Latvijā
Sabiedrība

Rita Eva Našeniece: Latvijai jābūt stiprai valstij 16

Foto – Valts Kleins

RITA EVA NAŠENIECE. Apveltīta ar asu prātu un sociālā taisnīguma izjūtu. Strādājusi vienpadsmit valstīs, iemācījusies pielāgoties ekstremāliem apstākļiem, īsā laikā apgūt lielu informācijas apjomu, ātri pieņemt lēmumus un spēt paredzēt to sekas. Vēl nesen bijusi Saeimas priekšsēdētājas biroja vadītāja, patlaban starptautiska eksperte. Pārvietojas ar divriteni. Uz sarunu ierodas smaidīga un ar ziediem rokās. Labs fons sarunai par to, kāpēc pasaule drūp mūsu acu priekšā.

– Milzīgs sociālu, reliģisku un rasu konfliktu vilnis aizmēž robežas un grauj pamatus, padarot nestabilas un nedrošas gan demokrātijas, gan autoritārus režīmus. Mierpilnu zelta laiku nav bijis nekad. Un tomēr. Vai arī tev ir sajūta, it kā pasauli būtu pārņēmis vīruss, kas tiecas iznīcināt jebkādu kārtību?

– Vienmēr ir lietderīgi paraudzīties uz pasauli no apdraudējuma viedokļa. Taču apdraudējums nav nekas neparasts. Tas, ko uzskatām par sakārtotu pasauli un sakārtotu Eiropu, ir jauns fenomens. Nestabilitāte ir bijusi norma dažādos vēstures periodos. Man fatālas izjūtas rodas tikai brīžos, kad cilvēki nav gatavi risināt izaicinājumus, kā vienīgo risinājumu pieņemot padošanos. Deviņdesmitie gadi Latvijai bija starptautiskās siltumnīcas laiks. Tas ir beidzies. Apdraudējums ir norma, tāpat kā pretošanās, spēja reaģēt, aizstāvēt sevi, savu ģimeni un valsti, bloķējot tās pārmaiņas, kas nav lietderīgas, un izmantojot savā labā tās, ko ir iespējams izmantot. Valstis ir dzīvojušas un attīstījušās draudošu un pat maniakālu kaimiņu tuvumā. Agresiju visvairāk izaicina vājums. Jābaidās ir nevis no agresijas, bet no sava vājuma. Viens no samuraju likumiem, uz ko grāmatā “Ar slēpēm no Everesta” atsaucas Juhiro Miura, Everesta iekarotājs, pauž: neļauj reaktīvām bailēm, kas rodas ķermenī, tevi maldināt!

– Migranti un hibrīdkarš: manuprāt, šie procesi ir saistīti daudz ciešāk, nekā varētu šķist. Tomēr šķetināsim pa daļām. Par migrantiem: vai tiek izvērtēti riski? Un vai Latvijā vispār ir reāla integrācijas politika?

– Latvijā nekad nav bijis reālas integrācijas politikas. Protams, ir tādi, kas paši integrējušies, jo vienmēr visās sabiedrībās ir cilvēki ar augstu elastīguma pakāpi. Taču, ja runājam par valdības īstenotu integrācijas politiku, Latvijā tā ir cietusi fiasko jau uzdevuma vieglākajā daļā, proti, nav spējusi integrēt cilvēkus, kas kā kolonisti ieradās šeit PSRS laikā. Ņemot vērā šo nesekmīgo pieredzi, man nav nekādu ilūziju par to, kā varētu tikt risināta uzdevuma daudz sarežģītāka daļa.

– Vai tev nešķiet dīvaini, ka spēcīgi vīrieši iesaukuma vecumā nevis paliek aizsargāt tēvzemi, bet dodas meklēt patvērumu valstīs, kur lielāki pabalsti? Kas aizstāvēs viņu sievas, mātes un bērnus? NATO karavīri, starp tiem arī latvieši? Un kāpēc Latvijā bēgļa pabalsts ir lielāks par bērna kopšanas pabalstiem un pensijām?

– Tu ļoti loģiski esi salikusi kopā šos jautājumus. Esmu pasaules lāpītājas latviešu sievietes tips, kas vienmēr palīdzēs grūtdieņiem. Bet vēlme palīdzēt man netraucē domāt racionāli. Tas, ka šai specifiskai demogrāfiskai grupai Eiropā nav jābūt, vismaz ne tādā skaitā, ir skaidrs. Tas, cik maz viņus satrauc vai nemaz nesatrauc karadarbības zonā atstāto vājāko liktenis, liecina par kultūru un domāšanu, kas līdz ar viņiem atceļo šurp. Mēs importējam šo kultūru. Neesmu tik fatāli noskaņota kā, piemēram, Hermanis. Ticu, ka ātra un asa Eiropas reakcija šo procesu spēj pārtraukt. Nekas nav jauns zem saules. Mēs zinām, kas ir Vīnes vārti. XVII gadsimtā islāms bija nokļuvis līdz Vīnei, kur to apturēja ar karaspēka palīdzību. Lai apturētu noziedzīgo bēgļu transportēšanu, nav vajadzīgs pat karaspēks, bet – jā – ir vajadzīga griba.

Milzīgi resursi tiek veltīti šo jauno vīriešu aprūpēšanai un specifiskajām problēmām, ko viņi rada. Jēdzīgāk būtu šos līdzekļus novirzīt tam, lai dabūtu no bēgļu nometnēm ārā sievietes un bērnus. Kanāda un ASV veic bēgļu atlasi bēgļu nometnēs, viņi tiešām pieņem tos, kam ir vajadzīga palīdzība. Protams, viņi nevar palīdzēt visiem. Bet ir atskaites sistēma, ir morāli standarti un pamatojumi, kāpēc tieši šī ģimenīte ar mazuļiem un omi un šī sieviete ar trim meitām ir nokļuvusi Kanādā vai ASV.

Bēgļu pabalstu celšana, zinot Latvijas situāciju, ir nesaprotama. Cilvēktiesības uztveru kā universālu kategoriju, nevis specpakalpojumu kādām īpašām grupām. 4. maijā Rūjienas lielveikalā pie manis pienāk sirma kundzīte un klusiņām kaut ko lūdz. Izkratu savu somiņas naudas krājumu, lai viņa nopirktu ēdamo. Tad viņa mani apsveic ar svētkiem, bet es no kauna un šausmām vēlos ielīst zemē. Lasot par bēgļu pabalstiem, mana elementārā loģika un taisnīguma izjūta brēc stiprā balsī.

Galerijas nosaukums

– Runa nav tikai par naudu. Pasakaini bagātajās Persijas līča valstīs – AAE, Saūda Arābijā, Omānā, Bahreinā, Kuveitā un Katarā – nav uzņemts neviens bēglis. Šīs valstis ir gatavas piešķirt līdzekļus bēgļu uzturēšanai citviet, tikai ne pie sevis. Kāpēc viņi nevēlas izmitināt savus kaimiņus arābus? Kā vienu no galvenajiem iemesliem analītiķi min bažas, ka imigrantu pieplūdums varētu destabilizēt politisko situāciju, radīt spriedzi un pat haosu. Vai Latvijā tas nevienam nešķiet nopietnas analīzes vērts temats?

– Nevis trauksmainie laiki ir problēma, bet tas, ka neesam tiem gatavi. Latvija nedrīkst būt valsts, kas spēj eksistēt tikai siltumnīcas apstākļos. Latvijai jāprot pastāvēt jebkuros apstākļos. Veselais saprāts, ko pieminēji sakarā ar Persijas līča valstu vadītāju nostāju migrantu jautājumā, nodrošina šo valstu pastāvēšanu. Nevis nafta, bet veselais saprāts. Kad atvadāmies no veselā saprāta, esam nolemti upura lomai. Vienlaikus Persijas līča valstu nostājas pamatā varētu būt arī vēl citi apsvērumi. Piemēram, Eiropas vājināšana.

– Augusta beigās Vācijas valdība pieņēma jauno civilās aizsardzības koncepciju, pirmo kopš aukstā kara beigām. Būtu naivi un pārgalvīgi domāt, ka Latvija ir mazāk apdraudēta nekā Vācija. Vai mūsu valdība ir veikusi mājasdarbu? Vai Latvija ir gatava ārkārtas situācijai?

– Ja valdība būtu veikusi mājasdarbu, jebkurš no mums zinātu, kas jādara ārkārtas situācijā. Bet nezina vis. Pieņemu, ka valdībā izpratne par situāciju ir, taču politiskais gļēvums neļauj skaidri noformulēt to, kādā situācijā patlaban atrodamies. Vācijas civilās aizsardzības koncepcijā tiek runāts ne tikai par ūdens krājumiem un sauso pārtiku, kā to atskaņoja mūsu mediji, bet arī par iedzīvotāju sadarbību ar valsts bruņotajiem spēkiem. Kā tas izpaustos, piemēram, Rīgā?

Rīga daļēji jau kļuvusi par politisku Krievijas domēnu. Tā ir pilsēta ar diskriminēto un privileģēto iedzīvotāju daļu. Paskaties, kas notiek dažādos segmentos! Latviešu bērnudārzos ir trīsreiz garākas rindas nekā krievu bērnudārzos. Tas nozīmē, ka latviešu māmiņas nevar atgriezties darbā. Šādas ekonomiskās lamatas nolemj ģimeni sarežģītākai eksistencei un spiež ārā no Rīgas. Labākajā gadījumā uz Pierīgu, ļaunākajā – uz ārzemēm. Latviešu skolās klasē ir divreiz un trīsreiz vairāk skolēnu nekā krievu skolās, taču skolotājs saņem tādu pašu algu. Un, ja būs ģimene, kas svārstās, kurā skolā laist bērnu, tā var lemt par labu krievu skolai, kur skolotājs ir mazāk noguris un jūtas labāk. Rīga ir vienīgā pilsēta Baltijā, kur nepieaug iedzīvotāju skaits. Lielpilsētas aug uz urbanizācijas rēķina. Bet latviešu jauniešiem no provinces Rīga ir naidīga vide, un viņi pamet Latviju. Kā šādā politiski inficētā teritorijā ar nesamērīgu Krievijas ietekmi izpaustos sadarbība ar valsts bruņotajiem spēkiem?

– Ja agresīva, revanšisma pārņemta impērija ir iegājusi kara fāzē, tā turpina citu pēc cita norīt katru nākamo ģeopolitisko kumosu. Ušakova teksti liecina, ka viņš piedalās hibrīdkarā. Ušakovs ir Kremļa propagandas kampaņas marionete. Tie ir tikai daži no taviem izteikumiem. Arvien skaidrāk kļūst redzams, ka etniskais konflikts sašķeltajā Latvijas izglītības sistēmā ir radīts. Tas skar ne tikai valodu. Ja krievu skolās mācītu patieso vēsturi, 
9. maijā Pārdaugavā nebūtu visu to svinētāju vai vismaz jaunieši tanī visā nepiedalītos.

– Precīzi. Kāds man tuvs cilvēks reiz teica: Rīgā ir sajūta, it kā mēs atrastos klusajā pilsoņu karā.

Ar tiem kariem – ne tikai ar pilsoņu, ar jebkuru karu – ir tā: vienmēr ir kāda zona, kurā tu karu nemaz nejūti un pieņem, ka tā nav. Vietējā kultūras un mākslas vide. Vai, piemēram, darbavieta, kur visi runā vienā valodā. Ārpus šīs izolētās vides ir cita situācija, taču tam, kas uzturas šādā vidē, šķiet, ka problēma ir pārspīlēta.

Ušakovs kādu laiku ir bijis kompromisa figūra starp Kremli un formālo Latvijas varu. Taču viņš jau sen ir pārkāpis arī šīs visai divdomīgās lomas robežas un kļuvis par hibrīdkara marioneti. Krievijai nav daudz ārpolitisku veiksmes stāstu. Patiesībā to patlaban nav gandrīz nemaz. Bet Rīga ir Krievijas reāls ārpolitisks veiksmes stāsts.

Un tad vēl kleptokrātijas temats kā paralēlais stāsts: uz Ušakovu un viņa laulāto draudzeni, biroja vadītāju, skatos kā uz bijušo Rumānijas Čaušesku pāri.

– Valsts pastāv, kamēr tā spēj nosargāt savas robežas. Nācija eksistē, kamēr tā spēj nosargāt savu garīgo kodolu. Bet Kremlis visu laiku skatās, cik tālu tas drīkst iet. Re, šo te pieļāva, tad nu mēģināsim nākamo.

– Problēma nav ne migranti, ne Krievija. Problēma ir mūsu – it īpaši politiķu – psiholoģija. Tā ir traumētu cilvēku psiholoģija, kas vienmēr atradīs iemeslu, kāpēc jāpakļaujas varmākam. 9. maijā notiks svinības pie okupācijas armiju slavinoša pieminekļa, kur tiks vicināti Ukrainas separātisko reģionu karogi, bet Ārlietu ministrija tik radoši izlasīs 1994. gada Latvijas un Krievijas līgumu ar vēlākiem papildinājumiem, ka atradīs to, kā tur nemaz nav. Līgumā tiek runāts tikai un vienīgi par apbedījumiem un tiem memoriāliem, kas attiecas uz apbedījumiem. Nekur, nekad un nekas nav ticis runāts par režīma pieminekļiem. Tā ir parasta starptautiska prakse.

Šajā kontekstā mani biedē nevis Krievija, bet Ārlietu ministrija. Pareizāk sakot, biedē radošā upuru psiholoģija. Tādu var izvarot, nogriezt viņam kāju, izņemt nieri, bet viņš teiks: nierīti atdevu, varbūt man tagad nesitīs pa seju. Bet beigās tomēr dabū pa seju, un atdotā nierīte (Abrene, okupācijas armijas piemineklis utt.) nav līdzējusi. Kamēr šādi cilvēki būs pie varas, valsts drošība ir apdraudēta. Kas bija Ušakovs? Parasts lāga zēns, krievu žurnālists ar frizūru un brillīti. Viņš domāja, ka Šlesers varētu būt mērs, pats to Šleseram piedāvāja. Ušakovu par bargo, nekaunīgo un cinisko krievu kungu pataisīja latviešu mediju un politiķu pakalpīgā attieksme.

– Turpinot apbedījumu tematu: tu nesen iestādīji puķes pie visu laiku labākā Rīgas mēra Džordža Armitsteda kapa. Vai esmu pareizi sapratusi – Skanstes tramvaja līnija ietu tieši gar viņa kapu?

– Jā, tā ir. Uz kapiem pirms vairāk nekā gada aizgāju, lai ne par ko nedomātu, patīrītu piemineklīšus, iestādītu puķītes. Kā latviete parastā, kam vieglas aerobiskas kustības svaigā gaisā sirdij tuvajā kapu atmosfērā palīdz sakārtot domas. Bet izrādījās, ka arī kapos ir problēmas. Kapu īpašniece Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca vēlas tos atdot vai pārdot Rīgas domei. Ilgu laiku mani tas nesatrauca. Ja ne cienījamās organizācijas traktoriņš, kas, pļaujot zāli ap kapu kopiņām, apgāza iepriekšējās Rīgas domes uzstādītu Kerkoviusa un skaisto Rodes ģimenes pieminekli. Kerkoviuss arī bija mērs. Tad LELB pārstāvji tika aicināti ekskursijā un kaunināti, ka pieminekļus vajadzētu pacelt un nolikt vietā. Kerkoviusa pieminekli vakar pacēla mūsu draugi aktīvisti no Pārdaugavas kapiem. Nevarēja sagaidīt, kad LELB to izdarīs.

Un tad pēkšņi noplūda konfidenciāla informācija, un mēs uzzinājām par Rīgas domes ieceri laist tramvaja līniju cauri Lielo kapu teritorijai, paplašinot Senču ielu. Kapu tramvaja plānotāji nekad neārdītos otrā ielas pusē, kur ir pareizticīgo Pokrova kapi un okupācijas armijas brāļu kapi. Tad uzreiz būtu klāt Vešņakovs ar notu Ārlietu ministrijai. Bet mūsu pusē viņi var… Lielie kapi par politisku izrēķināšanās upuri kļuva jau PSRS laikā, tad progresa vārdā kapiem cauri tika izdzīta Senču iela. Progress ir jāturpina.

– Vai tev ir skaidrs, kāpēc Rīgas dome vēlas novirzīt Eiropas naudu šai līnijai, kas nav iekļauta Rīgas attīstības plānā, nevis ieguldīt to iepriekš paredzētajā tramvaja līniju pagarinājumā uz Berģiem uz Rumbulu vai cauri Purvciemam uz Dreiliņiem?

– Runa ir par milzīgām naudas summām. Pieļauju, ka tā ir naudas iegūšanas shēma, publiski izmantojot melus un cilvēku vientiesību. Lohatrons. Uzreiz piebildīšu – lai apgūtu ES Kohēzijas fondu naudu, nav obligāti jātaisa nesakarīgi projekti. Taču Skanstes līnijas plāns ir cieši saistīts ar Satiksmes ministriju, ko patlaban vada ZZS. Skanstes tramvaja projekts nav minēts Rīgas attīstības programmas rīcības plānā 2014. – 2020. gadam. Plānā ir virkne loģisku ieceru, kas Rīgai ir vajadzīgas un skar nevis pļavas un dažas celtnes, bet biezi apdzīvotas teritorijas, no kurām cilvēki uz centru brauc sabiedriskajā transportā, saspiesti kā šprotes bundžā. Ja kāds kolēģis žurnālists vēlētos nopietni pastrādāt, daudz kas interesants varētu atklāties.

Un arī ārdīšanās pa piecām centrālajām ielām ir visnotaļ savdabīga. Viss notiek vienlaikus un ārpus jebkādas loģikas. Kāds varētu papētīt, cik lielas naudas summas tiek izdzītas caur Rīgas domei pietuvinātām firmām.

– Runājot par Latviju kopumā, kāda būtu tava vīzija iekšpolitikas, ārpolitikas un sociālās politikas jomā? Kādu tu gribētu redzēt Latviju? Un kam jānotiek, lai tā būtu?

– Latvijai jābūt stiprai valstij. Būt nelielai valstij nenozīmē būt vājai.

Stipra valsts spēj sevi aizsargāt, tā attīstās un nekādas ideoloģiskas modes nevar izskalot tās pamatus. Termiņuzturēšanās atļaujas, piecdesmit trīs tūkstoši Krievijas pilsoņu, kas pastāvīgi te dzīvo, etnisko anklāvu veidošana, etniski segregētas skolas – tas nav normāli. Latvija nedrīkst būt Baltijas drošības vājais punkts. Demokrātija nav bezpalīdzība. Bezrūpīgai muļķībai nav jābūt demokrātijas nosacījumam. Demokrātija nenoliedz politisku alianšu veidošanu. Tas, ka partijas, kas varētu startēt Rīgas domes vēlēšanās, darīs to atsevišķos sarakstos, nav laba zīme. Tas nozīmē priekšvēlēšanu karu vienam ar otru un savstarpēju reputācijas graušanu. Vēlētājus nedrīkst demotivēt. Īsāk sakot, es gribu, lai brīdī, kad 4. maijā dotu tantiņai naudu, mani nededzina kauns. Un lai vispār man tā naudiņa nebūtu viņai jādod.

– Kāpēc aizgāji no Mūrnieces biroja vadītājas amata? Pati taču teici, ka strādā nevis kādai partijai, bet Latvijai.

– Sāksim ar to, kāpēc biju ar mieru šo amatu pieņemt. Tas nebija plānots. Biju vecākā konsultante Cilvēktiesību komisijā, strādāju arī starptautiskos projektos. Tas bija man daudz ērtāk. Bet Ināru toreiz izjutu kā vilkiem mestu laupījumu. Instinkts teica, ka viņu mēģinās saplosīt. Bija daudz tādu, kas cerēja, ka viņa neizturēs, izgāzīsies. Strādājot ar Ināru, darbojos diennakts dežūras režīmā. Strādāju praktiski visas nomoda stundas, bieži vien arī naktīs. Un tad vienā brīdī vajadzēja izvēlēties. Man tuvam cilvēkam kļuva arvien sliktāk ar veselību. Sapratu, ka slaloma nobraucienu pa divām dažādām kalna pusēm vienlaikus veikt nevar. Aizgāju no darba tanī pašā datumā, kādā biju stājusies amatā, apaļš gads bija apritējis. Savu uzdevumu biju paveikusi. Piepūtu vaigus un ķēros pie citas problēmas risināšanas. Tas bija pareizs lēmums. Strādājot Saeimā, jutos vainīga. Biroja vadītājas darbs ir tehnisks, politiski šis cilvēks nelemj neko, tomēr es jutos slikti par to, kas notiek valstī.

– Kolēģi lūdza pajautāt: ja tev piešķirtu Triju Zvaigžņu ordeni, vai tu to pieņemtu no prezidenta Vējoņa rokām?

– Nē. Man ir pārāk daudz jautājumu saistībā ar viņa atrašanos šajā amatā.

– Pasaulē iestājies akūts līderu trūkums. Eiropā spēcīgākie – 
Grībauskaite un Ilvess, kam jau beidzies termiņš, turklāt abi pārstāv mazas valstis. Bet no lielvalstu līderiem – Merkele un Meja – abas sievietes. Un Amerikā vispār katastrofa – no diviem ļaunumiem jāizvēlas mazākais. Kas notiek?

– Sievietei valdniecei ir savs politisks žanrs, sauksim to par nācijas māti. Marija Terēzija arī valdīja Austroungārijas impēriju tās ziedu laikos, karadarbību cenšoties ierobežot impērijas perifērijā. Katrīna II, kas pievienoja Krievijai Krimu, impērijas vidienē darīja visu, lai saglabātu iekšpolitisko mieru. Anglijas Elizabete I spēja karot, bet, ja vien bija iespēja saglabāt mieru, izvēlējās mieru. Merkele humānās valdnieces mātes lomu ir novedusi līdz absurdam. Un nu par to maksā, jo nebija spējusi ieraudzīt smalko sarkano līniju, ko nedrīkstēja pārkāpt. Grībauskaite varētu vadīt jebko – no speciālo uz
devumu vienības līdz starpgalaktiskai padomei, nepa
zaudējot bākugunis.

– Uz sociāli aktīvām sievietēm mēdz skatīties skeptiski, troļļiem tam pat ir gatavs komentārs: tai taču vīrieša trūkums organismā…

– Mjā, man vīrieša trū
kums organismā nav vēro
jams. Varētu būt pat neliela pārdozēšana. Jācer, ka smadzenes no tā necieš.

– Tātad tev ir arī personiskā dzīve?

Saistītie raksti

– Jā, man ir ģimene. Mums ar vīru ir laba sim
bioze. Viņš kā latviešu va
lodas skolotājas dēls man palīdz sakārtot tekstus. Kad sajaucu virtuvi, viņš sakārto. Kad viņš sajauc, es sakārtoju. Un tas nekad nenotiek vienlaikus. Viņš ir ideāls ceļabiedrs un sēņošanas kompanjons, jo GPS viņam ir galvā. Mums ir divi bērni, puika un meitene, jau lieli un smuki. Ar vīru kopā es jūtos kā salikta puzle.

Trešajā tikšanās reizē viņš teica, ka mēs varētu apprecēties, piektajā tik
šanās reizē mēs apprecējāmies.

Viņš visiem stāstīja: tas tāpēc, ka man esot pareizā izmēra roka, lai izņemtu gurķi no trīslitru burkas uz pohām.

– Esi izvilkusi gurķi no burkas?

– Viņam ne! Nav manīts sadzēries. Bet roka vēl lien burkā iekšā, tātad deru laulībai. Tikai nesaprotu: tādai pasaules lāpītājai kā man vajadzētu vīru miljonāru. Bet nu nav miljonārs. Tas gan pagaidām ir vienīgais ievērojamais trūkums.

LA.lv