Mobilā versija
+4.7°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
4. jūnijs, 2013
Drukāt

Roberts Rubīns: Man ļoti nepatīk aprēķināta māksla

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Vakar sācies un līdz pat 20. jūnijam risināsies vērienīgākais klasiskās mūzikas notikums Baltijā – Rīgas festivāls, kas jau trešo gadu ieskandina vasaras sākumu Rīgā, pulcējot izcilākos Latvijas un pasaules māksliniekus. 


Šovasar festivāla norišu programmā pirmo reizi lasāms reklāmu producenta, Lielās mūzikas balvas pasniegšanas ceremonijas videosižetu autora un ceremonijas norises režisora, Ministru kabineta balvas, Cēsu mākslas festivāla un daudzu citu koncertu un uzvedumu videomākslinieka un režisora Roberta Rubīna vārds. Viņš ir viens no šobrīd kompetentākajiem režisoriem dokumentālo filmu, televīzijas raidījumu, videoklipu un reklāmu jomā. Arī, piemēram, festivāla “Staro Rīga” spožais videoietērps virs Dailes teātra bija radies šā mākslinieka iztēlē.

Roberts Rubīns bijis vairāku populāru televīzijas raidījumu režisors un to koncepciju līdzautors. Kā režisors ticis nominēts Nacionālās radio un televīzijas padomes balvai, saņēmis balvas par LTV labāko informatīvi dokumentālo, kā arī labāko bērnu un pusaudžu raidījumu.

Vairāku dokumentālo filmu režisors (“Tangijeva”, “Bravo!”, “Ar sirsnīgiem sveicieniem, Anna Augustovna!”, “Kā tev klājas, Rūdolf Ming?”). Dokumentālā filma “Kā tev klājas, Rūdolf Ming?” saņēmusi 10 dažādas balvas starptautiskos dokumentālo filmu festivālos. Tajā skaitā “Grand Prix” Pēterburgā un nacionālajā filmu festivālā “Lielais Kristaps”.

Tā kā 2012. gads aizritēja ietekmīgā un provokatīvā 20. gadsimta komponista un domātāja Džona Keidža (1912 – 1992) simtgades zīmē, Rīgas festivāla piedāvājumā Spīķeru koncertzālē otrdien, 11. jūnijā, izskanēs šā komponista provokatīva unikāla audiovizuāla performance četrām klavierēm pianista Jura Žvikova un videorežisora Roberta Rubīna redzējumā. Savukārt 14. jūnijā Mazajā Mežotnes pilī pianists Juris Žvikovs un Latvijas Nacionālās operas klavieru trio “Opera” izpildīs gan Džona Keidža, gan Pētera Plakida un Dmitrija Šostakoviča skaņdarbu programmu, ko papildinās režisora un videomākslinieka Roberta Rubīna projekcijas.

 

– Jūsu režisētā “Kā tev klājas, Rūdolf Ming?”, kas apbalvota ar “Lielo Kristapu” kategorijā “Labākā dokumentālā filma”, panākumus guvusi arī starptautiskos festivālos. Vai bija jūtama atšķirība, kā filmu uztvēra pie mums un citur pasaulē?

R. Rubīns: – Cilvēki jau visur domā līdzīgi. Kaut gan Kanādā, piemēram, un arī citās valstīs stāstu par Talsu zēnu, kurš sevi īsteno, radot filmas viņam visparocīgākajā – šausmu filmu – žanrā un gūst iekšēju gandarījumu, bez ļauna aprēķina provocējot citus, uztvēra pozitīvāk, bez liela izbrīna kā pie mums. Man gan arī pašam pirmais iespaids par puisi bija, ka sabiedrībai viņš nav gluži normāls. Taču pamazām filmas laikā tās varoni ver vaļā kā citu citā ieliktas aploksnītes un atklāj viņa būtību atkarībā no tavas paša sagatavotības un dzīves pieredzes. Vieni viņu joprojām sauc par dīvaini, otri mēģina savos bērnos vairāk saskatīt talantu, citi vienkārši slavē, gaida nākamās filmas, bet daži joprojām dēvē par ķerto.

– Par ko ir svarīgi runāt mākslā?

– Par cilvēku. Tā ir lielākā vērtība pasaulē. Nedrīksti melot. Tevi tūlīt atšifrēs un skatītāju acīs nokļūsi melnajā sarakstā.

Man ļoti nepatīk aprēķināta māksla. Varu vai dusmīgs palikt pēc kinoseansa vai izrādes, sajūtot tajā izkalkulētu mērķi. Patiesībā visa modernā popmūzika ir aprēķināta māksla, kur tiek izdomāts, kādi instrumenti patlaban modē, kā iekļūt mūziķu topa augšgalā. Tas ir falšums, kas nogalina.

– Kādi impulsi jūs pašu pamudināja dzīvē izvēlēties radošu ceļu?

– Mans tēvs bija profesionāls ģitārists, spēlēja padomju laika restorānu mūziku gan tepat, gan Lietuvā, Krievijā, vienubrīd arī tolaik populārajā restorānā “Sēnīte”. Visu laiku esmu dzīvojis ar mūziku, džezu, roku. Savu ietekmi droši vien atstāja arī mana labākā draudzene kopš bērnības, mana māsīca, kas nu kļuvusi par gleznotāju un jau daudzus gadus dzīvo Toskānā. Vidusskolā mācījos mūzikas skolā, esmu dziedājis “Vaidelotē” – bija tāds skolēnu koris. Bet tad nāca diezgan liels apmulsuma brīdis, pat iestājos Lauksaimniecības universitātes pārtikas tehnologos, taču man, raksturā gaisagrābslim, organisko ķīmiju un mehānisko fiziku apgūt nebija iespējams. Dziedāju kamerkorī “Pali”, kas pavēra mūzikas apvāršņus un caur kuru savā ziņā nokļuvu arī televīzijā. It kā uz pagaidu darbu. Bet reiz, atverot montāžas studijas durvis, ķēra kā zibsnis – tieši te notiekošajā gribu būt iekšā arī es.

– Par ko no pēdējā laikā filmu laukā redzētā prieks?

– Par Aika Karapetjana filmu “Cilvēki tur” un Jāņa Norda “Mammu, es tevi mīlu”.

Dokumentālais kino latviešiem vienmēr bijis stiprs, drīz arī varēsim tā teikt par mākslas filmām. Paaudzes taču mainās. Tikai pie mums, latviešiem, nez kādēļ tāda liga allaž ļoti kritiski pieiet savējo veikumam. Ne velti arī sportā vairāk sokas individualitātēm nekā komandu spēlēs.

– Pieņemu, ka šobrīd tā varētu būt Keidža, Plakida un Šostakoviča mūzika, kuru Rīgas festivālā papildinās jūsu videoprojekcijas.

– … Vairāk jau Keidža (pasmaida), jo 28. jūnijā ar šā dižgara mūziku Radio kora sniegumā atklās Cēsu mākslas festivālu. Koncerts būs īsts laikmetīgās mākslas piedzīvojums, tam esmu iecerējis skatuves scenogrāfiju kā milzīgu kubu. Jā, šā pasākuma dēļ manas mājas pārvērtušās par dažādu jaunu paņēmienu meklējumu laboratoriju. Pusotru gadu padziļināti strādāju pie gaidāmā koncerta un tāpat kā Sigvards Kļava un Juris Žvikovs varu pateikt – es vēl Keidžu nevaru izprast. Bet viņi man saka – nemaz arī nevajag. Tik ātri tas neatnāk. Bet patiesībā viss ir daudz vienkāršāk, nekā mēģinām izskaitļot un izsmadzeņot. Keidžs savos meklējumos ir aizgājis līdz troksnim un atgriezies pie klusuma, kas arī ir skaņa, kam vajag ļauties.

– Kāda ir videomākslinieka sūtība? Sabiedrības un kritiķu aprindās tika cildināts Lielās mūzikas balvas noslēguma ceremonijas ietērps uz Operas skatuves ar krāšņajiem gaismas stariem.

– Mēs gan ar scenogrāfijas autoru bijām iecerējuši nevis “starus”, bet kā bezgalības turpinājumu tālumā. Pasaulē videomāksla zināma sen, Latvijā ar to ienāca Hārdijs Lediņš. Baudot koncertus, tevī it kā paralēli strādā vizuālā fantāzija. Mūzika un video abas ir spēcīgas mākslas, taču tāpat kā dejā vienam jābūt vadošajam – prīmai, bet otram – galantam pavadītājam, kas šajā tandēmā ir video. Tu nedrīksti pārrunāt tekstu, novērst uzmanību no mūzikas. Protams, vienmēr kādam video traucēs, bet citam tas palīdzēs labāk izjust skaņdarbu.

Videomāksla ir kā atvērts lauks, kurā vari izmantot dokumentālo, grafisko pieredzei, animāciju. Nemāku zīmēt vai gleznot, bet jūtos kā pie balta audekla, uz kura jārada pavadījums mūzikai. Reizēm tā tiek ilustrēta pat pa notīm.

Cenšos projicēt nevis uz parasta ekrāna, bet dažādu veidu ekrāniem. Piemēram, kas sastāv no vairākiem desmitiem mazu laukumiņu, kuri atgādina interesantus dizainiskus veidojumus, katrā ir vesela bilde, kas sāk kustēties, rotēt, aizvērties, atvērties un dažbrīd aiz lodziņa, pavei, tālumā sēž pats 
Keidžs. Neatkarīgi no tēmas, veiksmīgas filmas pamatā ir mākslinieka stāsts pašam par sevi. Varbūt tas veidojas pat neapzināti. Un videoprojekcijā ir līdzīgi. Cik Keidžs man atveras, cik sevi atklāj, tik arī paņemu.

– Kas pašam no līdz šim paveiktā sagādājis vislielāko gandarījumu?

– Pārsvarā darbi, kur kā autors visu varu izdomāt pats un ar saviem māksliniekiem īstenot. Viens no tādiem bija projekcija gondolai Rīgas biržas ātrijā, kuras dēļ braucu uz Venēciju, pētīju biržas, Venēcijas arhitektūru… Mani vispār ietekmē arhitektūra un horeogrāfija.

– Vairākus koncertus esat veidojis kā iestudējumus un režisora roku iemēģinājis arī Imanta Kalniņa rokoperā “Ei, jūs tur!”. Kas ir labāki aktieri – mākslinieki uz profesionālo teātru skatuvēm vai sabiedrībā zināmas personības?

– O, vislabākais aktieris ir pianists Juris Žvikovs. Bet, nopietni runājot, teātris ir ārkārtīgi jaudīga māksla. Kādreiz, skatoties izrādi, šķiet – te būtu vajadzējis darīt pavisam citādi! Bet, tikai pašam nonākot režisora ādā, apjaut, cik lielu un izkoptu talantu šī māksla prasa.

– Patlaban jūs veidojat filmu par gleznotāju Voldemāru Irbīti.

– Tikko bija pabeigta filma par Rūdi, kad ar ideju par Irbīti pie mums uz Jura Podnieka studiju atnāca nule kā savu “Arsenāla” izstādi tautā palaidušais Ilmārs Blumbergs.

Šī filma nu izrādījusies man vissmagākais kumoss. Voldemārs Irbīte bija ārkārtīgi unikāls cilvēks, izrādās, pareizticīgo baznīcā neoficiāli iecelts par svēto. Askēts tādā pakāpē, kādu varam tikai apskaust, un tajā pašā laikā absolūti laimīgs. Un mēs jau visi tiecamies pēc šīs sajūtas. Filma nebūs biogrāfiska, bet par Irbītes būtību, cilvēka iekšējo brīvību.

– Cik lielā mērā Latvijā cilvēks var justies iekšēji brīvs?

– Ne tikai Latvijā, jebkurā pasaules malā un jebkurā brīdī cilvēks var justies iekšēji brīvs. Runa ir tikai par to, cik lielā mērā ļaujam sevi ierobežot un savu rīcību pakļaujam sabiedrībā it kā vispārpieņemtiem stereotipiem. Tādai spēcīgai personībai kā Rūdim, piemēram, ir vienaldzīgas citu domas, viņš tik un tā iet savu ceļu. Bet ir kas ietekmējas. Protams, ja pievērsies kaut kam tevi visu paģērošam, kas prasa lielu laika ieguldījumu, blakus jāmeklē maizes darbs vai arī jākļūst par Irbīti. Kādreiz esmu sevi pieķēris pie domas – vai es ko tādu spētu? Filmai meklēšu varbūt pat Irbītes vārdu nezinošos, taču ar lielu iekšēju brīvību apveltītus cilvēkus. Viens no varoņiem – savā būtībā ļoti līdzīgs Irbītem – ir Andrejs Selickis, komponists, kapelmeistars pareizticīgo draudzē. Starp citu, nesen vienu no viņa skaņdarbiem izpildīja koncertā Doma baznīcā līdzās tādiem pasaulzināmiem skaņražiem kā Vasks un Perts. Selickim līdzīgu cilvēku atklāsmes arī būs tas ceļš, kā iepazīt Irbīti, kurš būtībā ir katrā no mums. Kā sevī atrast iekšējo un radošo brīvību? Atbildi meklēšu filmā.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+