Mobilā versija
-3.3°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
8. janvāris, 2015
Drukāt

NEDĒĻAS FILMA: “Rio, es mīlu tevi”

Publicitātes fotoPublicitātes foto

“Rio, es mīlu tevi” ir trešā filma no sērijas  “Pilsētas, kuras es mīlu”, sekojot aiz Parīzes (2006) un Ņujorkas (2009). Tā stāsta par vienu no pievilcīgākajām Dienvidamerikas pilsētām Riodežaneiro, kurā risinās ar mīlestību saistīti stāsti, pie reizes atklājot arī pilsētas dažādo apvidu raksturīgo kolorītu.

Filma “Rio, es mīlu tevi” ir antoloģija, kas sastāv no desmit novelēm, kuras veidojusi starptautiska filmēšanas grupa – režisori ir gan itālis Paolo Sorentīno, gan dinvidkorejietis Ims Sangso, gan brazīlietis Fernando Meireless, amerikānis Džons Torturo un vēl citi, kopumā vienpadsmit. Noteikti, ne jau režisoru dažādās nacionalitātes radījušas diezgan atsvešinātu ārpusnieku skatījumu uz Rio. Drīzāk tāda ir bijusi jau sākotnējā iecere, lai filmu padarītu pēc iespējas konvertējamāku. Tomēr šķiet, ka tas ir filmas lielākais mīnuss, ne ieguvums, jo liela daļa stāstu Rio ierauga vien virspusējo, eksotisko un standartizēto kā jau daudzkārt redzētos pastkaršu attēlos. “Parīze, es mīlu tevi” spēja pārsteigt un pārliecināt kā pilsētas portretēšanas modelis, kuras noveļu risinājumos netrūka asprātības, pārdzīvojumu, balansa starp traģisko un komisko, bet turpinājumi nav sasnieguši to pašu kvalitāti vai to pārspējuši.

Jau pirmais “Rio, es mīlu tevi” kadrs iezīmē vērojuma elementu, jo antoloģija sākas ar Sorentīno stāstu “Laime” par precētu pāri – vīrieti gados ar veselības problēmām un viņa jauno sievu –, kuri lidmašīnā dodas uz Rio un pa iluminatoru vērojami aerofilmējumi ar pilsētas ainavu. Sorentīno, daudzkārt apbalvotās un ārzemju filmas “Oskaru” ieguvušās filmas “Dižais skaistums” (2013) autors, filmējis britu aktrisi Emīliju Mortimeri un amerikāni Bazilu Hofmanu, lai atklātu slēptās varas spēles ģimenē, – viņa izmanto vīra, kurš ir piesaistīts ratiņkrēslam, vājumu, savukārt arī viņš izšķirīgā mirklī prot to izmantot savā labā. Atšķirīga savā vizuālajā un skaniskajā izteiksmībā ir Fernando Meirelesa novele “Mūza” ar Vensānu Kaselu galvenajā lomā – iespējams, tieši tāpēc, ka Meireless ir brazīlietis un izjūt pilsētu citādi nekā ārvalstu kolēģi. Būdams viens no zināmākajiem mūsdienu brazīliešu režisoriem, kurš starptautisku ievērību ieguva 2002. gadā ar filmu “Dievu pilsēta”, Meireless nav vienīgais vietējais, kurš piedalījās filmas tapšanā – katrs pa novelei uzņēmuši arī Hosē Padilja un Karloss Saldaņja. Ne visi stāsti veidoti reālistiskā garā – netrūkst arī mistiskā elementa par oficiantu vampīru, kurš iekāro jaunas, daiļas sievietes. Šīs noveles autors ir dienvidkorejiešu režisors Ims Sangso, nu jau divkārtējs Kannu starptautiskā kinofestivāla konkursa programmas dalībnieks. Sangso “Rio vampīrs” ienes komisku elementu kopējā filmas noskaņā starp dramatiskākajiem stāstiem un arī pastiprina atsvešinātību, ka filmā portretētais Rio iemieso zināmu autentiskumu. Stāsti nenorisinās mehāniski savirknēti, bet pārklājas un saistās cits ar citu, lai radītu ģeogrāfisko un laika vienotību, panāktu stāstu paralēlismu un piederību vienotai laiktelpai.

Ja no “Rio, es mīlu tevi” tiek sagaidīti šai pilsētai tipiski skati un elementi – Kristus pestītāja statuja, kas slejas kalnā virs pilsētas, pludmales, latino mūzika, naktsdzīve un futbols (vismaz vizuāla norāde uz to) – tad nenāksies vilties, tie pavīd vai nu kā stāstu fons, vai stāstu saistošais elements. Mazāk iegūs tie, kuri vēlēsies no filmas saņemt ko vairāk.

UZZIŅA:

“Rio, es mīlu tevi”/”Rio, eu te amo”

Brazīlija, ASV, 2014

Režisori Fernando Meireless, Paulo Sorentino, Džons Torturo u. c.

Lomās: Emīlija Mortimere, Vensāns Kasels, Vanesa Paradī, Džons Torturo, Hārvijs Keitels u. c.

Kinoteātrī “Splendid Palace”

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+