Mobilā versija
-0.7°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
24. maijs, 2013
Drukāt

Rokmūzikas virsaitis Lēnā Roka dodas uz Rīgu

Foto - ScanpixFoto - Scanpix

Ēriks Kleptons ir viens no pazīstamākajiem un ietekmīgākajiem mūslaiku ģitāristiem, rokmūzikas autors un izpildītājs, kura daiļrade kļuvusi par etalonu jau vairākām rokmūziķu paaudzēm. Neskatoties uz savu diskrēto attieksmi pret blūzu, viņš nekad nav bijis izteikts blūza ģitārists, tikai apgalvojis, ka “rokam, gluži kā baterijai, periodiski jāatgriežas pie blūza, lai tādējādi uzlādētos”. 5. jūnijā Ēriks Kleptons uzstāsies Rīgā.


 

Neskatoties uz savu megazvaigznes statusu, Kleptons allaž turējies nostatus no trokšņainiem stadioniem un skaļiem pasākumiem. Un, lai arī joprojām ir vienīgais mūziķis, kurš trīs reizes iekļauts Rokenrola Slavas zālē (kā grupu “Cream” un “Yardbirds” dalībnieks un soloizpildītājs), pēdējos trīs gadu desmitus viņš strādā salīdzinoši klusu, mierīgi, ap sevi neradot triviālu ažiotāžu, alkatīgu komerciālo rosmi un dzelteni vētrainas emocijas.

 

Kā piedzima Lēnā Roka

Ēriks Patriks Kleptons dzimis 1945. gada 30. martā Britānijas Sarejā nereģistrētā laulībā. Viņa tēvs bija kanādiešu karavīrs Edvards Fraijers, kurš tikpat ātri kā uzradās arī pazuda. Savukārt māte Patrīcija Mollija Kleptone tad tikko bija nosvinējusi… 16. dzimšanas dienu. Neilgi pēc Ērika piedzimšanas Patrīcija nozuda Vācijas virzienā, kur drīz vien veiksmīgi apprecējās. Ēriks palika dzīvot kopā ar vecvecākiem un savu māti pirmo reizi ieraudzīja tikai desmit gadu vecumā.

Topošais rokmūzikas arēnu varonis bija kluss, pieticīgs zēns, labs skolnieks, ar izteiktām mākslinieka dotībām. Pedagogi viņam paredzēja spožu nākotni glezniecībā. Viņš centās attaisnot šīs cerības, pēc skolas absolvēšanas iestājoties mākslas koledžā. Arī tur viņš visus apbūra ar vienkāršību un inteliģento pieticību.

Taču idille nebija ilga. Otrajā kursā viņš sāka atsalt pret izvēlēto mākslas virzienu, kam iemesls bija jaunā aizraušanās – blūzs. Jau pusaudža gados viņš līdz čerkstoņai bija noklausījies vinila skaņuplates ar Big Bill Broonzy, Muddy Waters, Robert Johnson, Sony Boy Williamson ierakstiem, bet, reiz tālrādē noskatoties Jerry Lee Lewis uzstāšanos, izlēma arī pats apgūt ģitārspēli. 17 gadu vecumā Ēriku izslēdza no mākslas skolas par to, ka viņš spēlēja ģitāru… pat mācībstundās.

Dienā puisis strādāja vai nu par krāvēju noliktavā, vai melnstrādnieku dārzeņu tirgū, bet vakarus veltīja ģitāras spēles pilnveidošanai. Viņš iesaistījās dažādās pusaudžu grupās, no kurām divas (“Casey Jones” un “Roosters”) vietējā jaunatne bija visnotaļ iecienījusi. Tieši tad arī ieguva iesauku uz mūžu – Slowhand jeb Lēnā Roka. Par izteikto manieri ar plaukstu plūdenā elegancē slīdēt pa ģitāras grifu, ko nav ne zaudējis, ne mainījis arī šodien.

 

Straujie panākumi un slava

Kad Ēriks Kleptons nosvinēja 18. dzimšanas dienu, viņu šķietami negaidot uzaicināja spēlēt tobrīd ļoti perspektīvajā grupā “Yardbirds”, kas jau bija guvusi gan radošus, gan komerciālus panākumus. Neskatoties uz to, ka grupa radīja interesantu un tiem laikiem inovatīvu mūziku un tajā spēlēja patiešām augstas klases mūziķi (piemēram, Džimijs Peidžs un Džefs Beks), tomēr pārliecinošais dreifs vieglās popmūzikas virzienā piespieda Kleptonu 1965. gadā no tās aiziet. Bet, tieši spēlējot “Yardbirds” sastāvā, viņš nokļuva plašas auditorijas redzeslokā un viņu drīz atzina par vienu no spēcīgākajiem ģitāristiem.

Nākamais posms spožajā karjerā bija pievienošanās Džona Meijela grupai “Bluesbreakers”, kurā Kleptons ļoti ātri sāka dominēt, kas neapmierināja ambiciozo Meijelu. Šajā grupā Kleptons sabija mazāk par gadu, ierakstot albumu “Bluesbrakers With Eric Clapton”, kas britu topos aizkļuva līdz godpilnajai 6. vietai. Daudzi uzskata, ka tas ir ne tikai labākais “Blusbreakers”, bet pat visas Džona Meijela radošās karjeras albums. Tiesa, šis ir gandrīz vienīgais albums, kurā Kleptons uzstājas kā izteikts blūza ģitārists.

Aizejot no Meijela, viņš pieņēma lēmumu dibināt pats savu grupu, lai spēlētu blūzu Badija Gaja un Madija Votersa manierē.

Grupā uzaicināja “Bluesbrakers” basģitāristu Džeku Brūsu un bundzinieku Džindžeru Beikeru. Jau pirmajos mēģinājumos kļuva skaidrs, ka ar džeza tradīcijās audzinātajiem ritma sekcijas mūziķiem Kleptons var sasniegt kaut ko vairāk par tradicionālo blūzu.

Trio nodēvēja par “Cream”, kas ātri vien kļuva par vienu no krāšņākajām 60. gadu rokmūzikas skatuves rotām. Tieši tur atvērās Kleptona improvizētāja un jaunu ideju ģenerētāja talants. Publikai ārkārtīgi iepatikās klasiskā ritma un blūza pamatam Kleptona uzmontētie džeza un ārtroka motīvi. “Cream” drīz statusa ziņā daudz neatpalika no “The Beatles” un “The Rolling Stones”.

Neskatoties uz satriecošajiem “Cream” panākumiem, grupa pastāvēja tikai trīs gadus, ierakstot četrus lieliskus albumus.

Protams, grupas liktenī sava loma bija arī Brūsa un Beikera konfliktam, tomēr vislielākā bēda bija uzpūstā popularitāte. Kleptonu tracināja stadionu pūļi, kas gatavi vārda vistiešākajā nozīmē apēst visu bez izņēmuma, ko vien “superīgā” grupa pasniedz…

Kleptons nolēma pievērsties krietni vien rāmākam dzīves veidam. To viņš gribēja darīt kopā ar seno paziņu taustiņinstrumentālistu Stīvu Vinvudu, kurš nesen bija beidzis darbību Britānijā populārajā grupā “Traffic”. Jauno kolektīvu papildināja arī bijušais grupas “Family” basģitārists Riks Grečs un bundzinieks Džindžers Beikers. Kolektīvs ieguva nosaukumu “Blind Faith”.

Bijušie “Cream” dalībnieki pauda neviltotu prieku, ka beidzot atbrīvojušies viens no otra un savas supergrupas. Citas domas bija gan pielūdzējiem, gan, protams, menedžeriem. Šādā atmosfērā situācija grupā “Blind Faith” sāka attīstīties citādi, nekā mūziķi plānojuši. Publika aurojot pieprasīja jaunus elkus, savukārt menedžeri nekautrējoties visos stūros kladzināja par “jaunu “Cream” uznācienu”.

Viss atgriezās vecajās sliedēs – Kleptons atkal bija spiests izklaidēt iepriekš jau apzināti satracinātus stadionu pūļus. Savās pirmajās (vienlaikus arī vienīgajās un pēdējās) viesizrādēs ASV “Blind Faith” izraisīja vēl lielāku ažiotāžu nekā savulaik “Cream”. Teju vai visi grupas koncerti noslēdzās ar publikas un policijas kautiņiem.

Sekojošā koncerttūre Eiropā Kleptonam un pārējiem grupas dalībniekiem kļuva par īstenu atpūtu: viņi uzstājās klubos un bāros, kur tos silti uzņēma saprotoša un cēlsirdīga auditorija, pēc kā tik ļoti alka Kleptona dvēsele.

Pastāvēšanas deviņos mēnešos “Blind Faith” paspēja ierakstīt tikai vienu albumu – nešaubīgu un loģisku “Cream” turpinājumu.

ASV turnejas laikā Kleptons dažādās sesijās daudz laika pavadīja kopā ar duetu “Delaney & Bonnie” (laulātais pāris Bonija un Delanijs Bramleti), kas bija “Blind Faith” tā dēvētie iesildītāji. Kleptons strauji nolēma šķirties no saviem “aklās ticības” brāļiem un drīz, jau strādājot kopā ar paplašināto “Delaney & Bonnie” sastāvu, jūtas patiesi laimīgs. Tieši tā ir viņa stihija! Koncerti bez trokšņainas reklāmas, bez viņa kā galvenā “pārdodamā produkta” piespiedu stumšanas priekšplānā, darbošanās saliedētā, līdzīgi domājošā kolektīvā – beidzot bija tas, ko viņš visvairāk vēlējies. Drīz tapa augstu novērtētais koncertalbums “On Tour With Eric Clapton And Friends”.

 

Gribas mieru un nosvērtību

Ērika Kleptona pirmais soloalbums tika izdots 1970. gada augustā. Diemžēl šoreiz tas bija krietni pabāls blūzroks, jāteic, pat paša tik ļoti necienītais poproks, bez efektīgām ģitāras solopartijām un spilgtām melodijām. Traucēja arī Bramletu ģimenes fona vokāls, kas tomēr balstīts popsoula un gospeļa tradīcijās.

Visiem, kas Kleptona jaunajā darbā gaidīja viņam raksturīgos eksperimentus un skanējuma jaudīgumu, bija krietni vien jāviļas.

Turklāt Kleptons joprojām nevēlējās atjaunot superzvaigznes statusu. Iespējams, viņš beidzot vienkārši bija pieaudzis, kļuvis par to, kas patiesībā ir. Un, iespējams, tieši šis lēnīgais intelektuālis ar izklaidīgo, it kā neko neredzošo skatienu bija īstais Ēriks Kleptons, nevis tas “varonis”, “elks” un “pusdievs”, par kādu uz mirkli bija pataisīts.

Bet tūlīt jau sekoja nākamie projekti. Piemēram, “Derek & The Dominos”, kurā līdztekus pirmā soloprojekta palīdzētājiem piedalās jau lielāka kalibra zvaigznes – Kleptona tuvs draugs Džordžs Harisons un grupas “Allman Brothers” ģitārists Djueins Olmens. 1970. gada decembrī klajā nāca albums “Layla And Other Assorted Love Songs”. Un tas ir lielisks – simpātisks maigu, melodisku dziesmu apkopojums, bez vismazākās agresivitātes izpausmes. Bet arī koncertalbuma “In Concert” un leģendārā singla “Layla” panākumi nepasargāja šo kolektīvu no ātras izjukšanas.

 

Loģiska izeja – solokarjera

70. gadu sākums ir vissarežģītākais posms Ērika Kleptona dzīvē. Līdztekus virknei radošo neveiksmju un ārspusmūzikas skandāliem viņu piemeklēja nopietna nelaime: personīgās dzīves nesakārtotības dēļ atraisījusies kaislība uz heroīnu padarīja viņu faktiski darba nespējīgu.

Mūzikas apritē Kleptons vairākus gadus atradās ēnā. Narkotiku nomākts, viņš gandrīz pilnībā pameta mūziku. Taču viņam palīdzēja cits sens draugs – Pīts Taunšends no grupas “The Who”. 1973. gadā notika Taunšenda rīkots dažādu rokmūziķu kuplināts koncerts Londonas “Rainbow Theatre”, kurā uzaicināja piedalīties arī Kleptonu. Šā koncerta laikā ierakstītais materiāls kļuva par pamatu ne pārāk spožam albumam “Eric Clapton’s Rainbow Concert”, bet tas tomēr iezīmēja Kleptona atgriešanos uz skatuves.

Ērika Kleptona solokarjera ir ārkārtīgi pretrunīga. Vairāk nekā trīs gadu desmitu ilgas aktīvas darbības laikā viņš strādājis kopā ar visspožākajām blūza un roka zvaigznēm.

1974. gadā iznāca viņa otrais soloalbums “461 Ocean Boulevard”. Lielākā daļa viņa daiļrades cienītāju gaidīja, ka Kleptons atgriezīsies pie smagā “Cream” manieres blūza un ekspresīvās virtuozitātes, taču no tā vairs nekas nebija palicis pāri. Tā vietā dzirdams salīdzinoši amorfs, izlīdzsvarots un inteliģents, savā ziņā pusakustisks vidēji pliekans pop–blūzroks, pat šis un tas no regeja (ieskaitot Boba Mārleja “I Shot the Sheriff” aranžējumu).

Taču daudziem tieši tāds Ēriks Kleptons patīk vislabāk (viņu saimē arī šā materiāla veidotājs). To apliecina fakts, ka šis albums, un jo īpaši Boba Mārleja dziesmas versija, kopš tā laika allaž ierindojies augstās vietās rokmūzikas reitingos un aptaujās.

 

Leila
PattyBoyd-scan

Dziesma “Layla” ir varbūt pat vispopulārākā Ērika Kleptona kompozīcija. To viņš veltījis Petijai Boidai, savulaik slavenai modelei, kurā bija neprātīgi iemīlējies, turklāt šīs jūtas nezaudējot arī tad, kad Petija bija precējusies ar bītlu Džordžu Harisonu. Ērikam un Petijai izveidojās attiecības, un šī pretrunīgā situācija visbeidzot noveda viņu narkotiku gūstā…

Leila ir Tuvajos Austrumos izplatīts persiešu vārds, kas cēlies no arābu ‘leil’ (nakts) un burtiski nozīmē ‘naktī dzimusī’ vai arī ‘tumšmatainā’. Kleptona draugs Aiens Dalass, kurš bija pievērsies islāmam, pārstāstīja viņam Nizami Gjandžavi 12. gadsimtā uzrakstīto poēmu “Leila un Madžnuns”, kas balstīta reālā stāstā par jaunu dzejnieku Geisu ibn al Mulavu, kurš iemīlējies precētā sievietē Leilā. Dzejnieks bēdās dodas klejojumos pa tuksnesi. Tā klīstot, viņš sacer dzejas par Leilu. Drīz ļaudis viņu nodēvē par “Madžnun–Leila” (Leilas dēļ no prāta šķīries) vai vienkārši par Madžnunu jeb Trako. Bet Leila ar vīru pārceļas uz Irāku, kur smagi saslimst un nomirst. Drīz pēc tam arī Geisu atrod mirušu pie kāda kapa, uz kura akmens pašrocīgi pierakstījis trīs pēdējās rindiņas…

Šis stāsts dziļi ietekmēja Kleptonu un 1970. gadā materializējās dziesmā, kurā Leilas vārda atkārtošana kļuva par piedziedājumu. Petija Boida stāstījusi, ka Kleptons šo dziesmu kādās viesībās pirmo reizi atskaņojis tieši viņai. Turklāt tajā pašā vakarā viņš savās jūtās atzinies arī Džordžam Harisonam, kurš gan “visu tāpat jau zināja”. Džordžs un Petija kopā nodzīvoja vēl vairākus gadus, vienīgi vīriešu savstarpējās attiecības gan uz laiku atvēsa.

1974. gadā Petija pārcēlās pie Ērika, lai gan ar Džordžu oficiāli izšķīrās tikai 1977. gadā. 1979. gadā Petija un Ēriks apprecējās, un arī šoreiz Džordžs Harisons izrādīja gluži vai neticamu cēlsirdību, paliekot labs draugs abiem diviem. Kopā ar Polu Makartniju un Ringo Stāru viņš bija Petijas un Ērika kāzu viesu vidū. Šī laulība nebija īpaši veiksmīga, un 1988. gadā viņi izšķīrās. Divdesmit gadus ilgušais slepenās un atklātās mīlas stāsts bija beidzies, toties palika lieliska dziesma. Laikā, kad Kleptons šķīrās no Petijas, viņam jau bija meita no kādas citas sievietes.

Bet, lūk, ko par šķiršanos no Petijas teicis Džordžs Harisons: “…Es pat teiktu, ka nodevu savu sievu no rokas rokā. Tad, kad tas notika, manas attiecības ar Petiju jau faktiski bija beigušās, tāpēc, manuprāt, nebija itin nekādu problēmu… Vēl vairāk – ja nebūtu Ērika, mums nāktos izbaudīt gūzmu nepatīkamu padarīšanu, kas parasti pavada šķiršanos, proti, strīdiņus, skandālus, trauku plēšanu un visu tamlīdzīgo.

Bet tā viņa acumirklī nokļuva drošās rokās, un, galvenais, viņai nevajadzēja mainīt ierasto dzīves veidu: viskijs, ballītes, jaunas mašīnas un kleitas, ne gluži veselīgas izklaides un skaļa mūzika – viss tas pats, kas jau bija, tikai tagad citās vietās un kopā ar citu mūziķi…”

1991. gadā notika koncertturneja, kurā Džordžs Harisons un Ēriks Kleptons uzstājās kopā. Harisons tajā dziedāja savu slaveno dziesmu “Something”, savukārt Kleptons – “Layla” un “Wonderful Tonight”. Zīmīgi, ka visas trīs šīs dziesmas veltītas Petijai…

1993. gadā par “Layla” un akustisko koncertalbumu “Unplugged” Ēriks Kleptons saņēma veselas sešas (!) “Grammy” balvas. Tiesa, tajā laikā smeldze no Kleptona mūzikas ir izgaisusi un izmisīgais sauciens pēc mīlestības sācis skanēt gluži kā nesteidzīgs melanholiskais blūzs.

 

Jauni meklējumi, panākumi, traģēdijas

Bet vēl atgriezīsimies 70. gados. Tos Kleptons aizvadīja atbilstoši otrajā soloalbumā noformulētajai devīzei, kas ietilpināma vienas tā dziesmas nosaukumā – “Let It Grow” (iespējams tulkot kā – “lai briest”). Šajā laikposmā izdotos albumus, patiesību sakot, grūti atšķirt vienu no otra. Toties Kleptons beidzot ir neatgriezeniski “izaudzis un pieaudzis”. Viņš kļuvis pašpietiekams. Viņam nav nepieciešamas ne spožas emocijas, ne draivs, ne bezgalīga nenobriedušas personības eksperimentēšana un spīdēšana ar virtuozitāti. Viņu neuztrauc iespējamā klausītāja reakcija un vēl jo mazāk kritiķu viedokļi. Viņš vienkārši klusiņām meditē, atbrīvoti braukājot pa stīgām, līdz ausu galiņiem iegrimstot mūzikā. Viņš nav un nevēlas vairs nekad būt iepriekšējais “dievs”.

80. gadu sākumā Kleptons tomēr uz brīdi atgriežas pie enerģiskāka izpildījuma. Bet rāmo dzīvi, pēc kādas viņš allaž tiecies, nekādi neizdodas iemantot. Viņu sagaida jauna nelaime: viņa spēja pārmērīgi lietot alkoholu šoreiz ļoti nopietni izsit Kleptonu no ierindas, radot šaubas par viņa daiļrades turpinājumu. 1981. gadā viņš ir spiests stacionāri ārstēties klīnikā. Un – itin sekmīgi!

Pēc tam sākas jauns viņa muzikālo aktivitāšu uzplaukums. Virkne albumu, kurus neagresīva un meditējoši pusakustiska blūzroka cienītāji vērtē kā ļoti interesantus, apstiprināja to, ka Ēriks Kleptons atkal ir ierindā un joprojām viens no spēcīgākajiem mūsdienu rokmūzikas ģitāristiem.

No šā perioda darbiem vērts atzīmēt viņa sadarbību ar Rodžeru Votersu (“Pink Floyd”), kuras rezultāts ir viens no lieliskākajiem 80. gadu rokmūzikas albumiem – Rodžera Votersa “Pros And Cons of Hitch Hiking”. Tieši Kleptona “raudošā” ģitāra lieliski iederas albuma kopējā kolorītā.

Arī nākamie desmit gadi nenāca ar tik ilgoto mieru un līdzsvaroto dzīvi. 1990. gadā lielas ASV turnejas laikā autokatastrofā gāja bojā visi viņa grupas dalībnieki, vienlaikus arī tuvi Kleptona draugi. Jau pēc pusgada nākamais trieciens: Ērika Kleptona un itāļu fotomodeles, aktrises, titula “Mis Itālija – 1980” laureātes Lorijas del Santo, ar kuru viņam bija romāns kopš 1985. gada un kurai veltījis dziesmu “Lady of Verona”, dēls Konors (1986 – 1991) izkrita pa savas mātes Manhetenas debesskrāpja dzīvokļa 49. (citās versijās – 53.) stāva logu…

Tas Kleptonam bija vissmagākais pārdzīvojums. Nākamos deviņus bēdu nomāktos mēnešus viņš pilnībā pameta novārtā daiļradi un nekoncertēja. Kad mazliet atguvās, pirmais darbs bija kompozīcija “Help Me Up”, ko viņš sarakstīja kopā ar Vilu Dženingsu filmai “Rush” (šeit – kā “labsajūta”, “kaifs”). Filmā skanēja arī dziesma “Tears in Heaven” – veltījums bojā gājušajam dēlam. Vēlāk Kleptons ierakstīja tās akustisko versiju, kas kļuva par vienu no vispazīstamākajām viņa dziesmām, ilgi turējās dažādos topos, izpelnījās trīs “Grammy” balvas, kā arī iekļuva žurnāla “Rolling Stone” visu laiku labāko 500 dziesmu sarakstā.

Kleptons uzsvēris, ka “Tears in Heaven” viņam palīdzējusi pārvarēt lielās bēdas. Viņš atzinies, ka mūziku zemapziņā uztver kā dziedinošu līdzekli un šajā gadījumā tas patiesi nostrādājis. Kopš 2004. gada viņš koncertos to vairs nedzied. Šo lēmumu viņš skaidrojis šādi: “Es vairs neizjūtu zaudējuma rūgtumu, kas ir absolūti neatņemama šīs dziesmas sastāvdaļa.

Man ir jāizjūt reāla saikne ar jūtām, kas mani bija pārmākušas tad, kad es to rakstīju. Bet tās tomēr ir pārgājušas, un es patiešām nevēlos, lai tās atgrieztos. Mana dzīve ir mainījusies.”

Savam bojā gājušajam dēlam Kleptons veltījis vēl divas dziesmas – “The Circus Left Town” un “Lonely Stranger”.

 

Būt tam, kas tu patiešām esi

eric-claptinNeskatoties uz tik drūmu dzīves fonu, Kleptons šajā laikā ierakstīja atzīstami labus albumus, atsāka regulāras turnejas, sacerēja mūziku kino. 1992. gadā iznāca akustiskais koncertalbums “Unplugged” – ļoti interesants un izteiksmīgs darbs. Savukārt 1994. gada albums “From the Cradle” spilgti iezīmē viņa centienus atgriezties pie blūza.

Īpaši visus pārsteidza viņa kopdarbs ar blūza pīlāru Bī Bī Kingu (2000). Tobrīd 77 gadus vecais Kings un 55 gadus vecais Kleptons bija tik lielā mērā blūza enerģijas un gara pārpildīti, ka rodas sajūta – viņi abi kļuvuši vismaz uz pusi jaunāki. Efektīgās un spožās ģitāras solopartijas, jaudīgā skaņa un abu “karaļu” ekspresīvais vokāls vairs itin nemaz neatgādina to mazliet “veģetāro” mūziku, kādu Kleptons piedāvāja iepriekšējos gados.

Viņu kopīgā albuma nosaukums “Riding With The King” kopā ar izteiksmīgo vāka noformējumu pietiekami skaidri apliecina, kurš no “karaļiem” šeit paliek galvenais. Lai cik arī spēcīgs un ietekmīgs mūziķis būtu Ēriks Kleptons, viņš godbijīgi pieliec galvu vecā blūzmeņa priekšā, kurš laikā, kad Kleptons vēl tikai sāka rāpties savā muzikālajā Olimpā, jau bija leģenda, arī neapšaubāma autoritāte Kleptonam.

Līdz šim Ēriks Kleptons izdevis 26 soloalbumus. Jaunākie priecē ar svaigumu un siltumu, viešot cerību, ka mēs vēl dzirdēsim daudz viņa darbu. Jā, arī “Cream” vēl var atgriezties, kāpēc ne? Jo Ēriks Kleptons ir tieši tāds – viņš visu var, ja vien sagrib.

 

 

Ēriks Kleptons

* 1979. gadā savu veco ģitāru (sarkans “Fender”) uzdāvināja Londonas “Hard Rock Cafe”, aizsākot šā vispasaules restorānu bāru tīkla slavenās muzikālās kolekcijas veidošanu.

 

* Piedalījies Rodžera Votersa (“The Pros and Cons of Hitch Hiking”, 1984), Eltona Džona (“Runaway Train”, 1992), Stinga (“It’s Probably Me”, 1992), Šēras (“Love Can Build a Bridge”, 1995) un Pola Makartnija (“My Valentine”, 2012) albumu ierakstos.

 

* 1993. gadā saņēmis “Grammy” balvas visās prestižākajās nominācijās – “Gada albums” (“Unplugged”), “Gada dziesma” (“Tears in Heaven”) un “Gada ieraksts” (“Tears in Heaven”).

 

* Pirmās laulības (1979 – 1988) ar Petiju Boidu – bez bērniem. Otrās laulības (2002) – ar amerikāņu dizaineri Merliju Makeneriju (3 meitas – Džūlija Rouza (2001), Ella Meija (2003) un Sofija Bella (2005)). Ārlaulībā dzimusi meita Ruta (1985), kuras māte – ierakstu studijas “Antigua” līdzstrādniece Ivonna Hana Kelija.

 

* 2010. gadā paziņoja, ka pārdod savas 70 ģitāras. Iegūtos 2,15 miljonus dolāru viņš novēlēja narkomānu un alkoholiķu rehabilitācijas centram Antigvā (ir arī viens no šā centra izveidotājiem). Nesen pārdevis arī savu gleznu kolekciju, kuras “Sotheby’s” izsolē nosolīja par 34,2 miljoniem dolāru.

 

* 2011. gadā koriģētā mūzikas žurnāla “Rolling Stone” visu laiku izcilāko ģitāristu sarakstā Ēriks Kleptons ierindots otrajā vietā aiz Džimija Hendriksa.

 

* Pēc uzņēmuma “PRS for Music” aptaujas datiem, vīriešu asaras visefektīvāk izvilina grupas “R.E.M.” kompozīcija “Everybody Hurts”, bet otrajā vietā ierindota Ērika Kleptona “Tears in Heaven”. Trešajā vietā – Leonarda Koena “Hallelujah”.

 

 

Pievienot komentāru

Vācijā afgāņu pusaudzis izvarojis un nogalinājis studenti (1)Vācijā ir aizturēts 17 gadus vecs patvēruma meklētājs afgānis, kuru tur aizdomās par 19 gadus vecas studentes izvarošanu un slepkavību, sestdien paziņoja policija un prokuratūras darbinieki.
Ceļā uz SKS pazudis Krievijas kravas kuģis (1)Īsi pēc pacelšanās ceturtdien pazudis Krievijas bezpilota kravas kuģis, kam bija jānogādā Starptautiskajā Kosmosa stacijā (SKS) 2,5 tonnas liela krava, tostarp pārtika
Draugiem Facebook Twitter Google+