×
Mobilā versija
Brīdinājums -16.5°C
Alma, Annemarija
Svētdiena, 25. februāris, 2018
20. decembris, 2017
Drukāt

Rolands Virks: aristokrāts heksametrā (1)

Foto no personiskā arhīvaFoto no personiskā arhīva

Rolands Virks

Reizēm, uzturoties kādā ūķī ar iezaļgana alus kausu rokās, Rolands Virks mēdz sev piebikstīt pie pleca un klusiņām teikt: “Lūk, aristokrāts sēž.” Nevis tāpēc, ka viņa tētis būtu nez kāds ķeizars, bet tāpēc, ka dzīvē viņš dara tikai to, kas sagādā Baudu. Redziet, Rolandu interesē tikai Baudas. Pat ūdeni viņš reizēm divas dienas nedzer, lai trešajā dienā varētu ar Baudu nodzerties. Tāpēc arī universitātē jau nez kuro gadu viņš studē antīkās valodas. Kā pats saka: “Neko nesaprotu, bet studēju. Naudu neviens par tādām gudrībām pat nedomā maksāt, bet es, redziet, studēju. Tīrā Bauda tā studēt un ar tramvaju par trīsdesmit centiem vizināties. Un vēl peršas rakstu.”

Tēvs, ja tas tomēr būtu dienestā par ģenerālpadomnieku, varētu pamatīgi vilties Rolandā. Sak, dzina dēlu tieslietas studēt, bet tas nelietis mākslās aizgāja. Staigā pa saloniem, dzejas raksta un degunu urbina. Trīsdesmit teju jau nozvanījuši, bet puisim nevis ģimene, arods, bet, lūk, Baudas. Aristokrāts, patiesi.

“Kultūrzīmju” lasītājiem autors piedāvā izbaudīt vienu no savām poēmām.

– Internetā, precīzāk, Facebook, tevi pazīst arī kā joku lapas “Pilsonis G.” jeb “Pilsonis Grāmatveikalā” autoru un veidotāju. Pastāsti, kas tas par projektu un kāpēc tas ir radies?

Pilsonis G. nosacīti ir mans alter ego. Viņš un viņa joku lapa radās brīdī, kad redzēju, cik smieklīgi mēdz būt cilvēki. Piemēram, sēž tramvajā tantīte un čabina kulītes, pati pie sevis dusmojas. Vai vecūksnis iet pa parku, apsēžas uz soliņa, no kabatas izvelk mazu svilpīti un sāk svilpot. Pirmais raksts blogā bija par pieciem cilvēku tipiem, kas sastopami grāmatnīcā, jo tobrīd es tur strādāju un bija garlaicīgi. Blogā to visu krietni pārspīlēju, bet lasītājiem patika, un es turpināju par citām pieredzēm. Pilsonis G. var pateikt visu daudz labāk nekā es. Viņš ir ļoti stilīgs.

Pilsonis G., tas ir, pilsonis Virks esot sarakstījis “10 soļus, kā uzrakstīt īso stāstu”, kas ir ticis iztulkots un izplatīts pat piesātinātajā krievu internetā. Vai vari ieskicēt “10 soļus, kā uzrakstīt poēmu heksametrā”? Un kas vispār ir heksametrs?

Poēmu heksametrā uzrakstīt ir ārkārtīgi viegli – 5 soļos: 1) jāielaužas episkajā pantmērā, ko var izdarīt, vienā rāvienā izlasot Homēra “Īliadu” lieliskajā A. Ģiezena tulkojumā. Heksametrs sastāv no sešām daktila pēdām. Katras pēdas pirmā zilbe ir uzsvērta, bet pārējās divas neuzsvērtas. Ļoti skanīgs pantmērs, kas lieliski der skaļai skandēšanai, piesitot ritmu ar spieķi; 2) jāsadabū vairākus pēc iespējas traumatiskākus un episkākus piedzīvojumus; 3) pamatīgi jāiedzer, lai ir melnākās paģiras; 4) jāizlūdzas Mūzu labvēlība; 5) jāķeras pie darba.

Nelaime ir tāda, ka pēc tam no heksametra nevar tikt vaļā. Pēc katras savas poēmas sacerēšanas es pat iepirkos heksametrā: “Batonu dodiet un pienu, kas baltāks par avena vilnu / Maksāšu skaidrā, jo vīnu es nedzeru dienas jau divas.”

– Bauda pievērsties antīkās kultūras formām – vai tas ir bijis sava veida protests pret visu, kas tiek uzskatīts par modernu un utilitāru? It kā formalitāte, tomēr bez Klasiskās filoloģijas studijām tu taču nebūtu sācis rakstīt dzeju stingrajā formā…

Pirms šiem heksametriem nekad neesmu rakstījis dzeju, tāpēc aiz stingra pantmēra un ironijas vairoga, es jūtos drošāk. Turklāt heksametrs pamatīgi ierobežo leksiku, ko var izmantot poēmā, tāpēc atkrīt grūtā oriģinālu metaforu gudrošana, kā tas ir, rakstot, piemēram, verlibrā. Man patīk, kad poēma vai dzejolis ir kā stāsts. Tāpēc arī man ļoti liels prieks, ka Bobs Dilans dabūja Nobela prēmiju literatūrā, jo viņa dziesmas ir kā kārtīgi dzīvesstāsti.

– Ko tu teiktu senajam heksametra dzejniekam Homēram, ja būtu radusies iespēja viņu satikt?

Ja nu tomēr izdotos sakopot nez kādus drosmes spēkus Homēra priekšā, tad noteikti pajautātu, vai viņš nav dusmīgs, ka es izmantoju viņa izteiksmi, lai rakstītu ķengas. Ja viņš nebūtu dusmīgs, tad noteikti pajautātu vai viņš ir autors komiskajai poēmai “Varžu un peļu karš”. Ja viņš atbildētu apstiprinoši, tad paspiestu viņam roku un visu turpmāko mūžu uzskatītu Homēru par savu tēti.

Dzejas ABC. Jūlija Dibovska, literatūrzinātniece: Tiekšanās pēc ikdienišķā un simpātijas pret visnotaļ ikdienai pretēju – augsto un skaisto – šie varētu būt R. Virka radošās darbības pretrunīgie principi. Hedonists bez robežām, par ko liecina gan heksametrs, gan uzdrošināšanās rakstīt poēmu, un tomēr savas teritorijas rūpīgs sargātājs, nedaudz mietpilsonis, kas neļaus odam sabojāt miegu. Traģikomisks gadsimta cilvēks.

Kauja ar odu
Poēma heksametrā

Atļaujiet, dievi, man dziedāt par nakti, kad drausmīgā cīņā
Kāvos ar naidnieku spēcīgu, zaudējot asiņu litrus.
Ahillejs – hellēņu dižākais varonis vienīgais spētu
Saprast to šausmīgo divkauju, jāveic kas naktī man bija.
Līdzīgā cīņā ar Hektoru stājās tas Īlijas zemē.
Viegli kaut nebija – galēja cienīgo trojiešu vīru;
Asinīm notrieptu vilka pa zemi, kad rītausma cēlās;
Gādāja uzvaru hellēņu dēliem pār trojiešu dzimtu.
Līdzīgs es Pēleja dēlam, tur šaubas vairs nebūs nevienam,
Dzirdēs kas veikumu manu, ko klāstīšu sešpēdu vārsmās.

Sākās viss pusnaktī tumšā, kad gaismu es, slāpējis spuldzē,
Gurušo galvu uz spilvena liku un grasījos iekrist
Svētīgā daudzsapņu miegā, kas vajadzīgs dzejnieka prātam.
Pirmajā nomidzī jutu – kāds bizina ausij tik tuvu.
Domāju – prāts mani māna, jo iztēle branga man galvā.
Sekunde pagāja, varbūt pat divas, kad uzbruka pēkšņi
Naidnieks, kas viltīgi slēpies bij, gaidīdams piemiegam mani.
Trieca tas kaitētu dunci man kaklā ar drausmīgu spēku,
Ņēmās tad asinis sūknēt no galvas sev vēderā iekšā.
Uztrūcies gāzu ar dūri pa vietu, kas skādēta bija,
Sasitu pazodi savu, bet naidnieks tak izspruka sveikā.
Slēdzu es gaismu un pagrābu papīru žūksni kā bomi.
Cirtu pa labi un kreisi kā Ahillejs zobenu savu.
Kliedzu: “Tu, riebīgais nelieti, neslēpies, gļēvuli, kaktos!
Posies nu tuvcīņai baisai un gatavo pēdējos vārdus!”
Nelīda ārā tak barbars no slēptuves savas tik drošās,
Acis vai izsprāga boloties, kur tad šis radis sev migu.
Beidzot es izkalu viltību prātā, kā ļaundari nāvēt.
Nolēmu aptumšot spuldzi un izlikties guļam jo cieši,
Sagaidīt brīdi, kad nelietis lavīsies klātu, un sasist
Beigtu tad ātri ar rungu un uzvaru kārtīgu svinēt.
Gaidīju tumsā es modri un ausījos sīkšanu uztvert.
Pēkšņi tas nezvērs man stilbā ar īlenu dūra, jo pratis
Lavīties klātu bez skaņas bij – viltīgs kā lapsa tas sātans!
Triecu ar bomi pa kāju, ka sarkanums tur vēl ir šodien,
Slēdzu es gaismu un niknumā vīstīju drosmīgās dūres.
Saucu pēc Atēnas: “Palīgā dodies, tak redzi, ka esmu
Iekritis nelieša viltību tīklā, kas godīgas nešķiet!
Darbā man rītu ir jābūt un projekti jāiesniedz gudri,
Jāraksta tāmes un vēstules – cienīgs man postenis piešķirts.
Kā tad lai izguļos spirdzīgā miegā, ja kauja ir jāveic
Naktī, kas svētīgam mieram ir domāta ne jau tak karam.”
Laikam jau Atēna dzirdēja mani un izvīla velnu
Ārā no migas. Redzēju – sēž tas uz sienas kā ķipis.
Lavījos klātu tad klusi un devu ar bomi tam galvā.
Uzvaru svinēju drošu, jo noteikti nāvēts bij naidnieks.
Aizdedzu smēķi un piesēdu krēslā, lai atvilktu elpu,
Prātoju – Homērs ja klātu nu būtu, tas radītu epu,
Dižumā savā kas pārspētu veltīto Īlijas karam.
Minūte pagāja svētītā mierā, bet derdzīgais naidnieks,
Kāpis no Aīda valstības ārā bij veikli un bruka
Virsū ar šķēpu tik garo, ko lūkoja iegrūst man ausī.
Vairījos dūrienam veikli un kūleni apmetu gudru,
Metos tam klātu no muguras, grābu aiz skausta ar sparu.
Saspiedu dūrē es viņu, līdz tumsa tam aizklāja acis.
Atvēru plaukstu es lēni un redzēju līķi tur guļam.
Sviedu tā ķermeni beigto tad podā un skaloju aši
Projām pie ēnām, kur vieta tam snuķotam briesmonim īstā.
Beidzot, tak, beidzot es varēju laisties it mierpilnā miegā,
Nezvērs vairs nemocīs mani, jo glabāts tas kapenēs stiprās.
Taisījos aizmigt es ātri, jo noguris kaujā tak biju.
Nezinu, noziedzies biju pret dieviem vai kur bij tā vaina,
Bizināt sāka gar ausi man atkal tas nešķīstais sātans.
Nelecu kājās, bet rūpīgi izprātot centos es veidu,
Vaļā kā tieku no nelaimes postīgās, mieru kas nedod.
Domāju – uguni pielikšu istabai, postā lai aiziet
Kaujaslauks kopā ar daudzkāju naidnieku, nāvēt ko grūti.
Kamēr es prātoju viltības stratēga cienīgā veidā,
Trieca tas cirvi man muguras vidū, kur nespēju aizsniegt.
Pielecu sēdus un brēkdams es tvēru pēc garkāta birstes,
Zvetēju muguru cietušo savu un saļimu gultā.
Smeldza man maliņas visas un niezēja mugura ļoti.
Noguris līdzīgā cīņā es biju, bet klausieties tālāk:

Redzēju, naidnieks bij netālu nosēdies, piekusis ļoti,
Vēderu resnu, kas pildīts ar asinīm manām, tas elsa,
Spārni tam atteicās strādāt, jo smagāks par bluķi tas bija.
Nāvei bij nolemts mans naidnieks, jo pārēdies asinis taču.
Pēdējo reizi es triecu ar plaukstu un pašķīda sulas.
Teicu: “Lūk, alkatīgs biji, tak zināju sākumā pašā,
Nāvēt tā spēšu es tevi, kaut muļķojos aplinku ceļiem.
Nestāties cilvēkam diženam pretī tev, muļķīgais knisli,
Satriecu tevi, kā satrieca Ahillejs Hektoru pīšļos.”
Liku es gurušo galvu uz spilvena pildītā dūnām,
Aizmigu cieši kaut spole jau debesīs tinās it pilna.

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Labs

Draugiem Facebook Twitter Google+