Mobilā versija
+1.7°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
28. maijs, 2012
Drukāt

Rita Aksenoka: Tagad esmu citā dzīvē

aksenoka_km_14

– Kā pēc ilgiem darba gadiem prokuratūrā un Valsts prezidenta kancelejā tagad jūtaties? Vai nebija žēl pamest darbu?

R. Aksenoka: – Atzīšos, es šo dienu gaidīju un uztvēru kā atbrīvojumu no lielas slodzes. Aizgāju ar cerību, ka varēšu būt mājās, sakārtot presē publicētās atziņas un savus pierakstus. Mājās jau man vēl bija “otrā darba maiņa” – bērni, mazbērni, māte, kura pēdējos desmit dzīves gadus nodzīvoja bez acu gaismas. Diemžēl darba pienākumi nereti neļāva veltīt viņiem tik daudz laika, cik varbūt vajadzēja.

“Izdienas” laiku jau biju sasniegusi 90. gadu vidū, strādājot prokuratūrā. Jau toreiz vēlējos beigt darba gaitas, bet tad mani “pārķēra” toreizējais Valsts prezidents Guntis Ulmanis, piedāvājot vadīt Apžēlošanas dienestu. Valsts prezidenta kancelejā nostrādāju vēl 12 gadus līdz 2007. gada 7. jūlijam, kas sakrita ar Vairas Vīķes-Freibergas pilnvaru beigām.

– Esat piedalījusies slepkavību izmeklēšanā, redzējusi daudz šausmīga un atbaidoša, par ko sabiedrībā nemēdz runāt. Vai sievietei šāds darbs ir piemērots?

– Kļūt par krimināllietu izmeklētāju nepavisam nebija mans sapnis. Ja man to piedāvātu vēlreiz, es atteiktos. Tas, ka pēc jurisprudences studijām sāku strādāt Rīgas priekšpilsētas prokuratūrā, bija tīrā sagadīšanās. Kā mēdz sacīt, likteņa pirksts. Vēlāk tiku uzaicināta darbā republikas prokuratūrā, sākumā sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas nodaļā, pēc tam pārvaldē. Mūsu pārziņā bija vissmagākie noziegumi: vairāku cilvēku slepkavības, laupīšana un kukuļošana lielos apmēros, vēlāk arī organizētā noziedzība. Savulaik es izmeklēju, piemēram, Oļeškeviča bandas darbību, kas bija izdarījusi vairāk nekā 300 noziegumu. Izmeklējām arī citādas lietas, piemēram, Ķeguma tilta sagrūšanu, dzelzceļa vilcienu katastrofas.

 

Nevienu lietu nenosūtīju tiesai, pirms pati nebiju apsekojusi notikuma vietu. Man bija ļoti grūti paciest trūdējušu ķermeņu smaku. Daži mani kolēģi, nespēdami šos skatus izturēt, meklēja glābiņu pudelēs. Es reizēm viņiem tās atņēmu un lēju izlietnē, jo bija jāturpina strādāt.

 

90. gadu sākumā Jūrmalā tika zvērīgi nogalināta mākslinieka Galeviusa ģimene. Kā vēlāk atklājām, laupīšanas nolūkā, ko veica kāda banda, kas siroja visā agrākajā padomju teritorijā. Kad morgā bija jāpiedalās viņu mazā Jānīša un vecmammas mirstīgo atlieku sekcijās, tad gan sev teicu: “Es vairāk nespēju…”

– Vai, strādājot par izmeklētāju un ikdienā redzot šausminošas ainas, naktīs varējāt mierīgi gulēt?

– Nē, nevarēju. Izmeklējot kādu grūtu lietu, naktīs bieži cēlos augšā, lai pierakstītu, kas nākamajā dienā vēl jānoskaidro. Darbs paņēma visu, ģimenei laika atlika pavisam maz. Reizēm patiešām bija smagi. Es gan spēju daudz izturēt, spēku atgūšanai pietika ar dažām stundām atpūtas.

No šīm smagajām domām un atmiņām mani, iespējams, paglāba darbs Valsts prezidenta kancelejas Apžēlošanas dienestā. Tagad ir tāda sajūta, ka tas, ko esmu piedzīvojusi agrāk, nemaz nav noticis ar mani, bet ar kādu citu cilvēku. Acīmredzot esmu spējusi novilkt svītru starp agrāk piedzīvoto. Tagad esmu citā dzīvē.

– Vai ir atšķirības starp kriminālo pasauli padomju laikos un tagadējo?

 

– Atšķirības ir lielas. Pašlaik tā kļuvusi nežēlīgāka un cietsirdīgāka, nekā bija agrāk. Iemesli tai ir dažādi. Mainoties sabiedriskajām iekārtām, vienmēr notiek nežēlīga mantas pārdalīšana. Tā pamudina uz noziegumiem pat tādus cilvēkus, kuriem agrāk tas pat neienāktu prātā.

 

Pavērušās krietni lielākas iespējas piekļūt ieročiem, izmantot modernu tehniku, ar kuru var ātri aizbēgt no notikuma vietas. Agrāk arī nebija mobilo sakaru līdzekļu. Tāpat sava loma ir kinofilmām, kurās popularizē vardarbību un gandrīz vai attaisno.

– Vai izskatījāt lietas par kukuļu došanu amatpersonām un vai arī jums ir piedāvāti kukuļi?

– Mūsu izmeklēšanā bija lietas, kurās dažādās noziedzīgās darbībās bija iesaistītas augstu stāvošas amatpersonas, Iekšlietu ministrijas darbinieki, saimnieciskie vadītāji.

Atklātā veidā man tie netika piedāvāti, bet bija mājieni. Galvenokārt izmeklējot lietas par liela mēroga saimniecisku izlaupīšanu. Jāatzīst, ka cilvēkam ar vāju morāli prokuratūrā bija daudz iespēju ņemt kukuļus, ar izdomātu ieganstu izbeigt izmeklēšanu un kļūt stāvus bagātam. Mūsu izmeklēšanā pēc tam nonāca vairākas šādas lietas, kurās kukuļņemšanā bija pieķerti prokurori, tiesneši, izmeklētāji. Tā ir briesmīga sajūta – jāpratina kolēģis, ar kuru kopā vienā sistēmā esi nostrādājusi ilgus gadus.

– Vai par to tagad varat runāt brīvi?

– Es visu laiku esmu runājusi, pat padomju laikā neturēju muti. Slepkavnieka Rogaļova lietā savulaik sacēlām tādu skandālu, ka pēc tam notiesāja septiņus milicijas darbiniekus, prokuroru, no darba bija spiesti aiziet vēl citi, kas bija saistīti ar nelikumībām. Bet īstais noziedznieks tika atrasts! Un par šā nozieguma izmeklēšanu es varēju runāt atklāti, man neviens pat neko nepārmeta. Vienīgais, ko izmeklēšanas laikā nevarēju teikt, ka, lūk, šis cilvēks ir vainīgs. Viņa vainu varēja atzīt tikai tiesa.

– Vai šobrīd ir kādi ierobežojumi runas brīvībai?

– Diemžēl pašlaik likumi ir sagrozīti tā, ka kaut ko teikt drīkst tikai konkrētā kriminālprocesa virzītājs. Es uzskatu, ka tas nav pareizi. Par Jēkabpils policistu lietu mūsu ģenerālprokurors spēj kaut ko nomurmināt par cilvēcisko faktoru, tā arī neko skaidri nepasakot. Pirms dažiem gadiem Ludzā noslepkavoja pastnieci, bet prokuratūra klusēja!

Pašlaik jau izmeklēšanas laikā gan apsūdzētajam, gan viņa advokātam ir tiesības iepazīties ar izmeklēšanas dokumentiem. Tādējādi viņiem ir lieliskas iespējas ietekmēt izmeklēšanas gaitu. Agrāk bija tā, ka, tikai pabeidzot izmeklēšanu, apsūdzētais un viņa advokāts varēja iepazīties ar lietas materiāliem, izteikt lūgumus.

 

Runājot par atklātību, vēlos atgādināt, ka agrāk Kriminālprocesa likumā bija pants par sabiedrības iesaistīšanu nozieguma atklāšanā. Tagad tāda vairs nav. Tā vietā ir pants par izmeklēšanas noslēpumu. Žurnālistiem pavēsta, ka iesākts kriminālprocess, neko vairāk neatklājot. Un tas velkas gadiem.

 

Ja nebūtu žurnālistu, kuri paši ar saviem spēkiem uzokšķerē, tad, iespējams, sabiedrība par daudz ko nekad neuzzinātu. Šaubos, vai sabiedrība tagad zina, kādi valstī ir noziedzības mērogi. Un diezin vai to zina arī policijā. Kriminālprocesa ierosināšana, kā to dēvē tagad, jau vēl nenozīmē, ka noticis noziegums.

Mani pārsteidz arī bezgala garie lietu izmeklēšanas un iztiesāšanas termiņi. Ir daudz neatklātu lietu, kuras prokuratūrā mīklaini kaut kur pazūd. Prokuratūrai nepiedodama ir joprojām neatklātā tiesneša Jāņa Laukrozes slepkavības lieta.

– Jūsu pārvaldes izmeklēšanā bija, piemēram, omoniešu lieta, apšaudes Rīgas centrā. Vai tā izmeklēta līdz galam?

– Nē, noteikti nav. Pēc vienas versijas, apšaudes starp omoniešiem un Iekšlietu ministrijas darbiniekiem, kas bija nostājušies neatkarīgās Latvijas pusē, izprovocēja trešais spēks. Mūsu izmeklēšanā šī lieta bija tikai desmit dienas. Baidoties no jaunām sadursmēm un asinspirts, ar Augstākās Padomes priekšsēdētāja A. Gorbunova un ģenerālprokurora J. Skrastiņa rīkojumu šo lietu nodeva Maskavai. Toreiz pie manis nāca Andra Slapiņa piederīgie, desmitiem citu cilvēku, kuri lūdza neatdot šo lietu. Bet man nebiju tiesību par to lemt. Es domāju, ka apšaudi pie Iekšlietu ministrijas, kurās nogalināja nevainīgus cilvēkus, izraisīja mūsu pašu tautieši.

– Vai šie notikumi izmainīja jūsu dzīvi?

– Manu ne. LPSR prokuratūras Sevišķi svarīgu lietu pārvalde, kurā bez manis strādāja ap 20 izmeklētāju, tostarp krievi, ukraiņi un citu tautību cilvēki, bija pirmā, kas pārgāja neatkarīgās valsts pusē vēl pirms šīm apšaudēm. Es nekad neesmu svārstījusies par šā soļa pareizību. Par daudziem to dienu notikumiem zinot mazliet vairāk par citiem, man gan ir sāpīgi redzēt cilvēkus, kuri, apkarinājuši sev ordeņus pie krūtīm, tagad uzdodas par varoņiem.

 

Vizītkarte

Rita Aksenoka

Dzimusi 1936. g. Strādājusi prokuratūrā dažādos amatos no 1962. gada, 1976. gadā iecelta par LPSR prokuratūras Izmeklēšanas pārvaldes priekšnieka vietnieci. 90. gados Latvijas Ģenerālprokuratūras Sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas pārvaldes priekšniece, vēlāk ģenerālprokurora palīdze. No 1995. līdz 2007. gadam strādājusi Valsts prezidenta kancelejā par Apžēlošanas dienesta vadītāju.

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+