Mobilā versija
Brīdinājums +0.2°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
23. janvāris, 2013
Drukāt

Rindā uz dzīvesvietu cietumnieki piektie 


Foto - Artis DrēziņšFoto - Artis Drēziņš

Kurp dodas cilvēks, kas tikko iznācis no “valsts mājas” – cietuma? Jūs teiksit – tā ir viņa paša problēma, taču pašvaldība tā nevar atbildēt. Likums paredz, ka bijušajam ieslodzītajam ir tiesības vērsties pēc palīdzības pašvaldībā, kurā iepriekš deklarējies. Pašvaldībai ir pienākums bijušā ieslodzītā iesniegumu izskatīt. Kas notiek tālāk?

 

Bijušā ieslodzītā nodrošināšanu ar pajumti pašvaldības uztver dažādi. Piemēram, Liepājā saka, “mums nav problēmu, jo ir patversme”, Tukumā – “mums liela problēma, jo ir tikai patversme”, Jaunjelgavā dzīvokļus un pat mājas “met pakaļ” un ne katrreiz bijušie likumpārkāpēji ar tiem ir apmierināti utt.

 

Uz ielas palikt nevar

Latvijas Pašvaldību savienības (LPS) priekšsēža padomniece veselības un sociālajos jautājumos Silvija Šimfa norāda, ka LPS nav saņēmusi signālus no pašvaldībām, ka tās netiktu galā ar bijušo ieslodzīto izmitināšanu. Pašvaldības vadās pēc likuma “Par palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā” un pašu pieņemtajiem noteikumiem. Virkne priekšnosacījumu jāizpilda arī pašam bijušajam ieslodzītajam: jābūt deklarētam konkrētajā dzīvesvietā, jāpierāda, ka patiešām nav kur dzīvot un – kas ir ļoti svarīgi – jānokārto dokumenti, lai tiktu uzskatīts par maznodrošinātu.

Turklāt likums nosaka, pašvaldībai vispirms jāapgādā ar mājokli personas, kas cietušas stihiskā nelaimē vai avārijā. Tikai pēc tam rindā kārtojas tie, kas ar dzīvojamo platību nodrošināmi pirmām kārtām – šajā sarakstā bijušie cietumnieki ir piektie.

Pirms viņiem ir no īrētām telpām dažādu iemeslu dēļ izliktie, bāreņi un audžuģimenēs augušie, repatrianti, maznodrošinātas politiski represētas personas.

Kas notiek, ja pašvaldībai pietrūkst mājokļu? “Ja pietrūkst mājokļu, kas atbilst Ministru kabineta noteikumos paredzētajām būvniecības un higiēnas prasībām, tad ar personas piekrišanu viņam var izīrēt pagaidu dzīvojamo telpu, kas praksē nozīmē, ka jumts virs galvas ir, apkurināt var. Ja nav šādu telpu, tad vēl paliek patversme, kas ne vienmēr ir sliktāk par pagaidu dzīvojamo telpu. Šobrīd Latvijā cilvēks uz ielas palikt nevar, protams, ja vien pats to nevēlas. Ja bijušais ieslodzītais ir tik slims vai vecs, ka nevar par sevi parūpēties, tad viņš nonāk pansionātā,” stāsta S. Šimfa. Viņa arī norāda: ja ieslodzījuma laikā cietumnieks pārdos savu mājokli, tad uz pašvaldības mājokli varēs pretendēt tikai vispārējā kārtībā.

 

Rīgā istabiņu pietiek

2012. gadā iedzīvotāju skaita ziņā lielākajā pašvaldībā Rīgā ar lūgumu pēc palīdzības mājokļa nodrošināšanā vērsās 102 personas, kas bija atgriezušās no ieslodzījumu vietām, 52 no tām tika reģistrētas un uzņemtas rindā, kurā šobrīd ir 29 bijušie cietumnieki. Pavisam pašvaldībā dzīvokļu rindā ir 6446 cilvēki. 2012. gadā apdzīvojamās platības tika izīrētas 17 bijušajiem cietumniekiem.

Rīgas domes Mājokļu un vides departamenta dzīvokļu pārvaldes priekšnieces vietniece Sarmīte Ivbule teic, ka pašvaldībai ir vairākas kopmītņu tipa mājas ar atsevišķām istabām un kopējām palīgtelpām:

“Uzreiz varam piedāvāt istabu. Bet daudzi ir izvēlīgi, domā, ka viņiem pienākas labs dzīvoklis ar visām ērtībām. Uzreiz varu pateikt, ka cilvēki, kas iznākuši no cietumiem, uz dzīvokļiem var necerēt. Palīdzība jāņem tāda, kādu to piedāvā. Ne vienmēr mājokļi ir ļoti labā stāvoklī, sevišķi koplietošanas telpas, kas ātri tiek nolietotas.

Ja nepieņem palīdzību, tas nozīmē, ka nemaz tik ļoti nevajag. Mums viens tāds cilvēks istabu neņem jau kopš 2002. gada, cits – kopš 2004. gada. Kad atsakās, tad atliekam rindas galā. Droši vien visu šo laiku pie kāda dzīvo vai īrē, kas jau nav aizliegts.”

 

Izlīdzas ar patversmēm

Liepājā bijušo cietumnieku izmitināšanu par problēmu neuzskata. Pirmkārt, lielākajai daļai pēc iznākšanas no cietuma ir kur dzīvot. Ja nav, tiek piedāvāta gultasvieta patversmē, kas, protams, ne visiem ir pa prātam – galvenokārt jau tāpēc, ka istaba ar kādu jādala un jāievēro stingri noteikumi, piemēram, nedrīkst lietot alkoholu, kas daudziem nav pieņemami, skaidro Liepājas patversmes vadītāja Sandra Šulca.

Šobrīd patversmē uzturas seši bijušie cietumnieki. Vienam no viņiem, 54 gadus vecajam Jurijam Canam, bija izīrēts dzīvoklītis no pašvaldības. Kad viņš kārtējo reizi “iesēdās”, kāds dzīvoklī bija uz savu roku mitinājies un sataisījis 400 latu lielo komunālo parādu.

“Kad iznācu no cietuma, dzīvoklis bija aiznaglots, iekšā pilns ar gružiem. Domē teica, lai samaksāju 200 latus un tad varu iet iekšā, bet es neesmu gatavs maksāt ne santīma. Tāpēc labāk esmu patversmē. Te ēdina labi, saņemu kā mazturīgais 40 latu pabalstu un 45 latus kā trešās grupas invalīds. Ceru drīzumā dabūt otrās grupas invaliditāti, un tad man pienāksies atsevišķa sociālā istaba,” izpētījis J. Cans.

Patversmes sociālais darbinieks, sportiski plecīgs jauns vīrietis Dāvis Grietēns norāda, ka bijušie cietumnieki īpaši jāuzmana un jābūt stingram. “Ja ienāk pie manis kabinetā un sāk rupji lamāties, dzenu ārā un saku, ka lai nāk tad, kad runās normāli,” saka Dāvis.

Liepājas patversmes iemītnieks 52 gadus vecais Vladimirs Margēvičs cietumā bijis vairākas reizes, pēdējo reizi – uz desmit gadiem par slepkavību. Pa īsajiem brīvestības brīžiem tā arī nav nokārtojis Latvijas valsts pasi, kaut arī dzimis Liepājā, kādu laiku dzīvojis Pleskavā. Pazaudējis abas kājas. Pašvaldības sociālais dienests palīdzēšot nokārtot identitāti. “Gribu palikt Liepājā. Te esmu dzimis un gribu arī nomirt. Ceru, ka varbūt iedos sociālo dzīvokli. Patversmē nu tā… Kādreiz gribas iedzert, bet te jau nevar. Bet labāk ir te nekā uz ielas. Tur ar mani būtu cauri,” Vladimirs ir atklāts.

Arī Tukumā nav brīvu dzīvokļu un ir patversme, bet atšķirībā no liepājniekiem novada pašvaldības vadītājs Juris Šulcs bijušo cietumnieku izmitināšanu uzskata par problēmu, īpaši ziemā, kad 20 vietu lielā patversme ir pārpildīta: “Bet uz ielas neviens, ja vien pats nav gribējis, nepaliek. Protams, tos ļaudis, kam pienākas, mēs cenšamies izmitināt dzīvokļos, kaut arī Tukumā mums ir mazs dzīvojamais fonds. Bet svarīgi, lai arī pats bijušais ieslodzītais vēlētos dzīvē nostāties uz savām kājām. Katru gadījumu vērtējam atsevišķi. Nesen nopirkām nepabeigtu 45 dzīvokļu jaunbūvi, rudenī būs gatava.”

 

Nemaksā īri…

Jaunjelgavā nav patversmes, toties ir dzīvokļi un pat brīvas mājas. “Protams, tie nav nekādi augstas klases mājokļi, bet gan istabas un vienistabas dzīvoklīši koka mājās bez ērtībām. Tā ka tiem dažiem bijušajiem ieslodzītajiem ik gadu iedot pajumti mums nav problēmas, divi dzīvo pat mājā, kas ir blakus domei. Bet ne visi ilgi uzturas šajos mājokļos, pat iemitinātie lauku mājās. Esmu novērojis, ka bijušajiem cietumniekiem gribas kopā būt lielākās pilsētās – Rīgā, Daugavpilī,” novērojis Jaunjelgavas novada domes priekšsēdētājs Guntis Libeks.
cietumn_AD_6

Ludzā pietiekamā skaitā nav ne patversmes, ne brīvu mājokļu. “Ludzā patversme būtu ļoti vajadzīga. Daudzdzīvokļu mājas pie mums laikam kādu laiku necels – ekonomiskā situācija tāda,” analizē Ludzas novada domes nekustamā īpašuma ekonomiste Aina Poikāne. “Tos, kam galīgi nav kur dzīvot, ļoti vērtējam. Ja ir bērni, meklējam dzīvoklīšus, varbūt daži mēneši jāpagaida, kamēr kāds mājoklis atbrīvojas, pilnīgas bezizejas gadījumā mums ir sociālās istabas. Ar bijušajiem cietumniekiem ir pro-
blēmas – viņi nemaksā īri. Vienu centrā tūlīt liksim ārā, nemaksā arī divi citi, kas dzīvo mājā pilsētas nomalē.” Minētā astoņu dzīvokļu māja Krāslavas ielā gan izskatās briesmīgi, kā pēc karadarbības… A. Poikāne stāsta, ka arī tehniski tā vairs neatbilst noteikumiem un pašvaldība kārto dokumentus, lai to nojauktu.

Bet Pāvilostas novada domes priekšsēdētāja vietnieks Jānis Vitrups par bijušajiem cietumniekiem neuztraucas vispār: “Parasti viņiem kā jau laukos ir kur dzīvot. Ja nu galīgi nav vai viņus nepieņem ģimene, tad mums Plocē ir sociālā māja ar vienistabas dzīvoklīšiem, kur arī pašvaldības policisti biežāk uzmet aci. Pa visu pēdējo gadu bija tikai viens tāds cilvēks, kam vajadzēja mitekli.”

Ķekavas novada domes Sociālo lietu komitejas vadītājs Igoris Maļinausks apgalvo, ka katru gadījumu, kad nepieciešams mājoklis, rūpīgi vērtē: “Prioritāte ir ģimenes ar bērniem un sievietes, ko vīrieši terorizē un padzen no mājām. Bijušajiem cietumniekiem mums ir sociālās istabas ar divām trim guļvietām. Kādreiz ir tā, ka vīrietis pēc cietuma vairs negrib atpakaļ ģimenē. Tad to guļvietu arī parasti iedodam, lai nedzīvojas pa mazdārziņu būdām un nezog. Daži kādu laiku padzīvo, daži ātri nokļūst atpakaļ cietumā, cits atrod draudzeni vai draugu.”

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+