Robežtelpa: “Skroderdienās” spēlē vecmamma un mazdēls 0
Staiceliete ILGA LĪSMANE ir dzimusi šajā pusē, kādreizējā Vīķu pagastā. Te nākuši pasaulē un savu mūžu aizvadījuši jau viņas vecvecāki. Kad lībiešu muzejā “Pivālind” senlietu, rokdarbu un tautas tradīciju un godu izrādīšanā uzcienājami ciemiņi, Ilga Līsmane ceļ galdā pašas vārītu miežu biezputru. Viņa teic – nekā jau īpaša, vien ūdens un putraimi. Senos laikos Staiceles apkārtnē dzīvojuši lībieši, un šī miežu putra toreiz tikusi vien uz augstiem godiem, bet ikdienas maltīte vairāk bijušas zivis. Vēlāk miežu putra kļuvusi par pamatēdienu – sacepta ar gaļu un sīpoliem, bet saldajā – ar īpašu mērcīti (un nevis zapti vai ķīseli!) no brūklenēm vai dzērvenēm. Ilga darbojas arī deju grupā, ko dēvē par vecmāmiņu aerobiku, un vada lauku sieviešu klubiņu “Saulgriezes”. Ilga Līsmane ir bagāta sieva. Viņai ir pieci bērni – divi dēli un divas meitas dzīvo turpat Staicelē un vēl viena – Mazsalacā. Pa visiem kopā 11 mazbērni un trīs mazmazbērni. Un tas viss iespēts septiņdesmit un vēl pāris gados. Vecākā meita INESE TIMERMANE ir vietējās kultūras dzīves organizatore, strādā tepat Staicelē Alojas novada tūrisma informācijas centrā, darbojas arī fotobiedrībā “Staiceles laiks”.
Nu jau otrais gads, kopš kultūras nama vadītājai Airai Lapkovskai izdevies atjaunot amatieru teātri “Fabrika”. Pērn tika nospēlēti pieci iestudējumi, uz Jāņiem – fragmenti no Blaumaņa “Skroderdienām Silmačos”, piedaloties arī Staiceles kultūras nama ansamblim “Vēlreiz” un Alojas deju kolektīvam “Sānsolis”. Inese izrādē tēloja Tomuļmāti: “Kad skaties, kā pilsētas estrāde pamazām pildās ļaudīm, uznāk pat tāds kā raudiens aiz prieka, ka cilvēkiem tavs darbs vajadzīgs, dara prieku…”. Amatierteātrī kostīmiem un dekorācijām cilvēki patīra gan bēniņus, gan drēbju skapjus, sanesuši rotas un apavus.
Ineses meita Anda Timermane strādā par internāta audzinātāju, vada mazpulku organizāciju Staiceles vidusskolā un papildinās arī pedagoģijā Cēsīs. Savukārt Andas meitiņa, deviņgadīgā Krista Brente mūzikas skolā apgūst vijoli, bet mākslas skolā – vizuāli plastisko mākslu. Abi ar brāli Jāni, kuram seši gadi, dzied mūzikas ritma pulciņā kultūras namā, bet puika vēl darbojas arī tautisko deju kopā.
Inese Timermane ar šo gadu kļuvusi arī par aušanas pulciņa jeb lietišķās mākslas studijas “Staicele” vadītāju. Staiceliešu rokām top šaipusē raksturīgie lakati, segas un dvieļi un vēl daudz kas cits, tiek darinātas arī sedziņas no dabas materiāliem – rudenī savāktām un izžāvētām smilgām, ašķiem un kosām, kas aug mitrākās vietās un ko pēc apstrādes ieauž kokvilnas velkos.
Ilgas Līsmanes vīrs jau citā saulē, bet viņas meitas Ineses Timermanes dzīvesbiedrs strādā vietējā uzņēmumā, kas nodarbojas ar mežizstrādi. Tai gan birojs Staicelē, bet daudziem vīriem darbs mežā no pirmdienas līdz piektdienai. Ineses dēls strādā Norvēģijā, pelna naudu, lai īstenotu sapni uzcelt māju Latvijā. Toties mazdēls Jānis kopā ar vecmāmiņu spēlē arī “Skroderdienās”.
