Mobilā versija
+5.2°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
25. jūnijs, 2012
Drukāt

Rinalds Gulbis: Kad sāksim runāt par nācijas varoņiem? 


Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Ar Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieku Rinaldu Gulbi sarunājas Voldemārs Krustiņš un Māris Antonevičs.


 

– Jūsu pārstāvētais pētniecības centrs pēta to, ko dažreiz tēlaini mēdz saukt par “Maskavas roku”. Bet, kā mēs jau iepriekš jautājām jūsu kolēģim Andim Kudoram, vai nebūtu vairāk jāskatās, kā darbojas vietējie “pirkstiņi”?

R. Gulbis: – Tā kā Krievija mums atrodas kaimiņos, mūsu ārpolitika bieži vien kļūst par mūsu iekšpolitiku. Ja runā par “pirkstiņiem”, tad Krievija īsteno savus mērķus ar dažādu instrumentu palīdzību. Latvijā tā ir gan Krievijas vēstniecība, gan “Maskavas nams”, gan dažādas organizācijas un tās pārstāvošās personas. Tas viss ir mūsu pētniecisko interešu lokā. Šīs saites ir atzīmētas arī nesenajos Drošības policijas un Satversmes aizsardzības biroja ziņojumos. Abas šīs iestādes līdz šim ir bijušas ļoti piesardzīgas savos publiskajos izteikumos, tāpēc varētu pieņemt, ka šoreiz tām ir bijis ļoti nopietns pamats runāt par Krievijas ietekmi.

 

Maskava nav palikusi atbildi parādā – pēdējā laikā tieši mūsu drošības dienesti ir saņēmuši lielākos pārmetumus no Krievijas puses par starpvalstu attiecību bojāšanu. Šie pārmetumi ir saprotami. Jautājums tikai, kāpēc Latvijas politiķi nav izteikuši atbalstu mūsu drošības 
iestādēm? Igauņu politiķi šajā ziņā ir daudz drošāki…

 

– Nupat Latvijā no Maskavas bija ieradies Modests Koļerovs. Viņam ir augsta civildienesta pakāpe, var teikt – ģenerālis. Kā intervijā paskaidroja Krievijas vēstnieks, viņš braucot kā privātpersona un nepārstāvot Krievijas varu. Bet jautājums – kas viņu šurp aicina un kas apmeklē šīs lekcijas? Vai jūsu centrs tur bija aicināts?

– Nē. Es gan iepriekš esmu bijis dažos pasākumos “Maskavas namā”, un šķiet, ka auditorija faktiski ir vieni un tie paši cilvēki. Par Koļerova kunga braucienu uz Latviju bija vairāk informācijas, taču bieži vien šie pasākumi pat netiek reklamēti. Tie notiek ierobežotā lokā. Vēlāk par to var uzzināt tikai no publikācijām krievu presē. Es pieļauju, ka tas tiek darīts apzināti, lai konferences organizatori saglabātu kontroli pār informāciju un lai to nevarētu interpretēt viņiem neizdevīgā veidā.

Bet ne jau tikai par šiem pasākumiem vajadzētu satraukties, ir arī citas nepatīkamas tendences Latvijas sabiedrībā. Jūnija beigās iznāks mana un kolēģa Māra Cepurīša grāmata par mītiem Latvijas ārpolitikā. Pētījuma rezultāti nepatīkami pārsteidz. Piecdesmit procenti aptaujāto cilvēku grimst nostalģiskās atmiņās par Padomju Savienību. Viedoklis par Eiropas Savienību tajā pašā laikā ir diezgan negatīvs. To jau var uzskatāmi redzēt 9. maijā, kad tiek atzīmēta Eiropas diena. Pasākumā Vērmanes dārzā kopā ar ārlietu ministru E. Rinkēviču un Eiropas Komisijas pārstāvniecības vadītāju Inu Šteinbuku pulcējas nepilns simts cilvēku, kuri laiž gaisā balonus. Tajā pašā laikā pie “Uzvaras” pieminekļa Pārdaugavā pulcējas daudzi desmiti tūkstošu atzīmētāju. Un atkal – no politiķiem es neesmu dzirdējis pat vērtējumu šai nepatīkamajai situācijai, nerunājot par kādu mērķtiecīgu darbību.

– “Praidā” arī piedalījās pulka vairāk, ministru ieskaitot. Kuri ir tie politiķi, no kuriem jūs vēlētos sagaidīt rīcību?

– Pirmkārt, no valsts augstākajām amatpersonām. Piemēram, no Saeimas priekšsēdētājas Solvitas Āboltiņas. Pēc 18. februāra referenduma bija daudz politisku paziņojumu, ka kaut kas būtu jādara, katru dienu notika kāda konference, diskusija. Bet tad tas apsīka, un runām nesekoja darbība. Kāpēc Solvita Āboltiņa 9. maijā nevarētu aiziet pie “Uzvaras” pieminekļa un uzrunāt tur sanākušos? Kāpēc šī teritorija ir brīvprātīgi jāatdod Nilam Ušakovam un Aleksandram Vešņakovam?

– Kāpēc gan jāiet tieši Āboltiņai… Valsts prezidents bija aizgājis uz avīzi “Čas”. Varbūt viņam vajadzētu turpināt?

 

– Tā ir iespēja uzrunāt šo avīžu auditoriju, kuru tiešā veidā informācija parasti nesasniedz. “Čas” un “Vesti” žurnālisti parasti paņem ziņu aģentūru informāciju un pievieno tai savu emocionālu interpretāciju. Varētu teikt, ka tā tiek izlaista caur “filtru”. Tiešā veidā Latvijas amatpersonu izteikumi tur parādās reti. Tas pats sakāms par televīziju.

 

Krievu auditorijā dominē Pirmais Baltijas kanāls, kas jau savus rīta raidījumus iesāk ar tekstiem par to, cik Latvijā viss ir slikti. Es ļoti ceru, ka pēc darījuma ar TV3 un LNT tiks stiprinātas arī šo kanālu krieviskās versijas – TV3+ un TV5 – un parādīsies kāda alternatīva PBK.

– Bet vai Latvijas krieviem tā būs vajadzīga?

– Ja spētu to labi “iepakot” un pasniegt, tad būtu vajadzīga…

– Kā tad to vajadzētu “iepakot”?

– Televīzijas raidījumu var salīdzināt ar konfekti. Cilvēks vispirms redz papīrīti un tikai tad sāk skatīties, kas tur iekšā. Ja papīrītis ir pelēcīgs, neinteresants, tad arī konfekti neviens nepirks. Ja TV ekrānā būs redzams drūms ziņu lasītājs, tad skatītājs, visticamāk, šo kanālu pārslēgs.

 

Ir jāsaprot mentalitātes atšķirības. Krievvalodīgie mediji informāciju pasniedz ar lielu emociju piedevu, kamēr latvieši to dara atturīgāk, neitrālāk. “Vesti” katru dienu pirmajās lapās ir lieli un skaļi virsraksti, latviešu avīzes tā reti kad dara. Acīmredzot krievu auditorijai ir vajadzīga cita pieeja.

 

– Krievu prese koncentrējas uz pārestībām – kur vien paskaties, tur kāda pārestība.

– Un to mainīt nebūs viegli. Šaubos, ka to var izdarīt privāts uzņēmējs, te ir vajadzīga valsts līdzdalība.

– Pieņemsim, ka jums iedotu miljonu un teiktu – taisiet avīzi krievu valodā. Ko jūs tajā vēlētos redzēt?

– Domāju, ka visumā laba ideja bija tā pati “Dienas” krieviskā versija 90. gados, kas daudz neatšķīrās no latviešu varianta. Protams, komerciāli tas nebija izdevīgi, tāpēc šī avīze tika slēgta, bet valstiski tas bija zaudējums, jo lasošajiem krieviem nācās izvēlēties no tā, kas bija palicis, – “Vesti” vai “Čas”.

– Jūs teicāt, ka varai būtu aktīvāk jārīkojas, bet Latvijā jau nav nevienas iestādes, kas par to būtu tiešā veidā atbildīga. Mums taču tagad nav Politpārvaldes kā neatkarīgajā Latvijā. Nevienam nav pienākuma aizstāvēt valsts ideoloģiskās vērtības. Bieži tiek stāstīts, ka Latvijai visi ir vajadzīgi, ar visiem jāapkampjas. Vai tāds kungs Lindermans un Gapoņenko ir vajadzīgi? Izskatās tiem ir liela piekrišana? Jeb ne?

– Protams, ka Lindermans un Gapoņenko nav vajadzīgi, viņi tiešā veidā apdraud valsts pamatus. Taču viņu darbība jau ir sekas, jo lauks, kurā viņi darbojas, ir bijis ilgi atstāts patvaļā.

– 18. februāra referendumā 273 tūkstoši pilsoņu nobalsoja par valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai. Gaidījām, ka sekos valdības finansēts pētījums, kas noskaidros, kāpēc šie cilvēki tā darīja. Mums stāsta, ka tas bijis “protests”. Un sāk pat piemeklēt, par ko un kas vainojams. Pielabinās “protestētājiem”.

– Vārds “protests” mums tiek bieži piesaukts. Gandrīz katrās vēlēšanās Latvijā ir “protesta balsojums”. Es kā būtiskāko gribētu izcelt tieši mediju un reklāmas lomu. Tāpat kā, pateicoties pirmsvēlēšanu reklāmām, dažām partijām izdodas gūt labus panākumus Saeimas vēlēšanās, arī pirms 18. februāra reklāmas kampaņa krieviskajos medijos bija ļoti iespaidīga. Tā bija maldinoša. Vēl nupat Jūrmalā runāju ar cilvēkiem no Krievijas, kuri bija pārsteigti, ka Latvijā patiesībā var brīvi runāt krievu valodā, nevienu par to nesoda un Latvijā krievus neapspiež. No medijiem viņiem bija radies pavisam cits viedoklis. Šī aina tiek mērķtiecīgi izkropļota. Tie 273 tūkstoši gāja īsā pavadā aiz uzsaukuma “Cīnīsimies par savu valodu!”, bet kaut kādu dziļu protesta jēgu tur nevajadzētu meklēt.

– Kā jūs vērtējat Valsts prezidenta rosinātā izlīguma gaitu?

– Ciktāl tas attiecas uz abās pusēs karojušajiem karavīriem, ideja, protams, ir laba. Viņiem nav nekādas vajadzības ilgāk sēdēt ierakumos un vienam uz otru greizi skatīties… Tomēr par šiem jautājumiem būtu jārunā daudz plašāk.

 

Piemēram, man rodas iespaids, ka Krievija par bijušajiem sarkanarmiešiem rūpējas vairāk – regulāri tiek organizēti dažādi pasākumi, publicēti apsveikumi un citādi pievērsta uzmanība. Bet par latviešu leģionāriem prese un politiķi parasti sāk runāt tikai pirms 16. marta, un tad šīs runas vairāk saistītas ar skandāliem un provokācijām, kas varētu notikt gājiena laikā.

 

Paiet 16. marts un par leģionāriem aizmirst, jo tur vairs nevar taisīt politiku.

– Uz “Latvijas Avīzi” to gan nevar attiecināt. Bet vai šai izlīguma politikai jau var redzēt kādus rezultātus?

– Šķiet, ka pagaidām tā ir palikusi paziņojumu līmenī. Šis ir tas gadījums, kad ar politiskiem uzsaukumiem vien nepietiek, ir vajadzīgs plašs sabiedriskais atbalsts. Prezidents viens nav cīnītājs. Ko dod, ja viņš vienreiz mēnesī tiekas ar kādu karavīru organizāciju? Un vai vispār karavīru izlīgšana ir galvenais, par ko šobrīd satraukties? Mēs taču varam vērot, ka 9. maija pasākumos piedalās ļoti daudz jauniešu un ar katru gadu šis skaits pieaug. Krievijā 9. maijs ir kļuvis par centrālo identitāti, un arī Latvijas krievi to pieņem kā savu. Vai mums ir ko piedāvāt vietā? Ja paskatāmies, kādi notikumi valstiski tiek izcelti Latvijas vēsturē, pārsvarā tur ir diezgan liels traģisms – 700 verdzības gadi, apspiestība, okupācija, represijas.

 

Arī krieviem vēsturē netrūkst traģiskuma, taču viņi to apzināti notušē un izceļ tikai savas uzvaras. Uz to ir koncentrēts viss vēstures “aparāts” – gan akadēmiskie vēsturnieki, gan tādi kā Djukovs un Simindejs. Kad mēs sāksim runāt par saviem nācijas varoņiem?

 

– Jā, bet kurus vēsturnieki un politologi atļaus uzskaitīt? Piemēram, pie mums nav labais tonis kaut ko pozitīvu teikt par Kārli Ulmani, lai gan lielu daļu pirmskara valdību Latvijā vadīja tieši viņš. Tāpēc arī par pirmskara politiku kopumā runā atturīgi. Bet Maskavā izdod grāmatu pēc grāmatas, kas aptumšo mūsu vēsturi.

– Ja uz Ulmaņa personību skatās tīri no demokrātijas pozīcijām, tad viņš ir veicis noziegumu pret Satversmi. Tomēr tas ir tikai viens no skata leņķiem, kas diemžēl tiek pārāk izcelts, noklusējot Ulmaņa devumu Latvijai. Tāpat pārāk vienveidīgs viedoklis mums ir par padomju laikiem, lai arī šajā posmā var atrast pozitīvus piemērus, ar ko lepoties. Mēs, piemēram, varam 12. klases skolēnam, kas tikko iznācis no centralizētā eksāmena, palūgt nosaukt trīs pozitīvos stāstus no Latvijas vēstures. Šaubos, vai viņam būs viegli to izdarīt. Latvieši savā vēsturē meklē vainīgos, kas varētu būt atbildīgi par mūsu nelaimēm, cenšamies visu attaisnot ar smago vēsturi. Tas ir tāpat kā Freids visu mēģināja izskaidrot ar vecākiem un iedzimtībām. Es nesaku, ka vēsturei jākļūst propagandistiskai, tā būtu apzināti jānoklusē vai jāsagroza, bet pašlaik vēsture par maz tiek izmantota patriotisma stiprināšanai.

 

 

Uzziņa

Rinalds Gulbis

ieguvis bakalaura grādu vēsturē Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē, kā arī teoloģijas un reliģiju zinātnes maģistra grādu LU Teoloģijas fakultātē.

Bijis Rīgas Juridiskās augstskolas un Latvijas Universitātes starpaugstskolu studiju programmas “Diplomātija” koncepcijas līdzautors un izstrādātājs. Galvenās pētniecības tēmas: ekstrēmisms Krievijā, Piedņestras konflikts, Krievijas sociālekonomika.

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+