Rindā stāvēju veltīgi 0
Ļoti daudziem neaizmirstama diena vēl ilgi būs sestdiena, 6. aprīlis. Tajā dienā sākās biļešu pārdošana uz XXV Vispārējo latviešu dziesmu un XV Deju svētku sarīkojumiem.
Ap plkst. 8 iestājos rindā pie Dailes teātra, lai nopirktu kaut dažas biļetes uz Dziesmu un deju svētku galvenajiem koncertiem. Gaidītāju secību, viņu vārdus ierakstot lielās lapās, kārtoja kāds pamatīga auguma vīrs. Man šajā rindā tika 97. numurs.
Bija ziņas, ka vairāki šajā gaidīšanā bijuši jau no piektdienas vakara. Visu nakti. Arī divu blakus nolikto vieglo mašīnu pasažieri. Pie kasēm tika ielaisti ik pa desmit pircējiem. Zinot – katrs drīkstēja nopirkt astoņas biļetes uz katru pasākumu, viegli izrēķināt: uz četriem deju lieluzvedumiem un noslēguma koncertu, pieciem īpašiem notikumiem, katrs varēja iegādāties 40 biļetes. (Pieci vienā mašīnā atbraukušie – 200…)
Ja tas bija pirkums savam pašdarbības vai darba kolektīvam – lai ir. Taču ap plkst. 13, kad biju jau tuvu biļešu kases durvīm, garām nāca vairāki vīri, piedāvājot koncertu biļetes par 55 latiem. Jau, protams, zinot – vēl rindā stāvošajiem kārotāko biļešu vairs nav.
Abās kasēs vien biļetes uz noslēguma koncerta “Līgo!” ģenerālmēģinājumu un nedaudzas uz abiem deju lieluzvedumu dienas koncertiem.
Ko piebilst? Kārtējā nekaunība pret pašdarbniekiem – šo kultūras notikumu pamata.
Jā, Daugavas stadionā vietas tikai 5000 skatītājiem (pret 15 000 dejotāju!) Notikumam pārāk maza arī Mežaparka estrāde, lai arī par Lielo saukta.
Risinājums?
Ja koncertu skaitu nepalielina, tad – katram pārdot ne vairāk par divām vai četrām biļetēm uz katru koncertu. Bet, galvenais, katram pašdarbniekam, ja tāda vēlme, ļaut nopirkt kaut vienu biļeti. Bez rindā stāvēšanas. Biļeti tuvākajam cilvēkam, balstam ilgu gadu mēģinājumu laikos. Daudzos gados tā bija. To nedrīkstēja aizmirst!
Man pēc vairāk nekā piecu stundu veltīgas rindā stāvēšanas kļuva sevis žēl. Man ir vārdos neizsakāms kauns par ļaudīm Latvijas kultūras vadībā.
