Monika Zīle: Roku plātīšanas seansi 2
Darbaspēka deficīts ļoti daudzās nozarēs – dažā trūkst 60 procentu – nav kādas stihijas vai cita pēkšņa “forsmažora” rezultāts, bet daudzu zem paklāja ilgi slaucītu problēmu auglis, kura pilnbrieds aplūkojams nu visā krāšņumā. Varas gaiteņos un plauktos gadiem tīkamāk bijis dzemdēt ziepjburbuļainus reemigrācijas plānus, nekā izdarīt ko taustāmu, profesionāli tehnisko izglītību reāli piesaistot konkrētām ekonomikas nozarēm. Bez šaubām, rosība tajā virzienā bijusi. Kā jau Latvijā iegājies, gari un pamatīgi pētīta savā attīstībā tālāk aizgājušo valstu pieredze, tērēti līdzekļi kafijas pauzēm apspriedēs un semināros, kur apkopots zināmais, secināts vajadzīgais, iecerēts nākotnē nepieciešamais u. tml. Ja kaut desmitā tiesa no tā būtu īstenojusies, profesionālajās skolās amatus apguvušie namdari patlaban nešķēlētu liemeņus britu un īru gaļas kombinātos, bet čakli strādātu tēvzemes būvlaukumos.
Bet izglītības sistēmā pieļautās neizdarības ir tikai viens no mīnusiem, kuru dēļ tagad notiek roku plātīšanas seansi, apcerot strādājošo trūkumu. Visiem Saeimā ievēlētajiem politiskajiem spēkiem, pirms sākt putoties debatēs par viesstrādnieku kvotām un ievešanas noteikumiem, derētu aizrakties līdz saknēm, no kurām šis visaptverošais deficīts izaudzis. Līdztekus tam pastāv šķietami neiespējamais – augstie bezdarba procenti. Jo tālāk no Rīgas, jo tie augstāki un iemeslu šajā gadījumā var atklāt jebkurš sabiedrības procesu aplūkotājs amatieris, kam interese ieskatīties savulaik braši prezentētajā “Nacionālās attīstības plānā 2020”. Tas ieveda apritē radošuma jēdzienu, bagātinot latviešu valodu, kas visnotaļ apsveicami. Bet dokumentā skicētās reģionu attīstības perspektīvas joprojām tikai gaistošu miglas tēlu veidolā, kur plūst, saskaras un šķiras dažādu spokaini klīstošu reformu silueti. Saglabājoties šai nenoteiktībai, kuri būs nākamie novadu (apriņķu?…) centri, kad reģionus pārvaldošā ministrija ķersies pie apvienošanas (varbūt dalīšanas un reizināšanas?)? Velti gaidīt nopietnas inovācijas visvairāk bezdarba mocītajā austrumu pierobežā, kas varētu atsperties uz vietējās uzņēmējdarbības, pastāvot tai labvēlīgi atbalstošiem noteikumiem, kurus pirms katrām vēlēšanām saldi sola visi kandidāti. Pēc iebalsošanas skaļi dimdinātie āmuri izkaļ to pašu labi pazīstamo čiku.
Kā liecina realitāte, bezdarba skartie novadi diemžēl nebūs nopietns strādājošo resurss lielāko centru uzņēmumiem. Maksājiet kārtīgas algas un cilvēki stāvēs rindā! – tā uz darbaspēka deficīta pieminēšanu reaģē tīmekļa ziņu komentētāji. Daļēji tam var piekrist, tomēr jāpaskatās acīs nepievilcīgajai patiesībai, ko valdība un valsts varu īstenojošā koalīcija verbāli atzīst, bet rīcībā ar izlēmību nesteidzas. Proti, pastāvot augstam ēnu ekonomikas līmenim, godīgi nodokļu likumus pildošs uzņēmējs ar pūlēm turas uz ūdens un konkurētspējīgu algu var labi ja speciālistiem nodrošināt, bet aploksnēs izmaksājošie dzīvo bez bēdu un diži necieš, pat aiz rokas pieķerti. Šo jomu pārstāvošos lobējam nav pieķerts neviens savu Tēvzemi asaraini mīlošs tautas kalps. Taču starp viņiem neatrast arī nopietnus ēnu ekonomikas apkarotājus.
