Mobilā versija
+8.4°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
14. februāris, 2012
Drukāt

Roberts Ošiņš starp darbu “Latvijas Radio 2” un šlāgeraptauju

osins-ak

Kad rudens pusē viesojos pie šlāgermūziķa Artūra Reinika, viņš neskopojās ar labiem vārdiem, cildinot savu dziesmu atskaņotāju ROBERTU OŠIŅU (27). Ieinteresējos, kas viņš tāds ir. Uzzinājusi, ka Roberts dzirdams “Latvijas radio 2”, kur ir programmu vadītājs un redaktors, sameklēju Latvijā visklausītākā radio viļņus un sāku ausīties.

 

Ilgi nebija jāgaida, līdz izdzirdēju skanam jaunajā ziemas sezonas šlāgeraptaujā iekļauto Artūra Reinika dziesmu “Kā man pateikties” Roberta atskaņojumā.

Tiekoties ar viņu, saku – tu vari baudīt priekšrocības, kad vien rodas vēlēšanās, ņem un radio atskaņo savu dziesmu.

– Es nekautrējos ļaut skanēt ēterā savām dziesmām, man nav tādu kompleksu. Bet galvenais, ka klausītājiem tās patīk, – pašapzinīgi atbild Roberts.

Dziesmā “Kā man pateikties” ir skaisti vārdi par mīlestību un pateicību par iespēju mīlēt. Vaicāju, kas ir noslēpumainais teksta autors DJ Dark.

– Viņš ir madonietis, kas slēpjas aiz pseidonīma un nevēlas atklāties. Spriežot pēc domas dziļuma tekstos, biju iedomājies, ka viņš ir brieduma gados, bet, kad satikāmies, izrādījās – esam gandrīz vienaudži, – stāsta Roberts.

Šlāgermūziķa karjeru viņš sāka 2010. gada Ziemassvētkos ar Artūra Reinika dziesmu “Kā senāk Ziemassvētkos”. Pēc tam abu sadarbība turpinājās. Bet kā tad viņi abi – Reiniks un Ošiņš – “sadziedājās”?

– Tā bija mana iniciatīva, es pats Artūram uzprasījos. Man patīk viņa liriskās melodijas un kādā pasākumā Artūram pajautāju, vai nevar man piedāvāt kādu melodiju.

Tā gan nenotika, ka Roberts vienā jaukā diena izdomāja – tagad sākšu dziedāt. Viņam ir rūdījums Rīgas Doma kora skolā, kur apguva vairāku mūzikas instrumentu spēli. Vismazāk Robertam pie sirds gāja vijoles čīgāšana. Bērnības “trauma” izrādījusies tik liela, ka tagad viņš spēj klausīties vienīgi ļoti izcilu vijoļnieku sniegumu. Pēc skolas beigšanas strādāja par kormeistaru vairākos koros, līdz iestājās Mūzikas akadēmijā, kur apjauta, ka tomēr nevēlas kļūt par profesionālu diriģentu. Roberts uzņēma pavisam citu virzienu, apguva uzņēmējdarbības vadību un kultūras menedžmentu. Bet tagad rit otrais gads, kopš darba dzīve saistīta ar “Latvijas radio 2”. Divreiz nedēļā viņa balss dzirdama radio ēterā, vadot paša veidoto muzikālo pro-grammu. Vēl Roberta ziņā ir producenta pienākumi un pašreklāmu ieraksti.

 

– Kad man jautā, vai esmu apmierināts ar to, ko daru, atbildu – esmu laimīgs. Kopš bērnības sapņoju, ka gribētu strādāt radio, un apstākļu sakritības dēļ tā ir noticis.

 

Maldīgi uzskatīt, ka “Latvijas radio 2” klausās tikai vecāka gadagājuma ļaudis un ēterā skan vienīgi šlāgeri. Tas ir tāds pats aizspriedums kā par blondīnēm. Mums ir īpaši sirsnīga klausītāju auditorija. Svētkos saņemam apsveikuma kartītes, kas bieži vien pašrocīgi izdaiļotas kā meistardarbi. Mūsu radio ēterā skan ne tikai šlāgermūzika, bet arī pops un roks. Ir dziesmas, kas nav gluži manā gaumē, taču klausītāji vēlas tās dzirdēt. Mājās, lai atpūtinātu ausis, klausos citādu mūziku – akadēmisko vai džezu, – paskaidro Roberts.

Kuru šlāgermūziķu dziedājumu radioklausītāji pēdējā laikā īpaši iecienījuši?

– Vēlas dzirdēt Kasparu Antesu, grupu “Baltie lāči”, Ingu un Normundu. Manas dziesmas arī lūdz atskaņot. Pirms kāda laiciņa klausītāji vienā laidā vēlējās dzirdēt Laura Reinika “Es skrienu”. Man jau tā skanēja ausīs. Šodien, vadot “Labas apetītes vēlējumu koncertu”, rāvos, elpu neatvilcis. Tas ilgst tikai stundu, bet saņēmām astoņdesmit vēstules ar lūgumiem atskaņot muzikālos sveicienus. Reāli ir laiks tikai kādām trīspadsmit dziesmām, – stāsta Roberts.

Dziedāšana nav viņa maizes darbs, bet gan patīkams vaļasprieks. Ja Robertu aicina uzstāties, tad ar prieku tam piekrīt vai nu viens pats, vai kopā ar grupu “Dakstiņi”.
Slagerists

– Par sevi šlāgeraptaujā, protams, nebalsošu. Ja citi balsos, paldies par to. Man ir doma ieskaņot arī citas dziesmas, ne tikai Artūra Reinika sarakstītās, jo vajadzīga dažādība. Viena no nākamajām būs komponista Gunāra Freidenfelda melodija, ko ierakstīšu kopā ar grupu “Dakstiņi”. Pats pie dziesmu sacerēšanas nedomāju ķerties, lai dara tie, kam labi sanāk.

Roberta balsi labi pazīst arī televīzijas skatītāji, kas seko līdzi vācu seriāla “Mīlas viesulis” varoņu gaitām. Roberts jau četrus gadus ierunā šo filmu, pārņemdams stafeti no aktiera Aināra Ančevska. Seriālam neesot ne vainas, tas nedaudz līdzinās pašmāju ražojumam, kur visi kuļas pa viesnīcu.

– Radio balsu īpašnieki nav redzami, tāpēc katram izveidojies savs priekšstats par runātāju. Daudzi, ieraugot mani klātienē, brīnās, ka esmu tik jauns. Vienā pasākumā pie manis pienāca kāda dāma un atzinās, ka esot vīlusies, jo domājusi, ka man ir ap četrdesmit. Tā ir, kad bilde ar skaņu neiet kopā.

Turpmākos piecus vai desmit gadus Roberts savu vietu redz skanošajā medijā. Viņš uzskata – galvenais, lai patīk tas, ko dara, un var ar prieku iet uz darbu.

Dzirdēts, ka ar prieku jādodas arī mājās. Uz manu netiešo jautājumu Roberts atbild tieši:

– Viens nedzīvoju, bet precējies arī neesmu. Nav jau vairs kā manu vecāku paaudzē, kas precējās divdesmit gadu vecumā. Es gribētu ģimeni, un gan jau kādreiz tā būs.

Patlaban Roberta domā arī
 par atpūtu.

– Vislabāk atpūšos tur, kur ir vasara. Lai cik skaists būtu sniegs, nespēju par to jūsmot. Reizi gadā saņemos un, kad ziemas kļūst par daudz, parasti februāra beigās, dodos uz dienvidiem. Smejos, ka iepriekšējā dzīvē droši vien esmu dzīvojis siltajās zemēs, bet neesmu to pienācīgi novērtējis, tāpēc tagad iemests šajā drēgnajā ziemeļu klimatā. Vēl gan neesmu izlēmis, uz kurieni šogad došos. Agrāk, atbraucot mājās no dienvidzemēm, acīs dūrās mūsu ļaužu drūmās sejas, bet pēdējā laikā tik traki vairs neizskatās, lai gan daudziem ikdiena nav iepriecinoša. Es cenšos nezaudēt dzīvesprieku, saglabāt pozitīvu skatu un ņemt visu vieglā

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+