Mobilā versija
-0.8°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
21. novembris, 2016
Drukāt

Robežtelpa: Barona Hāna ādā

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Elmārs un Anita Vectirāni pie Neretas novada karoga.

DOSJĒ

Lasa: "Neretas Novada Vēstis", "Latvijas Avīzi"

Skatās: LTV1 "Panorāmu"; Krievijas kanālus ar populārzinātniskām programmām

Klausās: SVH

Vaļasprieks: motociklu un dizaina pudeļu kolekcionēšana

Būtu labāk bērnībā vairāk klausījies vecāsmātes un vectēva stāstītajā, tagad teic ērberģietis ELMĀRS VECTIRĀNS, vīrs cienījamos gados. Vecvecāki savulaik kalpojuši pie baroniem Hāniem Ērberģes muižā. No viņu atmiņām nu prātā palikušas vien kripatas.

“Jo tolaik biju garmatains hipijs, kam vairāk patika klausīties bītlos un rolingstonos, staigāt kļošenēs ar košļeni mutē,” sevi jaunībā raksturo Vectirāna kungs. Bet vectēva un vecāsmātes, pēc tautības lietuvietes, stāstītais būtu noderējis tādēļ, ka nu, brieduma gados, Elmārs Vectirāns iesaistījies tūrisma norisēs – liekot lietā Mazzalves pagasta amatieru teātrī “Tradare” gūtās iemaņas, viņš, Ērberģes muižā ierodoties tūristiem, iejūtas barona Hāna ādā. Ciemiņus sagaida priekšnesums ar menuetu, vīna glāze un pastaiga pa Ērberģes parka takām.

1905. gadā Ērberģes muižu, kur tagad atrodas arī Mazzalves pamatskola, nenodedzināja. Hāni bijuši stingri, bet lojāli. Mēļo – ja revolūcijas gados muižā joprojām būtu valdījuši šerpie Taubes, no visas lepnības droši vien būtu palikušas pāri vienīgi krāsmatas. Ērberģes muižu vēlāk nacionalizēja, baronam samaksājot 7,5 tūkstošus latu. Barona pēcteči joprojām reizi piecos vai septiņos gados atbrauc uz šejieni un ir sajūsmā par to, ka muiža tik labi saglabāta. Tieši tas visvairāk izbrīna arī tūristus, kuru, piemēram, pērn bijis vairāk par tūkstoti.

Elmārs Vectirāns Mazzalves pagasta Ērberģes ciemā dzimis un nodzīvojis visu mūžu, ja neskaita klejojuma gadus pa Rīgu un dienestu armijā. Bijis gan traktorists, gan mežstrādnieks, gan sētnieks bērnudārzā un kurinātājs katlumājā. Dzīvesbiedre Anita dzimusi un augusi tepat netālu Mazzalvē, leišmalē, pie pašas Lietuvas Mēmeles pusē. Viņas tēvs ir šejienietis, bet mammas vecāki ienācēji no Lietuvas. Kā 1984. gadā beigusi skolu Rīgā, tā šajā pusē atradusi pirmo un vienīgo vairākkārt nosaukumu mainījušo darbavietu – tagad viņa ir sekretāre Mazzalves pagasta pārvaldē. Anita priecājas, ka šaipusē atgriežas ģimenes un turpina vecāku iesākto. Tā, piemēram, Mēmeles pusē Krustakrogā izveidojusies vesela Baltaču saime. Abi ar vīru izaudzinājuši meitu un divus dēlus. Meita ir sertificēta aukle Ādažos, jaunākais dēls strādā Rīgā “Swedbank”, bet vecākais dzīvo tepat un strādā ceļu remontdarbos.

Elmārs Vectirāns piecpadsmit gadus nostāvējis uz estrādes kā mūziķis, spēlējot sitaminstrumentus un dziedot. Tagad savam priekam šad tad uzspēlē sintezatoru. Spēlējot ansamblī, pirms vairākiem gadu desmitiem ieraudzījis arī savu dzīvesbiedri, kura šeit ieradusies kā kluba vadītāja un arī ansambļa soliste.

Abu aizraušanās ir kultūrvēsturiskais mantojums – pilis un muižas. Tikko kāda atgūst seno izskatu, tā Vectirāni klāt… Savā laikā kopā ar bērniem, kad tie bijuši mazāki, ar automašīnas bagāžniekā ieliktu telti apceļota Lietuva, Igaunija un Latvija. Varbūt arī tādēļ viens no Elmāra vaļaspriekiem ir senu un arī joprojām darbināmu motociklu kolekcija. Šķūnītī greznojas vēl kāds kultūrvēsturisks mantojums – seni radioaparāti un apmēram trīssimt visdažādākā dizaina pudeles. Viesis no Kubas jautājis: ti eto odin vipil? Tad jau es būtu kapsētā ar li-elu pudeli piemineklī, atsmej Elmārs.

Bet kā saldo ēdienu viņš ciemiņiem pataupa vēl kādu stāstu. Elmāra Vectirāna tantes māte Lība bija barona dienestmeita. Kad piektajā gadā sākusies visa rūgšana, barons viņu pasaucis un teicis: “Lība, pacel širci!” – un sabēris tajā visu dārglietu lādīti. Skrej un noroc parkā! Lība metusies pa galvu, pa kaklu, jo razbainieki rādījušies aiz katra koka. Ar tukšu klēpi ātri bijusi atpakaļ, iejūgusi zirgu un prom uz Rīgu, tad – uz Helsinkiem. Kad pēc nemieriem atgriezusies atpakaļ, viņai vaicāts – Lība, kur dārgumi? Vai nu dienestmeita aizmirsusi, kur tie aprakti, vai kāds cits jau tos atradis. Kad šeit viesojies Edgars Liepiņš, viņš Vectirāna kungu mudinājis – vajag tikai rakt!

Pievienot komentāru

Latvijā iedegas Ziemsvētku egles, sākas rūķu darbnīcas un Adventa koncertiZiemassvētku gaidīšanas laikā arvien vairāk un vairāk sirsnīgu sarīkojumu gaida ģimenes.
Draugiem Facebook Twitter Google+