Kultūra
Kultūrpolitika

Robežtelpa: Riekstiņiem Neretā labāk nekā Īrijā 7


Ina un Jānis Riekstiņi pie savām mājām iekārtojuši visiem atvērtu parku. Arī ziemā var sajust dārza košumaugu elpu.
Ina un Jānis Riekstiņi pie savām mājām iekārtojuši visiem atvērtu parku. Arī ziemā var sajust dārza košumaugu elpu.
Foto – Timurs Subhankulovs

Neretas pašvaldības sociālās aprūpes centra vadītājai INAI RIEKSTIŅAI saknes Neretā no mātes puses ir jau n-tajā paaudzē. Viņas vīra JĀŅA RIEKSTIŅA vecāki nāk no Ērberģes. Te Neretā viņi kā ģimene jau kopā 34 gadus, abi beiguši Neretas Jāņa Jaunsudrabiņa vidusskolu, tepat dzimuši abu nu jau pieaugušie bērni Edgars un Aga­te. Visiem četriem ir tuvas radošas izpausmes amatieru mākslā, bet savulaik akordeonu spēlējuši arī Inas tētis un mamma, bet māsa pieprot ģitāru. Inas vīratēvs – arī Jānis Riekstiņš – savulaik bijis viens no Neretas novada pūtēju orķestra dalībniekiem. Meita Agate dejojusi “Sēļos” un dziedājusi vidusskolas ansamblī, savukārt Edgars, mācoties Cēsu arodvidusskolā, darbojies tās ansamblī. Kad Neretas vidusskolai apritēja 80 gadi, uz skatuves bijuši visi kādreizējie amatieri un īpašā priekšnesumā tēvi dejojuši ar meitām.

Inas Riekstiņas sirdslieta ir vokālais ansamblis “Kadence”, kuram nu jau vairāk nekā 25 gadi un kurā dzied desmit dāmas no Neretas un Pilskalnes. Viņas izceļas ar saviem skaistajiem linu tērpiem, kā arī to, ka dziesmas tieši viņām aranžē ansambļa vadītāja Ginta Meņģele un neretietis, kordiriģents Edgars Linde, kura tēvam dzimtās mājas šaipusē. Daudz dziesmu viņas sameklē arī pašas – gan nopietnas, gan jautras. Starp citu, “Kadence” piedalās arī šlāgeraptaujā un sapņo par braucienu uz Kopenhāgenu.

Nesen dāmas aicinātas uz latviešu svētkiem Īrijā, ko rīkoja Neretā dzimusī kordiriģente Ingūna Grietiņa, kuras mamma joprojām dzied “Kadencē”. No Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu iegūt nav izdevies, taču atsaukušies vietējie uzņēmumi un pašvaldība, bet lidmašīnas biļetes pirkušas pašas. “Mums bija ļoti daudz interesantu sarunu ar Īrijas latviešiem,” stāsta Ina Riekstiņa, “ne viens vien teica – sakārtojiet Latviju, un mēs brauksim mājās. Bet man šķiet, ka Latviju var sakārtot, tikai šeit dzīvojot. Jā, tur nopelna daudz, taču vairāk jāmaksā arī kaut vai par dzīvošanu. Mēs, kas dzīvojam savā zemē, esam tikai ieguvēji. Vasaras rītā pamostos, skatos – riteņbraucējs piestājis pie mūsu dīķa ar sarkanajām ūdensrozēm un ēd brokastu sviestmaizi, un… jūtos gandarīta,” stāsta Ina Riekstiņa. Bet sarkanās ūdensrozes ieraudzītas un izraktas ceļā uz Lietuvu kādā pie vecas muižas barona izveidotā dīķī…

Saistītie raksti
LA.lv