam sasēj sēnes un audzē tās – savu vienīgo maltīti. Vecās lapas izvāc, izmet atkritumos, atbrīvojot vietu jaunai porcijai. Un tā visu laiku… Nenoskatīties šo mazo kukaiņu rosīgajā dzīvē. Cik tomēr patiess it teiciens – čaklas kā skudras!

 

 

Uzziņa

Rīgas zoodārzs dibināts 1912. gada 14. oktobrī.

Pašreizējā teritorija – 20 ha.

Pērnā gada beigās dzīvnieku kolekcijā – 421 suga.

Kolekcijā pārstāvētas 83 pasaules Sarkanajā grāmatā iekļautas apdraudētas dzīvnieku sugas un daudzi simti citu radību.

Iestādes darbību nodrošina Rīgas domes finansējums un sponsoru – firmu un privātpersonu – līdzekļi.

Rīgas zoodārza misija:

sniegt ieskatu daudzveidīgajā dzīvnieku pasaulē,

praktiski līdzdarboties Latvijas un pasaules dzīvnieku sugu izpētē un saglabāšanā,

aicināt saudzēt dzīvniekus un to dabisko dzīves vidi,

rosināt izprast dabu mums līdzās un cilvēka vietu tajā.

 

Zoodārzi citviet Latvijā

Rīgas zoodārza filiāle “Cīruļi” izveidota 1993. gada vasarā Kalvenē, 137 hektāros, plašos aplokos un mītnēs aplūkojami 38 sugu savvaļas dzīvnieki, kā arī 12 sugu un visdažādāko šķirņu mājdzīvnieki. Turp pirmos aizveda četrus kiangus (savvaļas Āzijas zirdziņus), tagad Kalvenē ir lielākais to bars pasaulē.

Pašvaldības zoodārzs “Latgales zoodārzs” Daugavpilī. Tā ekspozīcijā un laboratorijā – dažādi eksotiskie dzīvnieki, pērtiķi, žņaudzējčūskas, krokodili, bruņurupuči, iguānas, skorpioni u. c. tropu mežu un Latvijas ainavu iemītnieki.

Dabas aizsardzības pārvaldē reģistrēti seši zoodārzi, taču ne visiem privātajiem mājdzīvnieku dārziem vajadzīgas atļaujas, tāpēc Latvijā ir daudz dažādu mini zoodārzu. Piemēram:

“Dobuļi” Iecavas novadā Dzimtmisā; kolekcijā – mazie dzīvnieki (pundurcūciņas, truši, kaziņas, aitiņas un poniji), daudzveidīga putnu kolekcija;

“Lejnieki” Usmas pagasta Desuciemā; tajā – dažādi mājdzīvnieki un eksotisko dzīvnieku sugas: Šetlendas poniji, baibaki, minicūkas, kalnu aitas, kazas, zirgi, nutrijas, truši, jūrascūciņas, šinšillas un putni;

“Bērzkalni” Limbažu novada Limbažu pagastā; tajā – 20 šķirņu vistas, vairāk nekā 10 šķirņu truši, fazāni, pāvi, sprogainās zosis, vairāku šķirņu baloži u. c.

 

RZD dzīvnieki aktieru ādā

1952. gada 6. decembrī RZD piedzima Bengālijas tīģeris Akbars-Puršs, kuru līdz desmit mēnešu vecumam mākslīgi baroja un uzaudzēja dārza darbiniece Olga Buceniece. Kļuvis par dresētājas Margaritas Nazarovas audzēkni, tīģeris uzstājies filmās “Tīģeru dresētāja” (1955), “Svītraino reiss” (1961) u. c. Puršs uz citiem medību laukiem pārcēlās 1963. gadā.

Bruņurupucis labi iejutās JRT izrādē “Arkādija”.

Ponijs spēlēja JRT izrādē “Stāsts par Kasparu Hauzeru”.

Zoodārza baltais zirgs un kaziņa kāpuši uz opernama skatuves, lai piedalītos Zigmara Liepiņa operā “Parīzes Dievmātes katedrāle”.

JRT iestudētajā N. Gogoļa lugā “Revidents” darbojās vistas.

Aligators Čabulītis (lai viņam vieglas smiltis!) piedalījās Vara Braslas filmā “Ūdensbumba resnajam runcim”.

Bebrs spēlēja lomu Lailas Pakalniņas spēlfilmā “Pitons”.

Filmā “Likteņa līdumnieki” pa krāsmatām lavījās lapsa.

Spēlfilmā “Fogelfrei” darbojās ūpis un ērglis no Kalvenes “Cīruļiem”.

 

Aktieri dzīvnieku ādā

Jaunā Rīgas teātra (JRT) izrādē “Pasakas par zvēriem” aktieris Edgars Samītis tēlo šakāli.

– Skolas laikā gāju uz zoodārzu vērot dzīvniekus. Šakāļa viltību noskatīju tieši tur.

JRT aktieris Varis Piņķis “Pasakās par zvēriem” atveido tīģeri.

– Pērn speciāli gāju uz zoodārzu skatīt tīģeri. Tas bija emocionāli iespaidīgi, cik viņš biedējoši rēca! Cik neatkarīgs, kāds vienpatis…

Leģendārs ir Veltas Skurstenes tēlotais Ēzelītis I-ā.

– Dzīvnieku pasaule ir unikāla! Zoodārzā esmu gaidījusi, piemēram, to mirkli, kad spļaus lama. Ar ēzelīti gan tuvāk iepazinos, ceļodama uz Elbrusu. Toreiz viņu cienāju ar kondensēto pienu. Ēzeļmātes ļoti sargā savus mazuļus, kad atvāza zobus, pagāju nostāk.

Rūdolfs Plēpis Jaunatnes teātra izrādē “Mauglis” spēlēja pāvu.

Man izrādē bija divi trīs izgājieni, un tikai ķērcu. Lai apgūtu putna izturēšanos un balsi, devos uz zoodārzu. Vai pusi dienas gaidīju, kad pāvs sacels asti. Parasti viņš to dara pavasarī, dižodamies pāvenes priekšā. Man pat uzšuva speciālus zīda zābakus ar augstiem papēžiem, lai radītu pāvam raksturīgo cēlo gaitu. Reiz Liepājā, mani sveikdama, kāda kundze teica – labāk, ja jūs, māksliniek, vispār nerunātu… Ar to viņa bija domājusi manu izteiksmīgo ķērkšanu.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+