Mobilā versija
-1.6°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
25. aprīlis, 2016
Drukāt

ROBEŽTELPA: Kultūras baudīšanai jāiekļaujas slaukšanas starplaikos

Timura Subhankulova fotoTimura Subhankulova foto
DOSJĒ

Lasa: "Agrotopu", "Saimnieku", "Ievu", "Rūjienas Vēstnesi".

Klausās: Radio 2, "Skonto", Valmieras "Radio tev".

Skatās: LNT, LTV 1, LTV 7, TV3, dokumentālās filmas kanālā "Explorer".

Vaļasprieki: kalnu slēpošana, kalnu pārgājieni, ūdens atrakcijas, muzicēšana.

MAIJAS NEILANDES vectēvam kā amatniekam kalējam savulaik Lodē piešķirta muižas kādreizējā kalpu māja. Turpat netālu saglabājusies arī muižas klēts. Bet “Liepas” ar 40 hekt­āriem zemes gan ir Neilandu pašu pirktas.

Abi ar dzīvesbiedru Kārli viņi dzied Lodes kultūras namā – ģimenes galva vīru vokālajā ansamblī “Rūjmala”, bet Maija sievu ansamblī “Rūjmalietes”. Kārlis pašmācības ceļā iemācījies spēlēt ģitāru, klavieres, Maija spēlē akordeonu. Ar mūziku aizraujas arī visi trīs viņu bērni, kuri mācās vidusskolā novada centrā Rūjienā un turpat iet mūzikas skolā. Septiņpadsmitgadīgais Aivis spēlē saksofonu gan Rūjienas vidusskolas, gan pilsētas pūtēju orķestrī, piecpa­dsmitgadīgais Mikus apgūst vijoli, bet deviņgadīgā Laura – saksofonu. Kā ģimenes ansamblis viņi uzstājušies ne vien kultūras namā Lodē, bet arī Ķoņos un Rūjienā. Ar vokālajiem ansambļiem Maija un Kārlis Neilandi uzstājušies arī Igaunijā. Kārlis novērojis, ka latvieši kā dienvidnieki igauņu publiku spējot ātrāk saviļņot nekā igauņi lodēniešus…

Maija teic, ka laiku pa laikam profesionālo mākslu varot baudīt tepat kultūras namā Lodē, bet Kārlis piebilst – viņi esot diezgan mobili, un ceļi kļūstot arvien labāki. Tālāk par Valmieru gan aizbraukt neizdodas, arī Cēsu jaunajā koncertzālē nav būts, par Rīgu nemaz nerunājot. Tik tālu neļaujot doties laika trūkums, jo jāiekļaujas starp slaukšanas reizēm.

Ģimene nodarbojas ar piena lopkopību un apsaimnieko 120 hektārus zemes. Kārlis saka: “Grūti izstāstīt tikko uzartas zemes un nopļauta siena smaržu, vasaras saulrietus, tikko dzimuša teliņa elpu. Taču tai lietai ir arī otra puse. Kad lielie zemnieki cits citam ņem ko nost, tev jābūt tikpat nekaunīgam un vēl nekaunīgākam, lai šeit pastāvētu. Tāpat pie zemes spiež visi embargo. It kā visi sakām – uzliksim embargo Krievijai, bet kaimiņvalsts atbild ar to pašu. Taču nez kādēļ reāli Latvijā tā atbildes reakcija jāizjūt tikai piensaimniekiem? Nevienā brīdī neesmu juties pilnīgi stabils, ka, lūk, šis darbs būs paaudzēm, ka mūsu atvases to varēs turpināt,” zemnieks saka, “vienmēr kāds likums atkal mainījies un kaut kas var atnākt un par kaut ko sodīt. Pilnīgi drošs neesmu juties nekad…” Ģimenei ir vēl viens kopīgs vaļasprieks – kalnu slēpošana. Taču jau minētā ierobežotā laika dēļ tālākie kalni līdz šim bijuši “Baiļi” Valmierā un Žagarkalns pie Cēsīm. Nekāds lētais prieks slēpošana gan nav. Vienas dienas izbrauciens visiem pieciem – 150 eiro kā likts.

Pievienot komentāru

Jaunajā "Oņeginā" nav "fašistu" un "mūsējo". Pilnā saruna ar Rubiķi un KalniņuDiriģents Ainārs Rubiķis un režisore Rēzija Kalniņa operā "Jevgeņijs Oņegins" aicinās uz "romantikas, ilūziju un realitātes cīņu". Kā viņu redzējums atšķirsies no Andreja Žagara iestudējuma 2010. gadā?
Draugiem Facebook Twitter Google+