Mobilā versija
+5.6°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
8. marts, 2016
Drukāt

Robežtelpa: “Bērziņos”, kur bites medu nes

Timura Subhankulova fotoTimura Subhankulova foto
DOSJĒ

Skatās: pārsvarā Baltkrievijas televīziju, jo Latvijas TV kanālus Robežniekos nevar uztvert.

Ziņas lasa interneta portālos, pārsvarā DELFI.

Zemnieku saimniecībā “Bērziņi” dzīvojošā ŽANA un IRINAS BUKO ģimene ir globālā un lokālā sajaukums. Bitenieks Žans ir īsts Robežnieku iedzimtais – viņa vecvecāki, pēc tautības baltkrievi, te dzīvojuši jau starpkaru laikā. Irina dzimusi Krimā, kur Sevastopolē joprojām dzīvo viņas mamma un māsa, bet jau 1992. gadā atbraukusi uz Latviju līdzi vīram, kurš šeit dienējis. “Man toreiz tuvinieki teica: trakā, kur tu brauksi, tur taču šauj. Bet es teicu: lai šauj, es pie vīra braucu,” smaidot atceras Irina. No pirmās laulības palikusi meita, kuru uzaudzinājuši jau kopā ar Žanu, un ģimenē ir vēl četri kopīgi bērni: vecākais dēls šogad beigs 12. klasi, viena meita iet 4. klasē, bet abi jaunākie ar pusotru gadu lielu vecuma starpību kopā palaisti 1. klasē, jo esot tik draudzīgi kā dvīņi, viens bez otra ne soli. Irina teic: viņu jau kopš pusaudzes gadiem dzīve tā mētājusi, ka galvenais – lai miers uz zemes, lai ģimene vesela un laimīga.

Amatus abi iemācījušies no vecvecākiem: abi Žana vecāki bijuši pedagogi, bet vectēvs turējis bites, un Žans jau bērnībā gājis palīgā. Arī bērni darbojas ar bitēm, tiesa, vai no kāda iznāks biškopis, spriest vēl par agru, un Žans arī nedomā bērniem uzspiest šādu izvēli. Pats ne tikai pārdod medu, bet arī lej skaistas un smaržīgas vaska sveces, kuras labprāt iegādājas tūristi, un teic: iztikai ar nopelnīto pietiek.

Irina no vecmammas apguvusi adītprasmi, kas nu kļuvusi gan par veidu, kā samazināt ģimenes tēriņus par apģērbu, gan arī iemīļotu vaļasprieku. Tiesa, zeķes saadījusi jau tik daudz, ka tagad labprāt to nedara. Daudz labāk Irinai patīk mākslinieciskas izpausmes – dažādi svētku un interesantāki ikdienas tērpi ģimenei, tapuši krāšņi mežgīņadījuma apmetnīši Robežnieku ansamblim, arī adītās pūcītes, kurās bibliotēkā krājušās konfektes čaklākajiem lasītājiem, ir viņas darbs. Žans, ar lepnumu skatoties uz sievu, piebilst: laikam gan ar dziju, ko viņa dzīves laikā izadījusi, pietiktu, lai apvilktu visai Latvijai riņķī, bet pati Irina to sauc par atpūtu: “Kad nogurstu no darbiem saimniecībā, skatos seriālus un adu.”

Ar televīziju gan ir kāda problēma: pierobežā ļoti slikti uztverams Latvijas Televīzijas signāls. Žans stāsta: lai to paveiktu, jāpērk īpaši spēcīga antena, kura turklāt vēl rūpīgi jāpieregulē, bet pat tad sliktos laikapstākļos Latvijas kanālus neredzēs. Tas pats ar radio – vienīgā iespēja uztvert latviešu ziņas ir internets. Turpretī Baltkrievijas un Lietuvas kanāli uztverami perfekti. “Par to skumji, īpaši bērnu dēļ: viņi aug krievu valodas vidē, bet mācās latviešu skolā, viņiem taču būtu daudz vieglāk, ja varētu vismaz animācijas filmas skatīties latviski. Trūkst sarunvalodas vides,” teic Žans.

“Mēs gribam, lai bērni zina latviešu valodu, lai viņi apzinās, ka dzīvo Latvijā, un neaizmirst savas saknes,” uzsver Irina. Gluži tāpat kā Robežnieku iedzīvotājus kopumā, abus aizvaino uzskats, ka latgalieši ir prokrieviski noskaņoti, zina tikai Krievijas prezidentu un lolo separātiskas tendences. “Mazie teica: tas iepriekšējais bija tāds pavecs, tagad mums ir jauns un skaists prezidents,” pērnvasar notikušo vēlēšanu atskaņas ģimenē smaidot raksturo Irina.

Jautāti, kas Robežniekos patīk visvairāk, Žans Buko atbild – pirmkārt skaistā un daudzveidīgā daba, kā arī tas, ka pēdējos gados pagasts ļoti sakopts, pastaigām izveidota ainaviskā Tabora taka. Un Robežniekos dzīvo arī ļoti atsaucīgi, labsirdīgi cilvēki.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+