Mobilā versija
-0.3°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
25. augusts, 2014
Drukāt

Anda Līce: Totālās brīvības sludinātājiem nav nekā, ko likt robežu vietā (5)

Foto - LETAFoto - LETA

Pasaule bez robežām ir sapnis, kuru īstenojot cilvēki nemaz nejustos laimīgi. Šķiet, vienīgā joma, kuru robežu neesamība bagātina un paver milzīgas iespējas, ir kultūra. Par pasauli bez politiskajām, nacionālajām un ekonomiskajām robežām ir sapņojuši un turpina sapņot visi tirāni. Līdz šim gan vēl nevienam nav izdevies līdz galam šo sapni īstenot. Pirmajā brīdī dzīve bez robežām šķiet ļoti vilinoša. Diemžēl mūsu apziņas līmenis nav sasniedzis tādu briedumu, lai mēs spētu nedarīt to, kas atnes postu citiem. Turklāt katrai nākamajai paaudzei viss ir jāsāk no nulles. Līdz ar to dzīve bez apstāšanās zīmēm – robežām drīz vien noved pie anarhijas.

Neskatoties uz nebeidzamo izglītības sistēmas reformēšanu nolūkā jaunajiem cilvēkiem dzīvi padarīt it kā mazāk traumējošu, tomēr to, kurus apstādina vienīgi cietuma sienas, mazāk nekļūst. Gan atbildība, gan bezatbildība sākas ģimenē. Cilvēki, kuri nespēj iegrožot savas iegribas, kļūst bīstami sev un sabiedrībai. Šodien daudz runā un raksta par bērnu tiesību aizsardzību. Jautājums tikai, ko katrs ar to saprot, no kā sargā un ar kādu nolūku par bērniem iestājas. Ja mēs nekritiski sekosim ārvalstu praksei, tad drīz arī mūsu bērnus varēs vecākiem atņemt pat tad, kad tam nebūs nekāda sakara ar vardarbību. Vajadzēs tikai kādam pasūdzēties, ka tāds un tāds bērns bieži raud, ka māte katru mīļu brīdi nav pie viņa, ka bērnu rāj un… sveiki uz neredzēšanos. Ārzemēs šādus bērnus adoptējot tie, kam bērnu nevar būt. Ja it kā ar nolūku šķirt vardarbību no audzināšanas valsts aizvien vairāk iejauksies ģimenē, var pienākt laiks, kad bērni būs jāaizsargā no bērnu sargiem. Ja gribam skatīties patiesībai acīs, tad vispirms ir jāatzīst, ka ģimene Latvijā ir sagrauta un šajā ziņā piemēru ir rādījis tā saucamais sabiedrības krējums. Cīnoties tikai ar sekām, nevis ar cēloņiem, kļūs tikai sliktāk.

Robežu priekšā apstāties netīk nevienam, vismazāk jau bērniem, un tad zināms konflikts starp bērniem un pieaugušajiem ir neizbēgams. Neviens nav izaudzis bez rājiena par blēņām un niķiem. Daudziem nav gājusi secen kaktā stāvēšana, sliktas uzvedības dēļ atceltas izklaides un dažos gadījumos arī žagari. Vai nu to gribam vai ne, bet dzīvē katram nākas atbildēt par savu rīcību, dzīves pērieni izrādās nesalīdzināmi sāpīgāki, ne velti daudzi savus bērnības žagarus atceras ar pateicību. Kaut arī tieši jaunākajos laikos atbildība visos līmeņos ir katastrofāli kritusies un visatļautība augusi, joprojām tiek apgalvots, ka robežas un aizliegumi nav vajadzīgi, jo tie traucējot izpausties. Totālās brīvības sludinātājiem nav nekā, ko likt robežu vietā. Viņi gan runā par mīlestību, bet aizmirst, ka tieši mīlestība, ja tā nav tikai vārdos, robežas nepārkāpj.

Pievienot komentāru

Komentāri (5)

  1. Lai kaut ko kādam izsmejošu pateiktu, nevajag būt gudram!!! Tādēļ BRAVO STULBUMAM!!!
    PALDIES LĪCES KUNDZEI PAR RAKSTU! Diemžēl viss labais un sliktais sākas ar audzināšanu ģimenē. Lutināšana PAZUDINA!!! Aizmirstam, ka DZĪVE nevienu NAV lutinājusi un NEGATAVOJAS LUTINĀT!?? Jēdziens “ĢIMENE” Latvijā tiešām ir sagrauts. Ar prieku noraugos uz vecākiem, kuri kopā audzina bērnus un tiek pāri grūtībām kopā, kur bērni ar izpratni saprot savus vecākus tā PALĪDZOT viņiem. Taču to visu laikus VAJAG IEAUDZINĀT!!!

  2. Paldies autorei! Kā ierasts – labi un pārdomāti raksti.

  3. Labs raksts! Šodien modernā bērnu visatļautība, laikam ir radusies vēl krievu revolūcijas laikā. Jau pirms gadiem 50 es Krievijā dzirdēju anekdoti, ka mazs puika saka vecaimātei: “Tu nu gan, vecomāt, esi drosmīga, ka man žagarus soli!”.
    Jau sen bija zināms, ka Japānā bērniem ir visatļautība. Bet, tas Japānā. Kas Japānā der, tas pārējiem var būt bistami.

  4. Jā, kundzīt, robežas vajag. Tāpēc jāatjauno PSKP vai kaut kas līdzīgs, tikai skaisti latvisks. Tad būs stingri noteiktas robežas, tikai nez vai jūs būsiet starp tiem, kas iezīmēs šo robežu robežas. Tomēr jūs laikam būsiet laimīga par šādu kārtību, jo pati savas dzīves robežas noteikt nespējat.Tās jums mīļas tāpat kā žagari bērniem. Ai, cik grūti šķirties no padomiskās robežu vilkšanas! Vienmēr vajag kādu, kas palīdz.

Draugiem Facebook Twitter Google+