Mobilā versija
+0.4°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
21. maijs, 2013
Drukāt

Rimšēvičs: Ja nebūs pašreizējais kurss, mēs eirozonā nestāsimies!

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Eiro nāk uz Latviju. Vai to grib kāds vai ne, bet valdība, Saeima un Latvijas banka pievienošanos eirozonai mums cenšas “pārdot” kā obligātās apdrošināšanas polisi. Latvijas Bankas prezidentu Ilmāru Rimšēviču iztaujāja Voldemārs Krustiņš, Guntars Kļavinskis un Ivars Bušmanis.


I. Bušmanis: – Valsts precīzi pēc grafika iet nenovēršamo ceļu uz eiro, kam tautas vairākums netiek līdzi. Šaubās, bažījas, daži rosina referendumu. Vai jūsu skatījumā kaut kas politiski vai tehniski var patraucēt Latvijas ceļā uz eiro?

Ilmārs Rimšēvičs: – Jūs noteikti gribat atrast to, kas varētu patraucēt?

– Ikvienā plānā jārēķinās ar pretestību, negaidītiem šķēršļiem.

– Šobrīd lēmums par Latvijas pieņemšanu eirozonā vēl nav pieņemts. Divas ES institūcijas – Eiropas Komisija un Eiropas Centrālā banka – pašlaik skrupulozi izvērtē Latvijas gatavību eirozonai. Te nedaudz jāpaciešas līdz vērtējumam jūnija sākumā vai vidū, jo šis speciālistu slēdziens kalpos par pamatu vairākām ES institūcijām lēmuma pieņemšanai, kur gala vārdu varētu teikt visu ES valstu ekonomikas un finanšu ministri.

– Lēmums no Latvijas puses taču ir pieņemts?

– Latvija iesniegusi pieprasījumu pēc šā izvērtējuma. Tas nozīmē, ka Latvijas puse pauž skaidru un nepārprotamu vēlmi pievienoties eirozonai.

– Tātad Latvija ir nolēmusi iestāties, un mums jāgaida uz ES institūciju gatavību uzņemt?

– Jā, jāsagaida ES valstu – mūsu sadarbības partneru – atbilde.

– Vai politiski pārsteigumi, piemēram, referenduma rīkošana, nav sagaidāmi?

– To nespēju pareģot – viss kas ir iespējams. Šobrīd vissvarīgākais ir skaidrot iedzīvotājiem, kādi ir eiro plusi un mīnusi un kādi ir izšķiršanās stūrakmeņi.

Nevienam nevaram pārmest, ka cilvēki ir bažīgi un nogaidoši: parādu krīze virknē Eiropas valstu pēdējā gada laikā ir radījusi ļoti lielu negatīvās informācijas plūsmu: neiedziļinoties šķiet – tā ir kopīgās valūtas radīta krīze un eirozona sabruks, Grieķiju izmetīs vai Kipru, un Vācija pati varētu eirozonu pamest.

Tas dara bažīgu, taču īstenībā neviena valsts no eirozonas nepošas izstāties un saimniekošanas kļūdas tiek novērstas, bet tur, kur problēmas ielaistas, tas vēl prasīs gadus.

Par to pašu Vāciju pamanīju zīmīgu faktu: 35% Vācijas iedzīvotāju aptaujās neatbalsta valsts atrašanos eirozonā, bet vienlaikus, izveidojoties jaunai partijai par Vāciju bez eiro, tai ir tikai 3% atbalsts. Latvijā, lēni un mierīgi skaidrojot, atbalsts eiro pieaug – no 20 – 25% gada sākumā, bet tā joprojām nav vismaz puse. Igaunijā atbalsts eiro pirms iestāšanas bija nedaudz mazāks par pusi, bet šobrīd – divus gadus pēc eiro ieviešanas – atbalsts audzis līdz 65%.

Es ceru, ka, neskatoties uz grūtībām, kam iet cauri eirozona, un dažādu viedokļu sadursmei, arvien vairāk Latvijas iedzīvotāju pamazām saredzēs eiro iespējas, tā pozitīvās puses. Arī to, ka ir lieki pierakstīt eiro vainu par visām Eiropas ķibelēm, bet tikpat nevietā ir cerēt, ka eiro būs brīnumnūjiņa, kas atrisinās visas Latvijas saimnieciskās problēmas.

Tikmēr daļa iedzīvotāju bažīgi atceras bēdīgo pieredzi ar naudas reformām padomju laikā. Citi dzirdējuši, ka eiro ieviešanas pirmajā vilnī 2002. gadā vietumis tirgotāji to izmantoja cenu celšanai.

Tām valstīm, kas pārgājušas uz eiro pēdējos gados, valsts un nevalstiskās organizācijas mācījušās no šīs pieredzes, ir uzmanījušas cenas, un inflācija eiro ieviešanas dēļ ir kāpusi tikai par 0,2 – 0,4 procentpunktiem.

– Jūsuprāt, iedzīvotāji vairāk uztraucas par vājo eirozonu, nevis par stiprā lata zaudēšanu?

– Te ir vairākas strāvas: eirozonas parādu krīze, konfiscējošu naudas reformu pieredze un bažas par cenu pieaugumu.

– Padomju gados Brjanskas Transporta mašīnbūves institūtu beidza kāds students, kuru norīkoja darbā uz Rīgas Vagonu rūpnīcu. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas viņš izveidoja savu firmu, kura stabili strādā jau 20 gadus. No šī cilvēka mutes neparasti ir dzirdēt vārdus, ka “nacionālā valūta ir pēdējais neatkarības bastions” un, “ja skatās no neatkarības aspekta, pāreja uz eiro ir nepareiza”. “Kad jautājums ir par brīvību, tad nevar skatīties no izdevīgi – neizdevīgi pozīcijām,” tā uzskata Boriss Gluhmans, firmas “Reaton” prezidents. Vai, atsakoties no lata, vairs nepaliks neatkarības pazīmes?

– Esmu drusku izbrīnīts, ka tik augsta ranga pieredzējis uzņēmējs spriež tik aplami. 17 valstis ir apvienojušās, lai atvieglotu tirdzniecību un izvairītos no valūtas kursa svārstībām, lai koordinētu ekonomisko politiku globalizācijas laikmetā un viena valsts nekarotu ar otru ar saviem valūtas kursiem.

Manuprāt, eiro tieši ir tas projekts, kas tuvina ekonomisko brīvību un atbrīvo uzņēmējus no galvassāpēm par konvertāciju, kredītņēmējus – no bažām par to, vai valūta netiks devalvēta. Tādas ar neapbruņotu aci saskatāmas lietas. Tie, kas to neredz, veido Lata aizsardzības biedrību.

Ne viens vien no viņiem Latvijai visgrūtākajā krīzes posmā – 2008. un 2009. gadā neticēja latam un skrēja tos mainīt pret eiro.

– Boriss Gluhmans jau piesaka, ka nerunā izdevīgi–neizdevīgi kategorijās. Viņa jautājums liek pārjautāt: vai valsts rīcībā vēl paliek kādi neatkarīgas valsts ekonomiski instrumenti?

– Vai jūs man varat parādīt kādu no 17 eirozonas valstu vadītājiem, kurš būtu atzinis, ka valsts ir zaudējusi neatkarību? Mēs par maz skolās mācām ekonomiku. Tad saprastu, ka tieši pievienošanās eirozonai mums nodrošinās lielāku neatkarību: tā lētāk un ātrāk varam atdot valsts parādu. Mēs nebūsim vairs lūdzēja lomā, kad nakts laikā jāzvana Starptautiskajam valūtas fondam: glābiet mūs! Ja Latvija 2005. – 2007. gadā būtu savedusi savas finanses kārtībā un 2008. gadā būtu iestājusies eirozonā, mēs varētu aizņemtos no Eiropas Centrālās bankas bez jelkādām problēmām.

V. Krustiņš: – Pēc kara, kad sāku mācīties Jaunpils vidusskolā ekonomiku jeb grāmatvedību, kā toreiz to sauca, man pasniedza skolotājs Muzikants. Pirms kara viņš bijis Latvijas Bankas galvenā grāmatveža vietnieks. Tādu izsūtīto, Rīgā nevēlamo skolotāju bija daudz. Pat Staļina laikā Muzikants mums mācīja kapitālistisko grāmatvedību – par pirkšanu un pārdošanu. Vai tagad skolās ekonomiku māca?

– Māca, bet entuziasti. Jo nav tādas valsts atbalstītas politikas ekonomikai kā obligātam priekšmetam skolās. Apmēram 60 līdz 70 procentu skolu ekonomiku māca, bet tas ir brīvprātīgi.

– Valsts bankas funkcijas taču mainīsies?

– Latvijas Bankas funkcijas nemainīsies, pat paplašināsies. Vienīgā atšķirībā: līdzšinējie lēmumi par monetāro politiku, par procentu likmēm tika pieņemti Rīgā, bet turpmāk gatavošanās likmju noteikšanai būs sarežģītāka un bankas speciālistiem būs jāpārzina arī eirozonas valstu ekonomika un jāprot argumentēt, kāpēc Latvijas interesēs būtu paaugstināt vai samazināt procentu likmes.

Visas pārējās funkcijas – ārvalstu rezervju pārvaldīšana, statistika, starpbanku maksājumu un skaidras naudas nodrošināšana – paliek. Mēs arī būsim pilnvērtīga Latvijas valsts centrālā banka.

– Kāda nozīme zelta un valūtas rezervēm? Ja nu nāksies atgriezties pie lata…

– Latvijas zelts paliek Latvijas Bankas rīcībā. Nekas šīs rezerves nevar atņemt. Turklāt tās tiks vairotas, jo katras valsts centrālās bankas zelta un valūtas rezerves kalpo par nodrošinājumu apgrozībā esošajai naudai.

– Kas būs mazāk?

– Nekas. Mūsu ietekme palielināsies. Mūsu cilvēki tiks pārstāvēti Eiropas Centrālajā bankā, piedalīsies Eiropas lēmumu gatavošanā.

– Un jūs būsit svarīgākais starp Latvijas cilvēkiem Eiropas Centrālajā bankā?

– To rādīs laiks. Pāreja uz kopīgo valūtu nozīmē, ka no mazas piepūšamās laiviņas, kas ir piesaistīta bāzes kuģim, uzkāpsim uz tā klāja. Tas nodrošinās lielāku stabilitāti, augstākus valsts kredītreitingus, zemākas procentu likmes un piesaistīs lielākas investīcijas. Igaunija ir tam piemērs.

Ja Latvija būs eirozonā, tad varēsim piedalīties lēmumu pieņemšanā, kuri šobrīd top bez mums, bet mūs ietekmē. Tad varēsim to kaut nedaudz, bet ietekmēt. Ar vienu balsi – tieši tikpat, cik ir Vācijai vai Igaunijai. Tas ir klubs, kas nosaka Eiropas politiku.

I. Bušmanis: – Ja Latvija tēmē uz iestāšanos eirozonas klubā, varbūt tā iekšienē vajadzētu izveidot, piemēram, mazāku klubiņu no tām četrām valstīm, kuras ievēro Māstrihtas kritērijus.

– Nav slikta doma. Latvijas stāsts ir pamanīts, bet daudziem tas ir neparocīgs. Kad mums vaicā, kāds tad būs Latvijas pienesums eirozonā, mēs atbildam, ka nākam kā nopietna, sevi pārvaldīt spējīga valsts.

Kamēr krīze eirozonā nav beigusies, Latvija ar savu piemēru varētu rādīt pietiekami svaigu un interesantu pieeju diskusijā par krīzes pārvarēšanas ceļiem. Daudzās valstīs joprojām dominē uzskats par nodokļu celšanu, par budžeta izdevumu nesamazināšanu, par dzīvošanu pāri saviem līdzekļiem, palielinot parādu.

Viena no eirokrīzes mācībām – Māstrihtas kritēriju izpilde sargā no krīzēm. Un otrādi: tieši lielo valstu vaļīgums, 2004. un 2005. gadā pārkāpjot Izaugsmes un stabilitātes pakta noteikumus, un valstis netika brīdinātas un sodītas, zināmā mērā novedis pie pašreizējās situācijas. Es domāju, ka pieredzēsim, kā gadu no gada arvien vairāk eirozonas valstu iekļaujas Māstrihtas kritērijos.

– Iedzīvotāji, gaidot eiro ieviešanu, skatās savā maciņā. No vienas puses, maciņš būs pilnāks – vairāk naudaszīmju, turklāt tās būs lielākas pēc izmēra. No otras puses, vai eiro dos ieguvumu mājsaimniecībām?

– Eiro nav brīnumzāles, kas liks nākamajā dienā kaut kam būtiski mainīties, bet Latvija, pirmkārt, būs demonstrējusi, ka caurcaurēm pieder Eiropas kodolam. Tas ļaus nākotnē tādos brīžos, kā 2008. gada septembrī, Latvijai nejusties vientuļai un nepiedzīvot tik dziļu kritumu. Tie, kas runā pozitīvi par eiro, to uztver kā apdrošināšanas polises iegādi šādiem krīzes gadījumiem.

Jā, varētu pagaidīt divus trīs gadus un tad stāties, bet tad jābūt gataviem atbildēt uz jautājumu: vai jūs stājaties tikai tad, kad kļūst slikti? Tas būtu tas pats, kas pirkt veselības apdrošināšanas polisi dienu pirms ārsta apmeklējuma.

– Vai tad pēc pāris gadiem iespējams vien tas sliktais scenārijs? Ja, kā premjers saka, mūsu valsts ir uz izaugsmes ceļa un mūs sagaida ekonomikas izrāviens, tad izaugsmes neatņemams pavadonis būs inflācija. Ne jau slimības gaidas, bet pārāk veselīga iešana var būt šķērslis eiro ieviešanai. Ja izaugsme būs straujāka kā vidēji Eiropā, tad arī inflācija varētu būt lielāka kā vidējā…

– Jums jābeidz baidīt cilvēkus ar inflāciju. Pēdējo gadu notikumi liecina par pretējo: Latvija jau trešo gadu pēc kārtas ir straujāk augošā ekonomika Eiropā, vienlaikus – ar vienu no zemākajiem inflācijas līmeņiem. Ja mēs prātīgi turpināsim saimniekot ar savu budžetu, tad nekāda inflācija Latviju neapdraudēs.

Tas nozīme, ka esam atraduši pareizu saimniekošanas modeli, kas nodrošina izaugsmi. Tas nav saistīts ar eiro, bet ar pasaules cenu konjunktūru.

– Jūsuprāt, tikai ar prātīgu budžeta plānošanu vien var izvairīties no inflācijas?

– Esmu par to simtprocentīgi pārliecināts. Ja Latvijā 2006. un 2007. gadā tiktu piekopta atbildīga fiskālā politika, kad, pieredzot strauju izaugsmi, netiktu nauda pārdalīta uzreiz dažādām institūcijām, algām pieaugot par 20%, pat 25% gadiem gadā, tad mēs nepiedzīvotu tik dziļu krīzi. Lai nepazaudētu darbiniekus, privātais sektors bija spiests celt algas, un algu un cenu spirāle aizgāja uz augšu. Budžets ir pats galvenais valsts finanšu vadības instruments, it īpaši fiksēta valūtas kursa apstākļos.

G. Kļavinskis: – Jā, arī no mūsu redakcijas uz valsts iestādēm pārgāja kādi pieci seši darbinieki, jo nebijām spējīgi pacelt algas tādā līmenī.

I. Bušmanis: – Vai tad privātuzņēmumu darbinieki metās strādāt uz valsts iestādēm vien? Lielākā daļa devās un joprojām ir darbā ārzemēs, ar ko bija patiesā konkurence. Pret to budžets nevar pasargāt.

– Latvijas valsts nekad nebūs spējīga sacensties ar ārvalstu algām. Runa ir par ko citu: kad cilvēkiem bija lieli ienākumi, viņi devās uz bankām aizņemties, kur viņus labprāt kreditēja, veicinot būvniecības bumu. Šāda ķēde – ar naudu, kas nav segta ar saražotu preci vai pakalpojumu, rada konkurētspējas sabrukumu ilgtermiņā. Ja vienu gadu izaugsme ir bijusi par 10 procentiem, tad nedrīkst uzskatīt, ka tāda tā būs vēl 10 gadus. Latvijas izaugsmes optimālais līmenis ir 4,5 – 5,5%.

Ja Latvija turpinās prātīgi saimniekot ar finansēm un tuvākajos gados sasniegs ilgi gaidīto bezdeficīta budžetu, tad Latvijai nedraudēs nekādas inflācijas izaugsmes. Ļoti ceram, ka Latvijā, esot eirozonā, būs lielāka saimnieciskā aktivitāte, kā dēļ šeit pieaugs algas, bet tās būs bāzētas uz lielāku produktivitāti.

Ja cilvēki vairāk spēs saražot un pārdot, viņiem ir jāmaksā lielākas algas.

– Latviju tur aizdomās kā šaubīgu eirozonas kandidātvalsti, jo mūsu bankās esot pārāk daudz nerezidentu naudas. Vai svešā nauda ir pamatots drauds vai arī tā ir veco rietumvalstu banku konkurences cīņa par šo naudu?

– Latvija ir atbildējusi uz visiem šiem jautājumiem, pilnībā noraidot jebkādu paralēļu vilkšanu starp Kipru un Latviju. Kipras banku sektors ir astoņreiz lielāks nekā valsts ekonomika, bet Latvijas banku sektors ir tikai pusotrreiz lielāks par tautsaimniecību. Kiprā visas bankas piesaista nerezidentu naudu, Latvijā – ap trešdaļu. Manuprāt, banku uzraugs Finanšu un kapitāla komisija to skaidrojusi visās sanāksmēs un papildu jautājumus neesam saņēmuši.

– Vai tagad visas 17 eirozonas valstis atbalsta Latvijas pievienošanos eirozonai?

– Cik man zināms, jā.

– Jā, premjers brauca uz šaubīgo Franciju un saņēma atbalstu, bet kā ar citiem?

– Mums nav negatīvu signālu. Mūsu informācija liecina, ka valstis tik tiešām atbalsta Latvijas uzņemšanu, bet sagaidīsim Konverģences ziņojumus.

G. Kļavinskis: – Kādi nākamie soļi pēc konverģences ziņojuma? Kad būs skaidrs, vai Latviju uzņems eirozonā?

– Viens vienīgs datums: 9. jūlijā ECOFIN Padome apstiprinās šo uzaicinājumu. Tā būs tā diena, kad gūsim apstiprinājumu par maiņas kursu. Mūsu rīcībā nav ziņu, ka tas varētu būtu savādāks. Arī Igaunijā apstiprināja Igaunijas centrālās bankas noteikto kursu. Formālā un ceremoniālā atbildība to nosaukt ir šai sanāksmei.

V. Krustiņš: – Bankas noteiktais lata kurss pret eiro ir drošs?

– Jā, kurss būs 0,702804 lati par eiro. Ja tas nebūs tāds, mēs būsim pret eiro ieviešanu.

– Tomēr komercbankās, dzirdēju, tas kurss varēs atšķirties.

– 31. janvārī Saeima likumā precīzi noteica kārtību: tā nauda, kas cilvēkiem kontos, komercbankās tiks samainīta pēc šā paša noteiktā kursa. Punkts.

I. Bušmanis: – Un mājās zeķē noglabāto?

– Tieši tāpat. Sešus mēnešus varēs mainīt jebkurā komercbankā pēc šā paša kursa.

– Pēc kādiem gadiem, pārmūrējot krāsni, atrodu latus…

– Tad, iespējams, komercbankās mainīs ar komisijas naudu. Taču Latvijas Banka pēc šā paša kursa un bez komisijas maksas latus pret eiro mainīs neierobežotu laiku.

V. Krustiņš: – Vai arī turpmāk izdosiet vecās labo laiku monētas: pieclatniekus, divlatniekus?

– Latvijas Banka arī turpmāk varēs izlaist jubilejas un piemiņas monētas – ar eiro nominālu.

– Man viena cienījama kundze izteica vēlēšanos saglabāt 500 latu naudaszīmi. Jūs jau visu naudu sagriezīšot un sadedzināšot.

– Lats būs arī pēc pārejas bez ierobežojuma laikā apmaināms pret eiro un būs jāglabā tikpat droši. Naudas glabāšanas izmaksas ir gana lielas, tāpēc racionālākais ir to iznīcināt. Kaut arī to darīsim ar rūgtumu sirdī.

Vai kundzei jāmaina visa nauda? Nebūt ne. Latvijas gadījumā noteikti nebūs kā ar cara laika cara naudu, kura vēlāk kļuva bezvērtīga un tika līmēta zem tapetēm. Ja vēlaties atstāt naudu bērnu, mazbērnu īpašumā, tad varat veidot kolekciju. Ja kādreiz viņi vēlēsies kolekciju pārdot vai apmainīt pa daļām pret eiro, tad to Latvijas Bankā varēs pēc šā paša noteiktā kursa, neko nezaudējot. Kolekcija pat varētu būt vēl vērtīgāka nekā tās nominālvērtība.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+