Mobilā versija
Brīdinājums +1.6°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
20. septembris, 2012
Drukāt

Rimšēvičs: Eiro ieviešana ir ģeopolitisks projekts

Foto - Karīna MiezājaFoto - Karīna Miezāja

“Latvijas Avīzē” viesojās Latvijas Bankas prezidents ILMĀRS RIMŠĒVIČS. Ar viņu sarunājās redakcijas pārstāvji Guntars Kļavinskis un Egils Līcītis. 


 

– Konsolidācijas periodā aktīvi tika izvirzīts mērķis, ka 2014. gada 1. janvārī Latvijai jāiestājas eirozonā. Uz to vedināja Latvijas Banka, un tam pakārtoja savu ekonomisko politiku valdība. Taču, kolīdz eirozonu sāka vajāt zināmas krīzes un nedienas, pat lielākie eiro ieviešanas piekritēji Dombrovskis, Vilks un Rimšēvičs šķita mazliet atslābuši un zaudējuši optimismu, un cits caur citu teica: izpildīsim noliktos kritērijus, bet tad skatīsimies – stāties vai nestāties eirozonā. Teica – eiro ir tikai līdzeklis. Vai tagad esat atguvuši apņēmību un varam lasītājiem apstiprināt – jā, 2013. gada 1. janvārī Latvijas iedzīvotājiem kabatā čaukstēs eiro banknotes?

– Jūsu novērojumi ir diezgan precīzi, izņemot norādi par eiro banknošu čaukstēšanu: vai mums bijis kas labāks par latu? Visi būtu priecīgi palikt pie lata. Ar to gribu teikt, ka eiro ieviešana nav lata naudiņu – banknošu un monētu – samainīšana uz eiro. Tas ir ģeopolitisks projekts, zināms vainagojums tam, ko Latvija darījusi pēc iestāšanās ES. Eiro ir doma par lielākām investīcijām, lielākiem ienākumiem, vairāk darba vietām, labāku dzīves kvalitāti un lielāku stabilitāti.

Lata piesaiste eiro gājusi caur dažādiem attīstības posmiem: bijis gan stabilitātes, attīstības posms, bet diemžēl arī lielas neziņas posms. Devalvēs latu, nedevalvēs? Ko valdība, ko LB padome lems? Tāpēc šobrīd – ja mēs svārstāmies un skaidri nepasakām sev, nepasakām Eiropas draugiem un sabiedrotajiem, ka nemainām kursu uz eiro, tas nozīmē, ka ar mums nevar rēķināties kā ar pilnvērtīgiem partneriem, kas lietas dara nopietni, izšķirīgi. Eiropas Centrālās bankas prezidents apstiprinājis – eiro ir neatgriezenisks projekts; lielās ES valstis dara visu šodien iespējamo un turklāt pasludina eiro arī par izšķirošāko nākotnes Eiropas vienības projektu. Tāpēc jāsecina, ka eiro ir un būs. Jā, ir apzinātas kļūdas, taču ir sekojusi noteikta rīcība, lai apturētu eirozonas situācijas pasliktināšanos. Tiek pielikti visi spēki, lai stāvokli stabilizētu, un, lai arī kādam negribētos atzīt – tas izdodas!

 

Eiro kļuvis spēcīgāks, un mēs šodien ar pilnu atbildības sajūtu varam pateikt, ka nekāds eiro sabrukums nedraud. Tās problēmas un riska aspekti, kas šobrīd iezīmēti saistībā ar Grieķiju, Spāniju, Itāliju, ir ar izpratni, kas šīm valstīm jādara.

 

Jautājums, vai ECB un EK izdosies monitorēt uzdotos mājasdarbus, taču Vācijas valdība, kā redzam, piekritusi, ka ECB, izvirzot noteikumus dienvidvalstu valdībām par budžetlietu sakārtošanu, pirktu šo valstu vērtspapīrus. Tas dod valdībām laiku reformām un finanšu sakārtošanai, jo – neba viena pati Grieķija tika izlutināta aizvadītajos gados. Lielās valstis arī pārkāpa kritērijus, skatījās uz tiem caur pirkstiem un sodu nesaņēma. Te jāapzinās, ka Eiropas monetārā savienība ir ļoti jauna – ap desmit gadu vēsturi. Tā tikai krāj pieredzi, bet svarīgākais ir, ka ir diagnosticēti vājie punkti, noris mērķtiecīgs darbs, lai pieļautās kļūdas labotu.

– Paraudzīsimies uz aspektiem, kas rada bažas mūsu lasītājiem un negatīvi noskaņo pret iestāšanos eirozonā. Viens no tiem ir, ka Latvijai, kas pratusi konsolidēt budžeta izdevumus, vajadzēs piedalīties citu eiro valstu glābšanā un parādu nomaksāšanā. Vai šīs bažas kliedējamas?

– Ja presē lasa tikai negatīvo informāciju: ka eirozona sabruks, ka Grieķiju no tās izslēgs, ka citiem būs jāpiedalās parādu segšanā, tas nevairo eiro piekritēju skaitu, vairo piesardzīgu un skeptisku attieksmi. Bet tāpēc esmu pie jums ciemos, lai skaidrotu šos jautājumus.

Vai Latvijai būs jāsedz grieķu parādi? Nekā tamlīdzīga. Pirmkārt, Latvija piedalīsies kopīgā stabilitātes fondā ar 28 miljoniem latu gadā, ko iemaksāsim kapitālā, kā savulaik iemaksājām SVF kapitālā. Vienkāršāk sakot, iegādāsimies apdrošinājuma polisi, ticamāk, priekš nebaltām dienām – ja ar pašiem gadītos ķibele. Pat tad, ja no fonda aizdos līdzekļus kritiskā situācijā nonākušām valstīm, Latvija neaizdos naudu tieši. To darīs no eiro stabilitātes fonda, un Latvijai būs prasības pret šo fondu. Otrkārt, dalībvalstis aizdod proporcionāli, un lauvas tiesa naudas ir no Vācijas, Francijas, pārējo lielo valstu ieguldījumiem.

 

Ja vēlamies būt eiropieši vārda pilnā nozīmē, ir aplam domāt, ka visapkārt Eiropā ekonomika bruks vai stagnēs un tikai Latvija neskarta vēsi noraudzīsies no malas. Tas ietekmēs mūsu tirdzniecību un preču noietu, investīciju pieplūdi, jo pasaule šobrīd ir saimnieciski ļoti cieši saistīta.

 

– Pretenzija nr. 2 – pēc eiro ieviešanas celsies preču cenas.

– Necelsies…

– Noapaļosies.

– Maltā, Kiprā, Slovēnijā, Slovākijā, Igaunijā, kas pēdējās iestājās eirozonā, pārejas dēļ cenas kāpa par 0,1 – 0,2%. Tik, cik ikdienas režīmā mēneša griezumā. Latvijas valdība iestrādājusi programmu, ar kuru līdzēs sekot cenu dinamikai, turklāt mēs no mazāka valūtas nomināla pāriesim uz lielāku, tāpēc piesaistīs dubultu uzmanību, lai cenas neapaļotu uz augšu.

– Jā, pēc vērtīgā lata uzlūkojot jaunu cenu, cilvēkiem tiešām šķitīs, ka viss kļuvis dārgāks – bet būšot arī lieli izdevumi, lai ieviestu eiro?

– No budžeta tas varētu prasīt apmēram deviņus miljonus latu. Latvijas uzņēmējiem, lai pārkārtotu norēķinu sistēmas, tas arī prasīs līdzekļus. Taču kopumā valsts vienā gadā atgūs visus izdevumus – caur aktivizējušos tautsaimniecību, lielākām investīcijām, lielāku ražošanas un rūpniecības apjomu, pieaugošu patēriņu. Mūsu speciālistu aprēķins rāda, ka papildu ieņēmumi kopproduktā pēc eiro ieviešanas pieaugtu apmēram par 5,5 – 5,6 miljardiem latu – tas ir virs tā, kā Latvija attīstītos, ja 2014. gadā vai vēlāk neieviestu eiro.

 

Igaunijā pēc iestājas eirozonā kredītreitings ticis paaugstināts par trim pakāpēm, kas nozīmē, ka Igauniju uzskata par arvien mazāk riskantu zemi, kur var ieguldīt. Tas nozīmē arī zemākas procentu likmes parādu pārfinansēšanai, lētākus finanšu resursus uzņēmējiem un iedzīvotājiem.

 

Atkritīs konvertācijas izmaksas – gadā 50 – 100 miljoni latu –, kas atspoguļojās gala produkta cenā un neveicināja preču konkurētspēju.

Neba ar eiro vienā dienā kļūsim bagāti: eiro nozīmē iespējas. Arī iespēju piedalīties lielo Eiropas jautājumu lemšanā, kas mūs skar neizbēgami.

– Te bija vēl viena baža, kas palikusi līdz galam neatspēkota. Proti, Latvija izpilda visus noteikumus, taču to nemaz nepaņem “klubiņā” – vai nu ekonomisko sarežģījumu, vai citu apstākļu dēļ eirozonu nevēlas paplašināt! Vai ir Merkeles kundzes, vai ir Frankfurtes bankas garantijas, ka tā nenotiks?

– Māstrihtas kritērijus mēs septembrī – oktobrī tik tiešām varētu pilnībā izpildīt. Bet jā – ir jāapzinās, ka ar atplestām rokām mūs tur neviens negaida. Nav tā, ka esam saņēmuši uzaicinājumu un tikai tielējamies – stāties, neiestāties. Šur tur eirozonā pašā izskan domas – varbūt sakopt parādu krīzi “eiro klubā” un tad tik skatīt paplašināšanās jautājumu? Latvijai savukārt pašlaik ir ļoti labs brīdis: esam demonstrējuši valsts tālredzīgu pārvaldītspēju, ekonomiskie rādītāji ir spīdoši, izceļoties uz pārējās Eiropas fona. Mūsu sekmju stāsts ir tāds, kas mudina izmantot šodienas iespēju. Jo – kur ir garantija, ka kaut kad nākotnē mums šo stāstu izdosies tikpat veiksmīgi uzturēt? Latvijas Banka arvien uzsvērusi – ja 2008. gadā būtu ieviests eiro, mēs neietu caur tik smagu krīzi, kādu piedzīvojām.

Atrašanās eirozonā, Māstrihtas kritēriju ievērošana disciplinē valdības un parlamentus ar budžetu saimniekot prātīgi, bet, pats galvenais – juku un nedrošības gados, kad ar naudu apkārt nemētājas, eiro nodrošina pieeju resursiem, ko aizdotu ECB. Tas savulaik būtu ļoti noderējis arī vienai otrai Latvijas komercbankai.

– Eiro ieviešanu jūs nosaucāt par ģeopolitisku projektu Latvijai, par ciešāku iekļaušanos Eiropā. Taču kas ceļ šo histēriju par eirovalūtas un zonas nestabilumu? Vai Eiropas līderu neizlēmība vai kādas balsis no malas? Arī Latvijā sasparojušies eiro pretinieki – tiek prasīts eiro ieviešanas referendums, norādīts uz zemu atbalstu eiro. Varbūt viņi citur redz labāku zonu, kur iestāties?

– Jā, dzīvojam diezgan pretrunīgas informācijas telpā – saduļķotos ūdeņos. Pirmkārt, amerikāņu ekonomisti ar Krugmanu un Rubīni priekšgalā savos eiro gala “pareģojumos” ir visnotaļ lieli gaisa jaucēji, kas, protams, piesaistīta viņiem un viņu grāmatām uzmanību. Otrkārt, kā uzsvēruši arī eirozonas politiķi – ir britu preses ietekme, kas ir izsenis eiroskeptiska. Bez vainas nav arī eirozonas valstu valdības: dzīvošana uz parāda, pāri saviem līdzekļiem un konsolidācijas neveikšana vajadzīgajos tempos zināmā mērā ļauj finanšu tirgus spēlētājiem spekulēt uz šo šaubu rēķina – pieņems lēmumus, nepieņems. Situācija ir sarežģīta, tāpēc mūsu uzdevums ir būt tālredzīgiem un gudriem, kārtojot un skaidrojot jautājumus. Vērojot, vai riski, par kuriem runā, ir pamatoti vai tikai teorētiski tverti.

 

Ja Eiropas monetārā savienība transformēsies – pēc gada, trijiem vai septiņiem, tad Latvija nestāvētu aiz durvīm, bet aktīvi piedalītos Eiropas mājas pārveides procesā, parādot pragmatismu un spriestspēju – kā tagad izdodas igauņu kolēģiem, kuri sēž pie “eiro kluba” galda.

 

– Un tad jūs pats arī pārcelsieties uz Frankfurti?

– Es nekur nepārcelšos, un tie, kas domā eiro ieviešanu kā Rimšēviča personisko projektu, gauži maldās. Latvijas Banka, tās vadība paliks Rīgā, un mans atalgojums nemainīsies. Darba gan būs vairāk. Jau teicu: ir vienkāršoti skatīt iestāju eirozonā tikai kā banknošu un monētu nomaiņu. Tagad valdības cilvēki ar lielu piepūli vēlas panākt labākus noteikumus Latvijai Briselē – vai tie būtu lauksaimniecības platībmaksājumi vai kohēzijas līdzekļu saņemšana. Viņi nespēj rast risinājumu tik sekmīgi, būdami ārpus eirozonas – jo nav kontaktu, nav iespēju apliecināt Latviju vēlreiz kā pilnvērtīgu dalībvalsti. Eirozonas 17 ministri, 17 premjeri, 17 valstu pārstāvji dažādās kombinācijās viens otru pazīst daudz vairāk, līdz ar to vairāk uzticas, zina, kā kurais rīkosies dažādās situācijās. Latvijai esot eirozonā, mūsu ietekme palielinās.

– Un vēl viena konstatācija, ka, iekļaujoties eirozonā, aizvien vairāk attālināmies no iespējamām Eirāzijas un citām austrumpuses savienībām.

– Arī tā.

– Kā ir ar sliktā scenārija paredzējumiem Eiropas saimnieciskā attīstībā? Spīdošo nākotni neviens neņemas apsolīt, kamēr recesijas atkārtošanās, lejupslīde vai stagnācija gan tiek pieļauta.

– Situācija saglabājas sarežģīta, taču redzam, ka valstīs, kur budžeta deficīts nepārsniedz trīs procentus un ārējais parāds nepārsniedz 50 – 60%, ir izaugsme. Igaunija, Zviedrija, Somija vai Luksemburga – tās ir valstis, kur pragmatiski un pieticīgi saimnieko ar budžeta līdzekļiem, un tas nodrošina izaugsmi.

 

Katru valsti šādi vēro privātie investori, ražotāji, kuri grib nopelnīt, paplašināties un tad nolemj par ieguldījumiem. Viņi nekad neieguldīs valstī, kur rīt varētu pacelt nodokļus, devalvēt nacionālo valūtu, kur ir nestabilitāte. Latvijas atgūtā konkurētspēja tāpēc ir ļoti sargājama vērtība.

 

– Kaut valdība stāsta par veiksmes stāstu, daudziem cilvēkiem nebūt nešķiet, ka viņiem ir iemesls eiforijai, uzņēmēji turpina sūdzēties par nodokļu slogu un birokrātiju.

– Taisnība, taču jāņem vērā, ka šis ir pirmais gads, kad valdība vairs nekonsolidē, bet pat atļaujas padalīt papildu budžeta līdzekļus, jo tāda iespēja ir. Varu apgalvot – ja ieturēsim taupīgu saimniekošanu, tad ik gadu būs iespēja kādam kaut ko pielikt. Bet ticiet arī tam – ja mēģināsim pārmērīgi uzraut naudas dalīšanu, pēc trim gadiem atkal piezagsies krīze.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+