Atgūties pēc slimības palīdz audzēkņu atbalsts 0
Novembra beigās Rīgas dome pasniedza balvas labākajiem interešu izglītības pedagogiem. Balvu par mūža ieguldījumu saņēma arī Tehniskās jaunrades nama “Annas 2” raķešu modelisma pulciņa vadītājs Roberts Brīvnieks. Taču pirms tam viņš bija saņēmis vēl lielāku balvu: atguvies pēc smagas slimības, pateicoties arī savu bijušo un esošo audzēkņu atbalstam.
Patstāvība un apzinīgums
Pirmssvētku nedēļā lidmodelēšanas darbnīcas tehniskās jaunrades namā nedaudz pieklusušas. Līdz ar Robertu te rosās vien daži pulciņa dalībnieki: gan mazi zēni, gan jau teju pieauguši vīri. Kopumā pulciņā aktīvi ir ap 30 dalībnieku, vēl 30 – mazāk aktīvi. Roberts stāsta, ka dalību šādās nodarbībās parasti sāk aptuveni desmit gadus veci skolēni. Aizrāvušies ar modelēšanu, viņi pēc tam te nāk pat desmit gadus no vietas, arī līdztekus studijām. Darbnīcā top ne tikai raķešu, bet arī motorlidmašīnu modeļi, vecākie audzēkņi veido vēl sarežģītākas ierīces – bezpilota lidaparātus, kuriem iebūvējama arī kamera. Lielākoties uz pulciņu nāk puikas. Bijušas arī dažas meitenes, kurām modelēšana pat padevusies labāk nekā dažam labam zēnam, taču meitenēm straujāk mainoties intereses.
Darbojoties modelēšanas pulciņā, zēni iegūst daudzas gan skolā, gan dzīvē noderīgas prasmes. Piemēram, redz, kā dabā strādā fizikas likumi. Iemācās virpot, koka darbus, precizitāti, arī ģeometriju, jo modeļiem nepieciešamo detaļu lielums pašiem jāaprēķina un tās jāizgriež, jānoslīpē. “Šīs nodarbības ir ļoti vispusīgas,” uzsver R. Brīvnieks. Taču vissvarīgākais, pēc Roberta domām, ir tas, ka skolēni iemācās patstāvību. “Mēs neko neuzspiežam darīt. Bērni paši izvēlas, kādus modeļus veidot. Mēs tikai parādām, ar kādiem darbarīkiem un kā tas paveicams. Iedodam materiālus un organizējam sacensības. Skolā ir represijas: kaut ko neizdarīsi, dabūsi divnieku. Te tikai pats sev var divnieku ielikt. Tad nu beigās sanāk tā, ka vakaros puikas ar dzīšanu jādzen mājās. Savukārt, kad mani puikas aiziet studēt, var redzēt, ka viņi pieraduši nopietni strādāt. Pēc tam arī darbā veicas,” stāsta R. Brīvnieks. Tomēr Latvijā interešu izglītībā bērni biežāk izvēlas dejošanu, dziedāšanu, mākslu un sportu, tehniskie pulciņi nav pietiekami populāri. Kāpēc tā? “Mūsdienu bērniem nav iemācīts, ka jāprot arī pašam radīt kādu lietu. Visu var nopirkt. Daudziem ir rotaļlietu pārpilnība, jo vecāki ar tām atpērkas. Un, ja viss ir, kāpēc gan kaut ko gatavot pašam? Bet tām Ķīnā ražotajām mantām nav nekādas vērtības. Bērns domā: salauzu, nu nekas, nopirks jaunu. Taču, kad salūst paša ražots modelis, tad gan asariņa pabirst, tad cenšas, lai salabotu,” spriež pulciņa vadītājs.
Tehniskais nodrošinājums darbnīcā ir gana labs. Dārgāko nepieciešamo lietu – raidītāju modeļa palaišanai – gan mēdzot pirkt vecāki. Raidītāji ir gana dārgi – to cena sasniedz pat 1000 eiro. Ja nu kādam sava raidītāja nav, kāds aizdod, bet, kā saka Roberts, “nekas nav sliktāks par koplietošanas elektroniku”.
Pie sienas darbnīcā piesprausta daudzus gadus veca žurnāla “Mājas Viesis” publikācija par mazajiem raķešu būvētājiem. Roberts stāsta, kā tālāk izveidojušās toreizējo pulciņa dalībnieku dzīves: “Viens puika strādā par inženieri “Bentley” rūpnīcā, divi ir programmētāji, viens Vācijā būvē aerobusus, bet Konstantīns Popiks tepat Latvijā izveidojis firmu, kas būvē bezpilota lidaparātus. Bieži vien mani bijušie audzēkņi kļūst arī par jūrniekiem un mehāniķiem.”
Oskars Raudiņš, kurš jau ilgus gadus Roberta vadībā veido modeļus, patlaban mācās inženiermehāniku Rīgas Valsts tehnikumā, bet pēc tam viņš grasās Rīgas Tehniskajā universitātē studēt aviāciju. “Man šīs nodarbības ir iemācījušas visu,” atzīst puisis.
Kā čigāni pa Eiropu
Roberts nav mācījies pedagoģiju augstās skolās. Savulaik ieguvis vidējo tehnisko izglītību, pēc tam strādājis profesionālajā vidusskolā par meistaru, mācījis mehānikas gudrības topošajiem jūras vilkiem. Kad skola likvidēta, uzaicināts strādāt tehniskās jaunrades namā, kur modelēšanas pulciņu “nodibinājis no nulles”. Pirms tam lidmodelēšana bija Roberta paša hobijs: bērnībā un jaunībā pats gājis tādā pulciņā, pēc tam modeļus veidojis kopā ar saviem dēliem, tad entuziastu pulciņam pievienojās dēlu skolasbiedri.
“Kāpēc sāku veidot tieši lidmodeļus un raķešu modeļus? Gaiss ir visekstremālākā vide: ūdenī peldēs jebkurš putuplasta gabals, automobiļu modeļus uztaisīt arī ir samērā viegli, bet lai lidmašīna vai raķete noturētos gaisā – tur jau vajadzīga lielāka izdoma un precizitāte,” teic Roberts.
Lidmodeļus veido ne tikai pašu priekam, bet arī lai ar tiem piedalītos sacensībās. Uzdevumi ir dažādi: citreiz svarīgi, lai modelis ilgāk noturētos gaisā, nolidotu lielāku attālumu, citreiz svarīgākā lidojuma precizitāte. R. Brīvnieks pats bijis Latvijas izlasē, tagad sacensībās – ne tikai vietēja mēroga, bet arī starptautiskās – laurus plūc viņa audzēkņi. Cik viņi uzvarējuši un ieguvuši godalgotas vietas pasaules un Eiropas čempionātos, kā arī Pasaules kausa posmos, to Roberts nemaz nav skaitījis. “Uz vienas rokas pirkstiem viņus noteikti nevar saskaitīt,” piebilst Oskars. Viņš pats bijis Pasaules kausa posmu uzvarētājs, un visvairāk viņu modeļu veidošanai piesaista tieši “sacensību gars”. Oskars viesojies arī ASV kosmosa izpētes aģentūras NASA mītnē, jo guvis panākumus NASA atbalstītajā konkursā “Mums pieder debesis”.
Uz starptautiskām sacensībām visā Eiropā Roberts puikas ved ar busiņu, kam benzīnu mēdzot apmaksāt Rīgas dome. Aizbraukuši pat līdz Spānijai. Dažkārt vienā izbraukumā tiek apceļota vai puse Eiropas, piedaloties vairākās sacensībās dažādās valstīs. “Esam bijuši prom pat divus mēnešus. Braukājam apkārt kā tādi čigānēni,” teic Roberts. Vai tad jaunākos pulciņa dalībniekus mammas arī uztic uz tik ilgu laiku? “Uztic gan,” attrauc Roberts un skaidro, ka vecāki novērtē to, ka braucienos puikas iemācās arī sevi aprūpēt, jo Roberts nav nekāda apteksne. Puikas paši ceļ teltis, gūst iemaņas ēst gatavošanā.
Savulaik braukuši pat uz Baikonuras kosmisko lidlauku Kazahstānā. Turp gan devušies ar lidmašīnu.
Kad vaicāju R. Brīvniekam, kas viņa darbā sniedzis vislabākās emocijas, viņš atbild: “Vienmēr esmu strādājis tāpēc, ka man patīk. Nekad neesmu jautājis, kas man par to būs. Kad smagi saslimu, tad gan parādījās vajadzība pēc lielākas naudas. Taču tad saskrēja mani puikas – bijušie audzēkņi, kuri jau pieauguši un paši pelna. Viņi mani apciemoja, palīdzēja apmaksāt ārstēšanu. Tas bija negaidīts un liels atbalsts. Ar tādu atbalstu nevarēju neizķepuroties. Kad operācijas dēļ bija vajadzīga asinspārliešana, arī lielie puikas bija klāt, nodeva asinis manā labā.” Turklāt gan bijušie, gan esošie audzēkņi vienmēr sapulcējas, lai apsveiktu Robertu dzimšanas dienā.
UZZIŅA
Gada balvas interešu izglītībā Rīgas dome pasniedz jau 15 gadus. Balvas “Par mūža ieguldījumu interešu izglītībā” laureāti saņem arī 1000 eiro naudas balvu.
Šogad šādu balvu ieguva arī Lietuviešu vidusskolas direktore un skolas muzeja pedagoģe Broņislava Aldona Treija.
