Mobilā versija
+2.0°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
23. septembris, 2014
Drukāt

“Rigoleto” – izcilas muzikālās kvalitātes (2)

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Skats no LNO iestudējuma "Rigoleto"

Latvijas Nacionālās operas (LNO) šīs sezonas pirmais jauniestudējums ir klāt –ceturtdien, 18. septembrī, pirmizrādi piedzīvojusi Džuzepes Verdi opera “Rigoleto”. Izvēle pavisam klasiska – “Rigoleto” pieder pie itāļu opermūzikas ģēnija muzikāli spilgtākajiem un, kas nav mazsvarīgi, arī dramaturģiski izteiksmīgākajiem darbiem, kam popularitātes ziņā līdzinās vienīgi “Traviata”, “Aīda” un varbūt vēl “Otello”. Izrādes veidotājiem ir pamats cerēt arī uz paša iestudējuma veiksmīgu turpmāko dzīvi, jo divi galveno lomu tēlotāji – Samsons Izjumovs kā Rigoleto un krievu viesmāksliniece Olga Pudova Džildas lomā – un viens no otrā plāna varoņu atveidotājiem – Romāns Poļisadovs kā grāfs Monterone – sasnieguši teicamu un uzmanības vērtu muzikālo līmeni. Panākumus kopumā devis arī Mārtiņa Ozoliņa vadītā LNO orķestra un kora ieguldītais darbs.

Operas titullomā iepazīstot baritona Samsona Izjumova dziedājumu, jāsecina, ka viens no ilggadējākajiem LNO solistiem joprojām ir spēcīgā muzikālā formā – viņa priekšnesums uzreiz piesaista uzmanību ar atmiņā paliekošu tembrālo individualitāti, vokālais diapazons raksturojams kā krāšņs un izlīdzināts visos reģistros, un mūziķim nekādas nopietnas problēmas nesagādā arī sarežģītāko skaņuraksta epizožu pienācīgs iedzīvinājums un vienlīdz tīras intonācijas saglabāšana. Turklāt iepriekšminētās kvalitātes bez kāpumiem un kritumiem vērojamas visas trīscēlienu operas gaitā, liecinot par Izjumova pieredzi un profesionalitāti. Lai sagaidītu Olgas Pudovas uzstāšanās labākos brīžus, gan bija jāpagaida kāds laiks kopš operas sākuma, taču galu galā vilties nenācās – solistes dzidrajam un skanīgajam soprāna tembram Džildas lomas raksturs izrādās īsteni piemērots. Arī viņas veikums vēstīja par to, ka darbs pie jauniestudējuma uztverts nopietni – visas komplicētākās pasāžas, visas koloratūras izdziedātas precīzi, neizpaliekot arī atbilstošam emocionālam piepildījumam. Kā otrs viesmākslinieks pirmizrādē uz skatuves kāpa Kosovā dzimušais Rame Lahajs, kura sniegums nekādu īpašu sajūsmu neizraisīja – pirmais cēliens tenora uzstāšanās laikā izskanēja diezgan blāvi, divi pārējie jau bija pārliecinošāki, bet ar samērā prasmīgi iedzīvinātu lomu tomēr nepietika, lai Verdi operā tik svarīgā Mantujas hercoga tēla interpretāciju varētu uzskatīt par patiesu māksliniecisku panākumu. Monterones lomā tas drīzāk izdevās basam Romānam Poļisadovam, kura priekšnesums atzīstams par profesionāli stabilu un vokāli izteiksmīgu. Pārējie operdziedātāji pārsvarā darbojās kā muzikāli un dramatiski statisti.

Šī nu reiz bija tā pirmizrāde, kur Mārtiņa Ozoliņa vadītais operas koris un orķestris muzicēja tīri un saliedēti jau no paša sākuma, līdz ar to veidojot pārliecinošu vokāli orķestrālu kopainu, kas solistiem kļuva nevis par neparedzamu dialoga partneri, bet gan par māksliniecisku atbalstu. Tiesa, orķestra skanējums tikai iegūtu no košāka stīgu grupas kolorīta un viengabalaināka pūšaminstrumentu snieguma, taču “Rigoleto” partitūras emocionālajā atklāsmē diriģents un orķestris nenoliedzami kļuva par aktīviem līdzdalībniekiem. Vēl jo lielākā mērā tas sakāms par operas kori, kura dalība iestudējumā vērtējama tikpat augstu kā veselā virknē iepriekšējo uzvedumu.

Režisores Margo Zālītes veikums sadarbībā ar scenogrāfi Aīdu Leonoru Gvardiju un kostīmu mākslinieci Lieni Dobrāju raksturojams kā viens no tiem gadījumiem, kad atsevišķi konceptuālie atradumi ir izpausti mērķtiecīgi, taču radošās domas vispārinājumu un ar skatuviskiem izteiksmes līdzekļiem realizētu konkrētu vēstījumu panākt tā arī nav izdevies. Noticēt Rigoleto un Džildas cilvēciskajai traģēdijai satriecošā kontrastā ar veiksmīgā Mantujas hercoga bezgalīgo triumfu izdodas labākajā gadījumā tikai daļēji. Pirmkārt, varoņu savstarpējās attiecības norisinās nekurienē – nav parādīts ne operas darbības laikmets, ne arī vienojošs soci­ālais fons. Otrkārt, režisores darbam nepalīdz arī scenogrāfes un kostīmu mākslinieces ieguldījums. Gluži otrādi – scenogrāfija, neraugoties uz pāris precīzām detaļām, kopumā netīkami pārsteidz ar pelēcību un radošās fantāzijas trūkumu – šķiet, ka lielākā daļa no visa pirmā cēliena notiek uz divu kartona saplākšņu fona, bet kostīmu māksliniece, kā izskatās, tērpus savākusi no dažādām desmitgadēm, starp kurām nepastāv nekāda saistība.

Rezumējot – “Rigoleto” jauniestudējumu vērts apmeklēt visvairāk triju solistu dēļ, uz kuriem balstās izrādes būtiskākās muzikālās kvalitātes, un tajā brīdī, kad no izrādes pirmā cēliena tiks pilnībā izmesta fonogramma, to pašu varētu teikt arī par orķestra spēli. Ņemot vērā Verdi mūzikas popularitāti, ir diezgan lielas iespējas, ka šis iestudējums kļūs par stabilu repertuāra vienību, tomēr bez aplinkiem jāraksta, ka Latvijas publika pelnījusi operas uzvedumus, kuri būtu aizraujoši un profesionāli spoži visos to parametros – sākot ar solistu ansambli un beidzot ar skatuvisko koncepciju. Un vēl – tā kā būtu pēdējais laiks piedāvāt Samsonam Izjumovam kaut ko jaunu, lai viņam nebūtu visu laiku jādzied un jātēlo pirms vairākiem gadu desmitiem apgūtas lomas. Piemēram – jau pēc fantasmagoriskā “Toskas” iestudējuma kļuva skaidrs, ka Izjumovam īsteni atbilstoša varētu būt titulloma Džona Adamsa operā “Niksons Ķīnā”. Vēlams – 
Alvja Hermaņa vai Vladislava Nastavševa režijā.

Latvijas Nacionālās operas jauniestudējums, Džuzepe Verdi, “Rigoleto”


Muzikālais vadītājs un diriģents: Mārtiņš Ozoliņš, diriģents: Normunds Vaicis.

Režisore: Margo Zālīte, scenogrāfe: Aīda Leonora Gvardija, kostīmu māksliniece: Liene Dobrāja, dramaturģe: Johanna Mangolda, gaismu mākslinieks: Stefans Boligers, videomāksliniece: Ineta Sipunova, horeogrāfe: Dace Kravale.

Lomās: Rigoleto – Samsons Izjumovs, Armands Siliņš, Džilda – Olga Pudova, Inga Šļubovska, Jūlija Vasiļjeva, Mantujas hercogs – Rame Lahajs, Raimonds Bramanis, Sparafučile – Krišjānis Norvelis, Romāns Poļisadovs, Madalēna – Kristīne Zadovska, Irma Pavāre, Grāfs Monterone – Rihards Mačanovskis, Armands Siliņš, Marullo – Rihards Millers, Juris Ādamsons, Borsa – Guntars Ruņģis, Nauris Puntulis, Grāfs Čeprāno – Viesturs Vītols, Kārlis Saržants, Grāfiene Čeprāno – Dana Bramane, Laura Grecka, Džovanna – Andžella Goba, Liene Lasmane-Vītola, Kalps – Viesturs Vītols, Kārlis Saržants, Pāžs – Laura Grecka, Anastasija Ļebedjanceva.

Tuvākās izrādes: 2. un 15. oktobrī.

Vārds skatītājam


Vita Krauja, “Kultūrzīmju” žurnāliste: “Ceturtdien Latvijas Nacionālajā operā pirmizrādi piedzīvojusī Džuzepes Verdi opera “Rigoleto” Margo Zālītes režijā noteikti vispirms paliks atmiņā ar vizuālo tēlu, pie kura jūtami un veiksmīgi piestrādāts. Operas darbība notiek vairākos stāvos, izmantojot mūsdienu tehnoloģiskās iespējas. Taču, manuprāt, tieši vizuālie akcenti ir tie, kuri neļaus šim iestudējumam tik drīz pagaist no atmiņas. Otrā cēliena sākumā, priekškaram veroties, skatuve ir kā melns kubs ar spilgtām, spožām gaismu vertikālēm un horizontālēm, kas atgādina vācu konstruktīvisma stilu, kas pagājušā gadsimta 20. un 30. gados bija raksturīgs Veimārā un Berlīnē un tika aizliegts līdz ar citiem eksperimentiem, nākot pie varas fīreram. Otra atmiņā paliekoša aina – Džildas mīlas ārija uz balkona, ar dzeltenu un sarkanu krāsu spilgtām gaismu spēlēm. Jā, publikā varēja dzirdēt viedokļus, ka režisore uzvedumu veidojusi it kā no mozaīkas zibšņiem, ka publika par daudz tiek izklaidēta, kas īsti neatbilst Verdi operas garam. Taču ne mazāk bija skatītāju, kuriem Margo Zālītes režija šķita visnotaļ interesanta un saistoša. Tiesa, atsevišķās ainās, īpaši dāmu tērpos un tiem atbilstošās kustībās, nepārprotami seksualitātes akcenti. Taču, ja reiz stāsts ir par mīlestību, intrigām, kaislību un pavedināšanu, tad šāda pieeja ir pilnīgi attaisnojama un vietā arī uz Operas skatuves. Lielisks titullomā ir Samsons Izjumovs, kas šajā tēlā iejutās arī pirms 27 gadiem Gunta Gailīša iestudējumā.”

Pievienot komentāru

Komentāri (2)

  1. No Silabrieža recenzijas .. Atbildēt

    Runājot par dziedātājiem kopumā, LNO atkal reiz parādījās kā ansambļa opernams – neviena vāja solista: baiss Norvelis, paģēroša Zadovska, komiska Goba, akmensciets Poļisadovs, un arī citi solisti īstajā vietā. Visu šo kopumu rotāja viesis no Albānijas Rame Lajahs – tenors ar lielisku balsi, spīdošām augšnotīm, prasmi iznesties, mazliet arī izrādīties, bet tenoriem tā palaikam pieklājas, sevišķi šādās lomās. Tātad visnotaļ iederīgs Hercogs.No atskaņojuma viedokļa šis ir neapšaubāms meistardarbs. Izrādes muzikālajam vadītājam Mārtiņam Ozoliņam bijis miers un gudrība izstrādāt visu iespējami smalki – tempi pareizi, interpretācija iedvesmota, temperamentīga, diriģenta žests prasmīgs un prasīgs. Orķestris atsaucas gandrīz nevainojami, metālpūtēji skan bargi un viendabīgi, kokpūtēju soloepizodes skaistas un lokanas. Koris – izcili sagatavots, intonācijā precīzs, artikulācijā aktīvs, skatuviski žirgts.

  2. Šī nu bija tiešām tā reize, kur muzikālais izpildījums bija tiešām lielisks, gan no orķestra, gan solistu gan kora viedokļa.
    Diriģenta darbs-izcils.Skatījos no otrā balkona,kur skaņa bija kā labākajos pasaules opernamos …Verdi mūzika mani aizkustināja līdz asarām.Par režīju-biju gaidījusi nedaudz savādāku risinājumu, taču kopumā ļoti pārliecinoši!!!

Latvijā iedegas Ziemsvētku egles, sākas rūķu darbnīcas un Adventa koncertiZiemassvētku gaidīšanas laikā arvien vairāk un vairāk sirsnīgu sarīkojumu gaida ģimenes.
Draugiem Facebook Twitter Google+